Strīds par Gospu

Vai drīkstot organizēt svētceļojumus uz Medžgorji, kurā tikai pagājušajā gadā vien sabija divi miljoni cilvēku?

Par Hercegovīnas kalnos paslēpto ciematu neviens nekad nebūtu dzirdējis. Ja nebūtu kāda notikuma. 1981.gada 24.jūnijā vairāki bērni Podbrdo uzkalnā ieraudzīja sievietes tēlu. Gospa (horvātu valodā Kundze) stādījās viņiem priekšā: „Kralica Mira” (Miera Karaliene). Ļaudis atcerējās šos vārdus, kad tieši parādību 10.-tajā gadadienā Slovēnija pasludināja neatkarību, kas kļuva par sākumu asiņainam karam Balkānos. Par Medžugorji sāka runāt skaļi.

Plašsaziņas līdzekļi stāstīja neticamus gadījumus par to, ka turpat ciemata priekšā esot apstājusies serbu fronte, ciemata iedzīvotāji, aizsūtīti karā, esot atgriezušies sveiki un veseli, vairākas bumbas, nomestas uz ielenktajiem, neesot uzsprāgušas, bet piloti, kuriem bijis jābombardē sv.Jēkaba baznīca, esot slīkuši mākoņos. Visu kara laiku horvāti, pulcējušies baznīcā, lūgušies par musulmaņiem un serbiem. Karš beidzās. Pa to laiku – pēc vizionāru vārdiem – parādīšanās turpinājās un turpinājās, radot arvien lielākas klapatas teologiem. Uz Bosniju un Hercegovīnu vēlās aizvien lielāki cilvēku pūļi. Svētceļniekus jau skaitīja miljonos. Tikai 2008.gadā ciematu apmeklēja 2 miljoni cilvēku no visām pasaules pusēm (starp tiem 35 tūkstoši priesteru). Pirms diviem mēnešiem, šā gada augustā, šeit tika izdalītas 283 tūkstoši Komūnijas, bet pie altāra sv.Misi celebrēja vidēji 222 priesteri katru dienu.

Priesteris aiziet

Medžugorjes tēma atgriezās pirms dažām nedēļām, kad plašsaziņas līdzekļi publicēja vienas no Itālijas franciskāņu provincēm paziņojumu par to, ka tēvs Tomass Vlasičs, priesteris, kas piedalījās pirmo atklāsmju izziņošanā, ir aizgājis no priesterības. “Bijušais franciskānis pieļāva dogmatiskas kļūdas un pārkāpa celibātu” – paziņoja franciskāņu ģenerālprokurators, tēvs Frančesko Bravi. Tomēr vienlaicīgi viņš skaidri uzsvēra, ka “bijušā klostermūka rīcība ir jānošķir no Medžugorjes statusa noskaidrošanas jautājuma.” – Vlasičs jau 1985.gadā pārcēlās uz Itāliju. Viņa mācība bija daudzkārt vizionāru apšaubīta. Piemēram, to, ka viņa dibinātā kopiena esot bijusi inspirēta tieši no Marijas, stingri noliedza vizionāre Marija Pavloviča Svētajam Krēslam adresētajā vēstulē.  Bez tam tēvam Vlasičam jau 20 gadus nebija nekādu sakaru ar ciematu. Viņš dzīvoja Itālijā, piederēja pie Itālijas franciskāņu provinces – tā stāsta Vieslavs Jindračeks, kurš pastāvīgi dzīvo Medžugorjē.

Vatikāna Radio poļu sekcijas internetlapā ievietoja informāciju, kas ņemta no Mostaras-Duvno diecēzes oficiālās mājaslapas un kam dots nosaukums “Baznīcas paziņojums par Medžugorji”: “Baznīca Bosnijā un Hercegovīnā cenšas sakārtot situāciju Medžugorjē pēc tā saukto mariānisko atklāsmju, kas saistās ar šo vietu, sludinātāja disciplinārās pārcelšanas uz laicīgo stāvokli – lasām paziņojumā. – Bīskaps Ratko Peričs, diecēzes ordinārijs, kurā atrodas Medžugorje, ir publicējis šīs lietas speciālu dosjē. Tajā mēs atrodam Tomislava Vlasiča lietas izskaidrojumu. Bīskaps Peričs atgādina, ka tā sauktās atklāsmes nekad nav Baznīcas oficiāli atzītas. Viņš uzsver, ka Medžugorjes draudze nav sanktuārijs, un tur strādājošiem dvēseļu ganiem nav jāpropagandē iedomātas atklāsmes.” Šis raksts izsauca milzīju diskusiju vilni. Daudz pretrunu it īpaši izsauca teikums par to, ka “sakarā ar atklāsmēm uzbūvētā baznīca tikusi diecēzes varasiestāžu aiztaisīta un izslēgta no garīgās aprūpes jomas”.

Par ko iet runa? – brīnījās tie, kuri bija apmeklējuši ciematu. – Sv.Jēkaba baznīca taču konsekrēta jau 1969.gadā, nevis pēc atklāsmju sākšanās. – Dosjē iet runa par no centra nomaļus esošu kapelu, kas saistīta ar kopienu, kuru dibinājis tēvs Vlasičs, nevis par svētā Jēkaba baznīcu – skaidro pr.Macejs Arkušinskis, kurš pagājušā gadā Pāvesta Teoloģijas Akadēmijā aizstāvēja doktora disertāciju par Medžugorjes tēmu. – Mediji bīskapa Periča dosjē komentēja kā Baznīcas revolucionāru paziņojumu. Tomēr tā nav nekāda revolūcija. Mostaras bīskapa negatīvā attieksme pret t.s. atklāsmēm ir zināma jau daudzus gadus.

Bīskaps pret franciskāņiem

— Viena lieta ir droša: galīgais atklāsmju vērtējums būs iespējams tikai tad, kad tās beigsies. Baznīca nekad neizsaka savu spriedumu pirms atklāsmju izbeigšanās – skaidro priesteris dr.Gžegožs Stžeļčiks, Silēzijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns. – Kamēr atklāsmes turpinās, Baznīca nevar apstiprināt to pārdabisko raksturu. Patlaban tiek novērota to norise, tiek vākta informācija par faktiem, kas ar tām saistās. – Kļūdains bija jaunās ziņas nosaukums. Ko tas nozīmē “Baznīcas paziņojums”? Tad arī kādas mazas piepilsētas draudzes prāvesta izteiciens ir “Baznīcas paziņojums” – papildina pr.Arkušinskis. – Jau sen pastāv daudz atšķirību starp to, ko saka bīskaps Peričs, un to, ko saka Bosnijas-Hercegovīnas Episkopāts vai Apustuliskais Krēsls.

Tas viss neatvieglo dzīvi tiem, kuri aizdomājas, vai viņi var doties uz Bosniju kā svēceļnieki, vari arī tikai kā parasti tūristi. – Nelabvēlīgos Mostaras bīskapa izteicienus vajag ņemt vērā, bet tie nav saistoši atklāsmju novērtēšanas ziņā – skaidro pr.Arkušinskis. – Ticīgajiem ir saistošs paziņojums no Zadaras 1991.g.10.aprīlī pēc tam, kad Apustuliskais Krēsls atņēma Mostaras bīskapiem šīs lietas aktus. Vatikāna oficiālo nostāju, kas ir pausta daudzos dokumentos, nesen ir konspektējis kardināls Tarčisio Bertone grāmatiņā “Pēdējā redzētāja no Fatimas”. Šo nostāju var izteikt četros punktos:

1. Mostaras bīskapa paziņojumi atspoguļo viņa privāto ieskatu un nenozīmē galīgo, oficiālo Baznīcas spriedumu.

 2. Spēkā paliek bijušās Dienvidslāvijas Bīskapu paziņojums, kas izsludināts Zadarā 1991.g.10.aprīlī un kurš atstāj brīvu vietu nākamajiem pētījumiem. Tāpēc pārbaudīšana turpināsies.

3. Tā atļauj ticīgajiem privātus svētceļojumus dvēseļu ganu pavadībā.
4. Visi katoļu svētceļnieki var apmeklēt Medžugorji, Marijas kulta vietu, kur drīkst būt praktizētas visas dievbijības formas.

Kardināls Bertone skaidri rakstīja, ka “bīskapa Periča izteikumus nākas uzskatīt par bīskapa personīgo pārliecību, uz ko viņam ir pilnīgas tiesības, izsakot savu nostāju. Bet tā tomēr ir tikai viņa personīgā nostāja.” Bet kā ar svētceļošanas problēmu? “Kongregācija svētceļojumus atļauj, bet pie nosacījuma, ka tie netiek uzskatīti kā apstiprinājums pastāvīgi notiekošām atklāsmēm, kurām vēl nepieciešami pētījumi no Baznīcas puses”.

Nemitīgā berzēšanās starp franciskāņiem (draudzes saimniekiem) un vietējo bīskapu neatvieglo šo pētījumi veikšanu. Turpinās cīņa par argumentiem, un atklāsmes (patiesas vai nē – to pateiks Baznīca) arī turpinās. Tās ir velnišķas viltības – saka skeptiķi par pārdabiskām parādībām pie Križevacas. – Tas ir apstiprinājums atklāsmju īstumam, kam nav dēmoniska pamata – saka citi (labvēlīgi par Medžugorji izsakās, piemēram, slavenais itāļu ekzorcists tēvs Gabriels Amorts). Galīgais šī fenomena vērtējums būs iespējams tikai pēc tā beigšanās. Pacietību!

Mēs esam nepacietīgi. Aizmirstam par to, ka “Baznīcas dzirnakmeņi lēni maļ”, un ka Baznīcas uzmanīgums izrādās nenovērtējami svarīgs. Atklāsmes Gietžvaldē (Polija), kas tur notika 1877.gadā, tika apstiprinātas tikai pēc … simt gadiem. Kardināls Bertone Medžugorji nosauc par “Marijas kulta vietu”, neko neizsakoties par atklāsmju patiesumu. Tā tas arī ir pēc būtības. Lūgšanas augļi šai vietā ir neticami lieli. Miljoni cilvēku, kas noslīgst ceļos Vissvētākā Sakramenta priekšā, garas rindas pie grēksūdzes, kas tiek uzklausīta visās pasaules valodās un ļaužu pūļi uz ikdienas obligāto programmu: trim Rožukroņa daļām un svēto Misi. Kas mums atliek? Pacietīga gaidīšana un lūgšana.

Uz to aicina tēvs Ranjero Kantalamessa. Kad Mostaras bīskaps publicēja paziņojumu, ka ārzemju priesteri nedrīkst vadīt Medžugorjē rekolekcijas, tad Pāvesta Nama sprediķotājs, kuram bija iecerētas trīs uzstāšanās priesteru semināra laikā, ņēma vērā un cienīja šo aizliegumu, un neatbrauca uz šo ciematu. Viņš uzrakstīja vēstuli, kurā griezās pie sabraukušajiem uz rekolekcijām priesteriem: “Esmu pārliecināts, ka Kungs un Dievmāte no visiem cer sagaidīt izpratni un lūgšanas, it sevišķi par vietējās Baznīcas pārstāvjiem. Domāju, ka taisni tad atnāks dzīvē visauglīgākā garīgā atjaunotne.”.

Attēlā: Lūgšana Podbrdo uzkalnā, kur ciemata bērni 1981.gadā ieraudzīja Gospu; foto Pjotrs Sacha

tulk. A.Aglonietis, goscniedzielny.wiara.pl/index.php

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti