Ir sācies priesterības gads. Katram cilvēkam ir savi priekšstati par priesteriem, par viņu dzīvi un kalpošanu. Pastāstīt par savu pieredzi esmu aicinājis Rīgas Augstākā Reliģijas zinātņu institūta direktoru, Rīgas Garigā semināra garīgo tēvu, priesteri Zbigņevu Stankēviču. Pastāstiet, lūdzu, kā sākās jūsu ceļš uz priesterību?
Mans ceļš uz priesterību sākās 1980. gadā pēc manas apzinātās atgriešanās, kad es kļuvu par ekumēniskas mājas grupas dalībnieku. Tad es centos evaņģelizēt cilvēkus, dalīties Labajā Vēstī ar apkārtējiem. Pēc šādas deviņu gadu ilgas pieredzes, sāku apzināties, ka priesterībā es to varētu darīt labāk, jo priesterība man pavērtu plašākas iespējas nodarboties tikai ar evaņģelizāciju, jo līdz tam, divpadsmit gadus pirms iestāšanās seminārā, es strādāju par inženieri. Veselu gadu par to domāju, lūdzos, konsultējos. Un tad, kādu dienu nāca lielā apskaidrība, ka Dievs mani tomēr aicina uz priesterību.
Aizbraucu mācīties uz Ļubļinas Katoļu universitāti, kuras sastāvdaļa ir Ļubļinas Garīgais seminārs. Tur sešus gadus gatavojos. 1996. gadā tiku iesvētīts Svētā Jēkaba katedrālē.
Kā jūs iepazināties ar evaņģelizācijas grupu?
Iepazinos vilcienā, kad devos pavadīt kādu atpūtas dienu Siguldā. Vilcienā apsēdos blakus diviem jauniem cilvēkiem, kuri runāja par Jāņa evaņģēliju. Es ilgi klausījos, kamēr nenocietos un pievienojos sarunai.
Pie kādas konfesijas šie cilvēki piederēja?
Tie bija katoļi, bet bija ekumēniskas lūgšanu grupas dalībnieki.
Katram cilvēkam ir savi priekšstati par savu izvēlēto dzīves ceļu, pirms viņš šo ceļu ir sācis. Kā ir jums? Vai ir mainījušies jūsu agrākie priekšstati un, kas ir nācis klāt?
Radikāli nekas nav mainījies. Varbūt vienīgi tas, ka, kad kļūsti par priesteri, ieraugi, ka ir arī daudz tāda darba, ko es agrāk neiedomājos, ka tas nav tikai tāda cilvēku evaņģelizācija. Priesterim tas jādara dažādos veidos. Tas nozīmē, ja ir bēres, tad jāuzrunā bēru dalībnieki, ja ir laulības, vai kristības, tad ir tāda auditorija, kura varbūt, neatnāk izslāpusi pēc Dieva, bet viņi vienkārši grib salaulāties vai nokristīt bērnu. Tad jāmēģina viņus uzrunāt un kaut kādā veidā noskaņoties ar viņiem uz viena viļņa, lai viņi saklausa to, ko es saku.
Pirms es kļuvu par priesteri, vai, pirms iestājos seminārā es vairāk strādāju ar cilvēkiem individuāli. Tad kaut kādā ziņā ir vieglāk. Priesteris, lielākajā daļā gadījumu uzrunā draudzi, vai kādu cilvēku grupu. Individuālu uzrunā tikai tad, ja pie viņa atnāk uz grēksūdzi vai uz individuālām pārrunām. Te ir tā atšķirība.
Ko jūs novēlētu tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri jūt aicinājumu uz priesterību, bet vēl šaubās?
Lai viņi lūdz Dievu, lai viņi Dievam saka – Kungs, es vēlos darīt to, ko Tu vēlies, lai es daru! Es Tev atveru sirdi un gribu Tev veltīt savu dzīvi, neatkarīgi no tā, uz ko Tu mani aicini!
Aicinu uz paļāvīgu nostāju un uz lūgšanu, lai izprastu Dieva prātu.
Liels paldies par sarunu! Lai Dievs arī turpmāk jūs pavada priesterības dzīves ceļā!
Aigars Brikmanis, Rīga.
