Dārgie brāļi un māsas,
Brālīgi un draudzīgi jūs visus sveicinu.
Kā „labais gans” pāvests Benedikts īpašā veidā ir tuvs slimniekiem, gados veciem cilvēkiem, nabagiem, tiem, kurus skāruši pārbaudījumi un, kuri jūtas vientuļi, tiem, kas nonākuši materiālās vai garīgās grūtībās, kā arī laulātajiem un to ģimenēm. Jā, caur manu pazemīgo personu, Svētais tēvs ir tuvs Baznīcai, kas dzīvo un strādā Kurzemē un uzticīgi svētceļo svētā Jāzepa, bīskapijas aizbildņa, pavadīta. Pāvests Benedikts XVI ir tuvu un īpašā veidā sveic jauniešus un jaunietes, kuri ar uzticību un cerību gatavojas ņemt aktīvu līdzdalību jūsu mīlētās tēvijas sabiedriskajā un Baznīcas dzīvē. Kā Svētā tēva Benedikta XVI pārstāvis un viņa vārdā visiem dāvāju viņa tēvišķo svētību.
Un tagad, visi kopā, aicināti būt par „vienu sirdi” kā Dieva dēli un meitas, pacelsim šo mūsu sirdi pie Kunga, lūdzoties viens par otru, uzticīgi izlūdzoties tās žēlastības, kuras katram ir nepieciešamas, un pāri pār visu ticības, miera un mīlestības žēlastības. Un, lai cienīgi svinētu šo svēto Euharistiju, pazemīgi atzīsim mūsu grēkus.
Homīlija
Dārgie brāļi un māsas,
Tikko dzirdējām trīs Svēto Rakstu lasījumus, ko Baznīcas liturģija ir izvēlējusies šai svētdienai. Visi trīs lasījumi palīdz izcelt gaismā dažus pamataspektus kristīgajā mīlestībā, kura, kā to bieži atkārto pāvests Benedikts XVI, „ir cilvēka un visas cilvēces patiesas attīstības dzinējspēks” (Caritas in veritate, 1). Kopā pārdomāsim trīs momentus.
1. Pirmā doma. Kā zinām, pirmais un augstākais bauslis ir: „tev būs Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka… un tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” (Mk 12,30-31). Tādēļ kristietis caur izvēli un pastāvīgu tikumu ir persona, kura mīl. Persona, kas mīl visus, arī ienaidniekus.
Šodienas Evaņģēlijā Jēzus apstiprina, ka mīlestībai vienmēr jāapņem visi, atgādinot mācekļiem, ka „kas nav pret mums, ir ar mums“. Ar šiem vārdiem Jēzus aicina būt uzmanīgiem, lai izvairītos no briesmām nepatiesi notiesāt citus cilvēkus. To labi parāda Jozus reakcija pirmajā lasījumā un arī apustuļa Jāņa reakcija evaņģēlijā: ir viegli tajos, kas nepieder mūsu pulkam, redzēt sāncenšus, konkurentus vai pat ienaidniekus, viņiem tādiem neesot. Sakot, ka „kas nav pret mums, ir ar mums“, Jēzus iedrošina uz pozitīvu un uzticības pilnu attieksmi pret citiem, atzīt labo, kas ir citos, mācīties no citiem, no jebkura cita. „Kas nav pret mums, ir ar mums“: ir svarīgi atcerēties šo dzīves patiesību. Tā māca uzlūkot tos, kas nepieder mūsu ģimenei, mūsu kultūrai, mūsu zemei… nevis kā ienaidniekus, bet gan kā iespējamos sabiedrotos, kā cilvēkus, kuri var būt mums līdzās un palīdzēt. Ar vārdiem: „kas nav pret mums, ir ar mums” Jēzus aicina pārkāpt jebkurām ienaida izpausmēm un būt ar plašu, visiem atvērtu, sirdi. Lūk, kāds jautājums mums: vai man ir devīga sirds? Vai spēju man apkārt esošajos cilvēkos saskatīt sabiedrotos, vai arī brāļus un māsas, kas man palīdzētu darīt labu un veidot taisnīgu sabiedrību?
2. Otrā doma. Jau teicām, ka kristietis ir tāds, kurš „mīl visus“. Šeit uzreiz jāpiebilst, ka kristietis „nemīl visu“. Kristietis nevar mīlēt to, kas ir šķērslis mīlestībai, to, kas ir pretējs mīlestībai. Šķēršļus patiesai mīlestībai mēs visi labi pazīstam. Ar tiem sastopamies gan mūsos, gan ārpus mums. Mūsos, piemēram, sastopams egoisms, bailes, nesakārtotas jūtas, kas mūs saķēdē un, kuras tikai ar grūtībām spējam kontrolēt. Ārpus mums ir cilvēki un lietas, kuri šo visu atmodina, kuri izsauc vēlmi iegūt īpašumā, izmantot citus cilvēkus un lietas. Tie ir daudzie mīlestības surogāti, ko preses un televīzijas propaganda cenšas uzspiest: ja tiem norausim liekulības masku, uzreiz redzēsim, ka tur nav nekā vairāk par egoismu un jutekliskumu. Tie ir kavēkļi, šķēršļi mīlestībai.
Kristietim, kurš vēlas mīlēt patiesi, kurš vēlas būt brīvs un valdīt pār sevi, ir jāattālina šie šķēršļi un tas jādara drosmīgi, bez šaubīšanās: nogriezt noteikti, strauji, droši. Pat ja tas mums maksā „noraut roku” vai „izraut aci“. Dzirdējām Jēzu sakot: „ja tava roka tevi apgrēcina, nocērt to” (Mk 9,43). Jēzus lieto skarbus vārdus, jo mīl cilvēkus. Viņš zina, ka uz spēles likta viņu laime, viņu pestīšana. Mums, kas neesam pieraduši pie šādas „griešanas”, pie „mērdēšanas”, šie vārdi liekas dīvaini, pat pārāk skarbi. Tomēr arī šie vārdi ir kristieša ikdienas sastāvdaļa. Jēzus brīdina, ka risks ir „nonākt ellē“, vai arī uz visiem laikiem sagraut pašu dzīves. Tātad mums izlēmīgi jānogriež to, kas mūsos ir ļauns. Dažiem tā būs izdevīgu sakaru izbeigšana, noteiktu attiecību pārtraukšana, divdomīgu draudzību atstāšana. Citiem tas nozīmēs izvērtēt mūsu laikos nepopulārās vērtības, kā pieticība, kautrīgums, godīgums un nesavtība. Lūki, šis ir otrais jautājums, ko Jēzus uzdod: vai spēju sevī nogriezt to, kas ļauns, lai dzīvotu patiesā mīlestībā? Vai spēju uzveikt kārdinājumu pielāgoties šīs pasaules mentalitātei ar atrunu, ka „daudzi tā dara”?
3. Trešā doma. Aspekts, kas liek kristietim enerģiski pārskatīt savu dzīvi, ja vien tas vēlas būt patiesi brīva un mīlēt spējīga persona, ir attiecības ar naudu. Kristietim jāspēj izvairīties no valdošās bagātību pielūgsmes. Tā ir mācība, ko otrajā lasījumā sniedz apustulis Jēkabs: „Bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par nelaimēm, kas jums tuvojas!”(5,1). Šie vārdi atgādina pazīstamo svētā Pāvila pamudinājumu: „Visu ļaunumu sakne ir mantkārībā” (1 Tim 6,10).
