Kas slēpjas aiz pedofilijas skandāliem?

Raksta autors: Masimo Introviņe – itāļu reliģijas sociologs, CESNUR (Jauno reliģiju pētījuma centrs) vadītājs. Raksts publicēts “Avenire” 2010.gada 18.martā.
Pēdējā laikā sabiedrības uzmanība no jauna tiek pievērsta priesteriem – pedofiliem. Skaļi izskan viedokļi un apsūdzības, kas uzstājīgi atgādina par Vācijas gadījumu, cenšoties tajā iesaistīt pāvestam tuvas personas. Domāju, ka socioloģijai šajā sakarā ir daudz kas sakāms, un ka nav jāklusē aiz bailēm, ka kādam tas var nepatikt. No socioloģijas viedokļa šī diskusija ir tipisks morālās panikas piemērs. Šī koncepcija radās 20. gs. septiņdesmitajos gados, lai izskaidrotu to, ka dažas problēmas tiek pakļautas sabiedriskiem pārspīlējumiem.
Jēdziens morālā panika tiek definēts kā sociāli radīta problēma, ar kuru saistītie dati tiek plaši atspoguļoti masu medijos un politiskajās diskusijās. Tai ir raksturīgi jau gadu desmitus pastāvošu sociālo problēmu pasniegt kā kaut ko sensacionālu, pilnīgi jaunu vai arī kā dramatisku problēmas attīstību. Otrkārt, tai ir raksturīgi pārspīlēt problēmu raksturojošos datus, izmantojot statistiku, kas drīzāk ir folklora, nekā akadēmisku pētījumu pierādīta. Tomēr, neskatoties uz to, viens medijs pēc otra šos datus atkārto, iedvesmojot plašas mediju kampaņas.
Pensilvānijas universitātes vēstures un reliģijas profesors Filips Jenkins (ASV) uzsver, ka īpašu lomu šādu paniku radīšanā un uzturēšanā spēlē tā saucamie viedokļu līderi, kuru darbības plāns ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs. Morālā panika nevienam nedod neko labu. Gluži otrādi, tā traucē pareizi novērtēt dažādas problēmas un apdraud to līdzekļu efektivitāti, kas ir paredzēti jautājuma atrisināšanai. Sliktai problēmas analīzei parasti seko slikts risinājums. Jāsaprot pareizi, ka morālās panikas pamatā ir objektīvi apstākļi un īsti draudi, problēma netiek izdomāta, bet gan pārspīlēta statistiski.
Savos pamatīgajos pētījumos F. Jenkins uzskatāmi parāda, ka jautājums par priesteriem pedofīliem ir viens no morālās panikas tipiskiem piemēriem. Šajā gadījumā ir diezgan viegli pamanīt divus raksturīgus elementus, proti, no vienas puses ir problēmas fakts, bet no otras ir šī fakta pārspīlējums, kuru veicina viedokļu līderi.
Sākumā apskatīsim problēmas reālo faktu. Ir priesteri pedofili. Daži gadījumi ir gan šokējoši, gan riebīgi, kas izraisa vēlmi pēc taisnīga sprieduma un kura saņēmēji sevi nekad nav pasludinājuši par nevainīgiem. Šādi gadījumi, kas notika ASV, Īrijā, Austrālijā, izskaidro pāvesta vārdu bargumu un viņa prasību lūgt upuriem piedošanu. Pat, ja šādi gadījumi būtu tikai divi – un diemžēl to ir krietni vairāk – tie būtu divi gadījumi par daudz. Neskatoties uz to, ka lūgt piedošanu ir gan cēli, gan nepieciešami, tomēr ar to vien nepietiek, jo jācenšas panākt arī to, lai tas vairs nekad neatkārtojas. Tāpēc mums ir svarīgi uzzināt, cik tādi gadījumi ir bijuši: divi, divi simti jeb divdesmit tūkstoši. Tikpat svarīgi ir uzzināt, vai pedofilijas gadījumu, kuros ir iesaistīti katoļu garīdznieki, skaits ir lielāks vai mazāks par skaitu, kas ir citu kategoriju cilvēku vidū.
Sociologiem bieži pārmet, ka viņi strādā tikai ar “sausiem” skaitļiem, aizmirstot, ka aiz katra skaitļa atrodas dzīvs cilvēks. Taču cipari, kaut gan paši par sevi nav pietiekoši, tomēr ir nepieciešams priekšnosacījums, lai varētu veikt attiecīgu sociālās parādības analīzi. Lai saprastu, kā no traģiski reālā fakta nonāk līdz morālai panikai, nepieciešams uzzināt, cik daudz ir priesteru pedofilu. Vispilnīgākā informācija tika apkopota ASV 2004. gadā. Katoļu bīskapu konference lūdza veikt neatkarīgu pētījumu Džona Džeja (John Jay) Kriminālās Atbildības koledžai Ņujorkā, kas nav katoļu universitāte un ir vienprātīgi atzīta par ASV visautoritatīvāko akadēmisko institūciju kriminoloģijā.
Šis pētījums parāda, ka no 1952. līdz 2002. gadam 4392 amerikāņu garīdznieki (no 109 000 kopskaitā) ir bijuši apsūdzēti par seksuālām attiecībām ar mazgadīgajiem. No tiem civilās tiesas spriedumu saņēma nedaudz vairāk par simts garīdzniekiem. Zemais valsts tiesas spriedumu skaits ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Dažos gadījumos patiesie vai viltus upuri apsūdzēja priesterus, kuri jau bija miruši, vai arī pēc tam, kad bija beidzies tiesiskās vajāšanas noilgums. Citos gadījumos gan apsūdzības, gan Baznīcas kanonos paredzētais sods nesaskanēja ar civilā likuma reģistrēto pārkāpumu. Tas, piemēram, attiecās uz tiem garīdzniekiem, kuriem dažādos ASV štatos bija seksuālas attiecības ar kādu nepilngadīgo jaunieti vai jaunekli vecumā pēc 16 gadiem, kas stājās dzimumattiecībās pēc brīvprātīgas piekrišanas.
Taču ir zināms arī liels skandalozu gadījumu skaits, kuros iesaistīti nevainīgi apsūdzēti priesteri. Tādi gadījumi bija īpaši izplatīti 90-tajos gados, kad dažas juridiskās firmas saprata, ka šādā veidā var nopelnīt miljoniem dolāru tikai uz vienkāršu aizdomu pamata. Protams, ka aicinājums uz nulles toleranci tik smagā lietā kā pedofilija attaisno sevi, taču tolerancei nevajadzētu būt arī tajos gadījumos, kad tiek apmeloti nevainīgi priesteri. Piebildīšu, ka ASV gadījumā skaitļi būtiski nemainās, ja augstāk minētajā pētījumā ietver laika posmu no 2002. līdz 2010.gadam, jo jau Džona Džeja koledža pievērsa uzmanību ievērojamam gadījumu skaita samazinājumam pēc 2000.gada.
Jaunas izmeklēšanas tika uzsāktas reti, bet vēl retāki bija tiesas spriedumi, pateicoties stingrajām normām, kuras ieviesa gan ASV bīskapi, gan Vatikāns. Vai Džona Džeja koledžas pētījums apliecina to, ka – kā bieži tiek apgalvots – 4% visu amerikāņu priesteru ir pedofili? Nekā tamlīdzīga! Pētījuma dati liecina, ka 78,2% apsūdzību attiecās uz nepilngadīgiem, kuru vecums pārsniedz 16 gadus. Protams, ka iesaistīties dzimumattiecībās ar septiņpadsmit gadīgo jaunieti nav pareizi nevienam, un jo īpaši priesterim. Tomēr tā nav pedofilija. Līdz ar to priesteru skaits, kas 42 gadu garumā tika apsūdzēti pedofilijā ASV, ir 958 jeb 18 gadījumi gadā. Tiesa pasludināja 54 spriedumus – tātad nedaudz vairāk par vienu gadījumu gadā. Var droši apgalvot, ka garīdznieku soda spriedumu skaits citās valstīs ir līdzīgs tam, kas ASV, pat, ja nevienas citas valsts rīcībā nav tik pilnīgs pētījums.
Runājot par šo tēmu, masu mediji bieži citē Īrijas valsts ziņojumu sēriju, kas norāda uz seksuālās izmantošanas praksi kā pastāvīgi notiekošu koledžās un internātskolās, kuras uzturēja dažas bīskapijas un reliģiskie ordeni. Nav šaubu, ka Īrijā notika mazgadīgo izmantošanas gadījumi, dažkārt pat smagā formā. Šo ziņojumu sistemātiskā analīze atklāj, ka daudzas apsūdzības attiecas uz pārmērīgiem un vardarbīgiem pārmācīšanas līdzekļiem. Tā saucamais “Raijen” (Ryan) ziņojums, kas nāca klajā 2009.gadā un ļoti bargi vērsās pret katoļu Baznīcu, lēš, ka starp 25 000 kolēģiju un internātskolu audzēkņiem analizētajā laika posmā reģistrēti 253 zēnu un 128 meiteņu seksuālās izmantošanas gadījumi. Apsūdzības nav vienmēr izvirzītas pret garīdzniekiem vai mūķenēm. Šiem gadījumiem ir dažāds raksturs un smaguma pakāpe. Ļoti reti tas attiecās uz pirms pubertātes vecuma bērniem un vēl retāk šīs apsūdzības beidzās ar notiesājošu tiesas spriedumu.        
Pēdējo nedēļu polemikai, kas skar jautājumu par dažādām situācijām Vācijas un Austrijas Baznīcā, piemīt tipiskas morālās panikas īpašības: daļēji zināmi fakti ir pasniegti kā gluži jauna lieta, kaut gan ir pagājuši desmitiem gadu, vienā gadījumā pat trīsdesmit. Ir ārkārtīgi zīmīgi, ka masu mediji ar īpatnēju uzstājību pievērš uzmanību Bavārijas ģeogrāfiskajam reģionam, kur savu izcelsmi rod pāvests Benedikts XVI. Pirmās avīzes lappuses runā par notikumiem, kas risinājās astoņdesmitajos gados tā, it kā tie būtu notikuši tikai vakardien. Visu to pavada ļaunprātīga polemika, kurai ir raksturīgs koncentriska uzbrukuma forma – katru dienu kliedzoši tiek izziņots par jauniem atklājumiem. Tas pierāda, ka šo morālo paniku sistemātiski un organizēti virza kādi viedokļu līderi.
Šis gadījums, kurš, saskaņā ar dažu avīžu izteicieniem iesaista pāvestu, ir rokasgrāmatas vērts. Tas attiecas uz epizodi, kurā bija iesaistīts kāds priesteris no Esenas, jau iepriekš apvainots seksuālās izmantošanas gadījumā. Viņš tika pieņemts darbā Minhenes un Frīzingas arhibīskapijā, kuru toreiz pārvaldīja patreizējais pāvests. Tas notika 1980.gadā. Savukārt piecus gadus vēlāk mazgadīgo izmantošanas gadījumi kļuva zināmi un 1986.gadā garīdznieku tiesāja Vācijas tieslietu institūcijas, starp citu, jau toreiz apstiprinot, ka kardināls Racingers nav pieņēmis lēmumu par minētā priestera darbu arhibīskapijā. Turklāt par šo lēmumu viņš pats neko nezināja: tik lielā bīskapijā ar sazarotu birokrātisko aparātu tas neizraisa nemazāko izbrīnu. Mums vajadzētu aizdomāties par motīviem, kas vadīja vācu laikrakstu, kurš nolēma ekshumēt šo gadījumu un publicēt rakstu par to pirmajā lappusē pēc 24 gadiem, kopš tiesas sprieduma nolasīšanas. 
Cits svarīgs jautājums skar katoļu priesteru celibātu – vai tas palielina risku garīdzniekam kļūt par pedofilu vai seksuāli izmantot mazgadīgos? Tas ir neērts jautājums jau tāpēc vien, ka pat vienkārša šī jautājuma uzdošana, šķiet, mudina aizstāvēties, turklāt tas nemaz nesniedz mierinājumu upuriem. Taču ir būtiski atbildēt uz šo jautājumu, lai atklātu šīs parādības iemeslus un tos novērstu. Saskaņā ar Jenkinsa pētījumu, ja salīdzinām ASV katoļu Baznīcu ar citām galvenajām protestantu konfesijām, tad atklājam, ka pedofilu skaits – atkarībā no konfesijas – ir divas līdz desmit reizes lielāks protestantu mācītāju vidū nekā katoļu priesteru vidū. Šie dati ir zīmīgi, jo pierāda, ka celibāts nav problēmas iemesls. Protestantu mācītāji vairumā gadījumu ir precēti. Tajā pašā laika posmā, kad ap simts katoļu priesteri bija notiesāti par mazgadīgo seksuālo izmantošanu, amerikāņu tieslietu institūcijas šajā noziegumā atzina par vainīgiem ap seši tūkstoši fizkultūras skolotāju un jaunatnes komandu treneru, arī viņi vairumā gadījumu bija precēti.
Piemērus varētu minēt arī ārpus ASV. Atsaucoties galvenokārt uz periodiskiem amerikāņu valsts ziņojumiem, divas trešdaļas mazgadīgo seksuālas izmantošanas gadījumu nav saistīti ar svešiniekiem vai audzinātājiem – ieskaitot priesterus un mācītājus – bet ar ģimenes locekļiem, proti, onkuļiem, brālēniem, brāļiem un diemžēl arī vecākiem. Līdzīgi dati ir arī citās valstīs. Neskatoties uz to, ka tas nav politiski korekti, jāsaka, ka eksistē vēl cita veida dati, kam ir vēl lielāka nozīme, proti, vairāk par 80% pedofilu ir homoseksuāli – vīrieši, kas seksuāli izmanto citus vīriešus. Un, atsaucoties vēlreiz uz Jenkinsa pētījumu, vairāk kā 90% katoļu priesteru, kas bija notiesāti par mazgadīgo izmantošanu un pedofiliju, bija homoseksuāli. Ja katoļu Baznīcā varēja rasties šāda problēma, tad tā neattiecas uz celibātu, bet gan uz zināma veida homoseksualitātes toleranci. Īpaši tas attiecas uz septiņdesmito gadu semināriem – toreiz tika ordinēts liels skaits tādu priesteru, kas vēlāk tika notiesāti par izmantošanu. Tā ir problēma, kuru pāvests Benedikts XVI cenšas izskaust.
Vispārēji līdzekļi, kas palīdz noregulēt problēmu, ir atgriešanās pie stingras morāles, askētiskas disciplīnas, pārdomām par lielo priesterības dabu, kas ir līdzeklis pret šāda veida traģēdijām. Šādam mērķim kalpo arī šis gads, kas Baznīcā ir veltīts priesterībai.
Sāpīgie gadījumi, par kuriem runā pēdējo nedēļu laikā, nav gluži vienmēr izdomāti, tomēr tie attiecas uz divdesmit vai pat trīsdesmit gadu veciem notikumiem. Iespējams, kaut kas jauns tur tomēr ir. Mēs jau uzdevām jautājumu par motīviem, kas 2010. gadā mudina ekshumēt – pa vienam katru dienu – vecus un bieži vien sen zināmus gadījumus, uzbrūkot tieši pāvestam. Tas ir paradoksāls uzbrukums, ja ņem vērā kardināla Racingera un vēlāk Benedikta XVI lielo stingrību attiecībā pret šo tēmu. Kāpēc tas notiek? Viedokļu līderi, kas vada paniku, arvien skaidrāk atklāj savu darbības plānu, kura uzmanības centrā diemžēl nav bērnu aizsardzība. Vesela avīžu rakstu sērija ļauj secināt, ka ļoti spēcīgs lobijs cenšas diskreditēt Baznīcas balsi, izmantojot visapkaunojošāko apsūdzību pedofilijā, kuru mūsdienās diemžēl ir visvienkāršāk izvirzīt.