Mēs pazīstam daudzus sportistus, taču, kā kristieši viņi mums ir mazāk pazīstami. Basketboliste Anete Jēkabsone Žogota 27. jūnijā devās uz ASV, lai spēlētu Konektikutas Sun komandā. Saruna notika neilgi pirms izbraukšanas.
Pastāstiet, lūdzu, kādas ir jūsu attiecības ar Dievu, pie kādas konfesijas un draudzes jūs piederat?
Es ļoti ticu Dievam, esmu katole. Varu teikt, ka, piemēram, sieviešu izlasē meitenes it kā Dievam tic, bet tik ļoti nelūdzas, kā to daru es. Ļoti ticīgi ir amerikāņi. Esmu spēlējusi kopā ar amerikānietēm. Viņas vienmēr ēdienreizēs vai pirms došanās ceļā, lūdzas.
Ja es uz ilgāku laiku lidoju projām, es vienmēr atnāku uz Ogres Svētā Meinarda baznīcu saņemt svētību. Tad es jūtu, ka ar Dieva palīgu varu droši doties projām. Vienmēr, kad es atgriežos Latvijā, vienalga, uz cik dienām, man galvenais ir, vispirms atnākt uz baznīcu un pateikties Dievam. Tas ir galvenais, kas jāizdara un tad pārējais. Ja es to neesmu izdarījusi, vai atlikusi uz citu dienu, manī ir nemiers.
Kā sākās jūsu ticības dzīve? Vai tas ir mantots no ģimenes? Kad jūs apzinājāties Dieva esamību?
Ticēju jau tad, kad biju jaunāka, bet mana ģimene to tik ļoti neizpauda un nerādīja. Mēs nenācām uz dievkalpojumiem. Tad, kad sāku draudzēties ar vīru, arī es šajā lietā vairāk iesaistījos. No viņa puses visa ģimene ir ļoti ticīga. Es gribu pateikties Dievam par to, ka Viņš man ir atsūtījis diakonu Renāru Circeni, par to, ko viņš dara manā labā, jo es zinu, ka arī viņš lūdzas par mani un atbalsta.
Jūs ar vīru laulājāties baznīcā?
Jā, tas bija galvenais.
Jūs, kā sportiste esat pazīstama ne tikai Latvijā. 2007. gadā jūs atzina par labāko Eiropas basketbolisti. Kādas ir izjūtas? Mums visiem, kā cilvēkiem, var rasties lepnība. Vai jums tā ir, ja ir, kā jūs ar to tiekat galā?
Es domāju, ka lepnības man nav. Neesmu no lepnajiem cilvēkiem. Kad tiku atzīta par Eiropas labāko spēlētāju, sapratu, ka tas ir liela darba ieguldījums. Domāju, ka jāpateicas visiem, ģimenei, arī Dievam par to, ka Viņš man stāv klāt, dod veselību un spēkus, lai es būtu tur, kur esmu tagad.
Sports nenoliedzami ir saistīts ar sacensības garu, ar konkurenci. Kā sportisti sadzīvo?
Jācenšas sadzīvot ar visiem. Mēs esam draudzīgi cilvēki, tāpēc man nav problēmas ne ar vienu sadzīvot. Protams, sports ir draudzība savā komandā. Pretinieks ir pretinieks, tas ir sāncensis. Galvenais būt draudzībā ar savu kolektīvu. Ir jāmāk arī zaudēt, tāpēc, ja tā spēle arī zaudēta, tad nevajag vainu meklēt pretiniekos. Ir man daudz draugu arī no citām valstīm, citu sportistu vidū. Uz viņiem es nekad neturu ļaunu, ja arī viņi uzvar, jo tas pieder pie sporta.
Cik bieži ir gadījumi, kad jūs jūtat, ka šajā lietā tiešām ir palīdzējis Dievs? Cik liela nozīme jums ir lūgšanām?
Uzskatu, ka Dievs man stāv klāt uz katra soļa visā, ko esmu paveikusi un, ko daru. Viņš ir ar mani un nekas slikts nenotiks. Es bieži lūdzos, runāju ar Dievu lidmašīnās, pirms un katras spēles. Lai kāds būtu iznākums, vienmēr pateicos Viņam. Kad atgriežos mājās, vienmēr cenšos atnākt pie grēksūdzes un pieņemt Komūniju. Tad, izejot no baznīcas jūtos, brīva, kā no jauna piedzimusi, ar tīru dvēseli.
Paldies par sarunu! Lai Dieva palīdzība un žēlsirdība jūs pavada arī Amerikā!
Aigars Brikmanis
