Baznīcai un pasaulei vai drīzāk Baznīcai mūsdienu pasaulē ir vajadzīgi aktīvi, izglītoti un zinoši laji, tāpat vienmēr un visos laikos Baznīcai bijuši un ir vajadzīgi klostercilvēki, kuri stiprina Baznīcu lūgšanā, palīdzot pasauli pārveidot par Dieva Valstību. Otrs, ne mazāk svarīgs klosterļaužu uzdevums, ir liecība, atgādinājums par miesas acīm neredzamās realitātes esamību un klātbūtni laikā, uz kuri šeit, uz zemes, esam ceļā… No pieredzes zinām, ka esot ceļā, bez malka svaiga, atspirdzinoša ūdens grūti soļot- īpaši labi to zina tie, kuri pieredzējuši augusta svētceļojumu laikā vilšanos pie kārtējās tukšās akas…
Dievs Latvijas Baznīcu ir apveltījis ar dažādu kongregāciju, kopienu un kustību dāvanu. Konsekrētajām māsām ir izveidojusies tradīcija vairākas reizes gadā tikties, lai savstarpēji bagātinātos- pārrunātu un dalītos labajā, kā arī pārdomātu, ko iesākt ar ne tik labajām situācijām.
Uzrunājot māsas, tēvs sacīja: ” Šodien es gribētu jūs aicināt uz skolu. Uz Nazaretes skolu. (…) Kā dzirdējām, pāvests saka, ka Nazaretes skola mums māca trīs lietas: pirmā klusuma vērtība, otrā: kas ir ģimenes dzīve, un trešā: kas ir darbs. Domāju, ka šie vārdi ļoti labi parāda, kādai ir jābūt mūsu klosterdzīvei, kādām ir jābūt mūsu kopienām. Protams, katrai kongregācijai ir sava konstitūcija, bet visi kalpojam vienā Dieva druvā. Kaut gan katrs ordenis, katra kongregācija akcentē atšķirīgus Jēzus dzīves aspektus, tomēr, kā pāvests Jānis Pāvils II saka enciklikā Vita Cosecrata, esam kā viena vīnakoka zari. Ir dabiski, ka personas, kuras vieno kopīga vēlēšanās sekot Kristum un kuras iedvesmo tas pats Gars, redzamā veidā, kā viena vīnakoka zari, atklāj mīlestības Evaņģēlija pilnību (Nr. 52).
Konferences turpinājumā šīs trīs iezīmes – klusums, kopiena un darbs – tika iztirzātas sīkāk, saistot Svētās Ģimenes piemēru ar kopienas ikdienas dzīvi.
Zinot, cik daudz informācijas ikdienā saņemam un cik maz no tās atceramies, pēc konferences, grupās, pārrunājām, kas no dzirdētā lika aizdomāties, kas uzrunāja…
Agape ir laiks, lai stiprinātos. Pateicoties savstarpējai atvērtībai, tas mūsu tikšanās reizēs ir brīdis, kad līdzās kam garšīgam, kas stiprina miesu, ir otrs cilvēks, citas kopienas māsa, kuras klātbūtne un pieredzi stiprina garu, no jauna aizdedz, iepriecina.
Tikšanos noslēdza kopējas vesperes draudzes baznīcā, kā pateicības un slavas himna Kungam par to, ka Viņš mūs vienu otrai un Baznīcai ir dāvājis.
Bērniņa Jēzus karmelītes, Rīga
T.Jaroslava, OCD konference
Šodien es gribētu jūs aicināt uz skolu. Uz Nazaretes skolu. Noteikti labi zinām vārdus, kurus pateica pāvests Pāvils VI, būdams Nazaretē. Šie vārdi atrodami Liturģijas stundu grāmatā (breviārā) un mēs tos lasām sv. Ģimenes svētkos. Saīsinātā veidā šis teksts atrodams arī Katoliskās Baznīcas Katehismā. Pāvests Pāvils VI toreiz teica:
Nazarete ir skola, kurā sākam izprast Jēzus dzīvi – tā ir Evaņģēlija skola. [..] Šai skolā vispirms māca klusuma vērtību. Lai mūsos rodas cieņa pret klusumu, šo apbrīnojamo un nepieciešamo nosacījumu Gara darbībai [..]. Šai skolā māca arī, kas ir ģimenes dzīve. Lai Nazarete māca mums saskatīt, kas ir ģimene, tās kopība mīlestībā, kāds ir tās atturīgais un vienkāršais skaistums, tās svētums un neaizskaramība [..]. Šī skolā atklāj arī, kas ir darbs. Nazaretē, namdara Dēla mājā, mēs gribētu iemācīties izprast un cildināt cilvēka darba skarbo pienākumu, kas paver ceļu uz pestīšanu [..];mēs gribētu sveikt šeit visas pasaules strādniekus un parādīt tiem viņu diženo paraugu, viņu dievišķo brāli.
Kā dzirdējām, pāvests saka, ka Nazaretes skola mums māca trīs lietas: pirmā: klusuma vērtība, otrā: kas ir ģimenes dzīve, un trešā: kas ir darbs. Domāju, ka šie vārdi ļoti labi parāda, kādai ir jābūt mūsu klosterdzīvei, kādām ir jābūt mūsu kopienām. Protams, katrai kongregācijai ir sava konstitūcija, bet visi kalpojam vienā Dieva druvā. Kaut gan katrs ordenis, katra kongregācija akcentē atšķirīgus Jēzus dzīves aspektus, tomēr, kā pāvests Jānis Pāvils II saka enciklikā Vita Cosecrata, esam kā viena vīnakoka zari. Ir dabiski, ka personas, kuras vieno kopīga vēlēšanās sekot Kristum un kuras iedvesmo tas pats Gars, redzamā veidā, kā viena vīnakoka zari, atklāj mīlestības Evaņģēlija pilnību (Nr. 52).
Tālāk pāvests raksta: vienmēr ir aktuāli sv. Bernarda vārdi attiecībā uz dažādām kongregācijām: Es apbrīnoju tās visas. Ņemot vēra observanci, piederu vienai no tām, bet mīlestībā piederu visām. Mēs visi esam nepieciešami viens otram: garīgos labumus, kuru man nav, saņemu no citiem /…/ Šeit, trimdas zemē, Baznīca vēl ir ceļā un – ja tā drīkst izteikties – tā vienmēr ir daudzveidīga: tā ir vienota daudzveidībā un daudzveidīga vienotībā… Vienotības būtība gan šeit virs zemes, gan tur debesīs ir tā pati mīlestība.
Tātad Nazaretes skolā visi varam kaut ko iemācīties. Sākumā klusuma vērtību. Lai mūsos rodas cieņa pret klusumu, šo apbrīnojamo un nepieciešamo nosacījumu gara darbībai [..]
Pāvests Jānis Pāvils II savā apustuliskajā vēstījumā: „Orientale lumen” raksta: Mums visiem ir nepieciešams klusums, piepildīts ar pielūgsmes cienīgā Dieva klātbūtni. Tas ir nepieciešams teoloģijai, lai tā varētu pilnībā attīstīt savu garīgo un zinātnisko raksturu. Tas ir nepieciešams lūgšanai, lai tā nekad neaizmirstu, ka Dieva skatīšana nozīmē nokāpt no kalna ar tik starojošu seju, ka tā ir jāaizsedz (sal. Izc. 34,33), un lai mūsu kopienas spētu rast vietu Dieva klātienei, izvairoties no sevis slavēšanas. Klusums ir nepieciešams sprediķotājiem, lai viņi nedzīvotu ilūzijās, ka daudzvārdība var tuvināt cilvēku Dieva pieredzei. Tas ir nepieciešams cilvēka pūliņiem, lai viņš nenoslēgtos cīņā bez mīlestības un piedošanas. Visbeidzot klusums ir vajadzīgs trokšņa apdullinātajam šodienas cilvēkam, kurš bieži neprot klusēt, jo baidās satikt pats sevi, baidās atklāties un ieraudzīt tukšumu, kas liek uzdot jautājumu par dzīves jēgu. Visiem, gan ticīgajiem, gan neticīgajiem, ir jāiemācās klusēt, lai ļautu runāt Dievam – kad un kā Viņš vēlas, bet mums – saprast Viņa vārdus.
Šai ziņā sv. Jāzeps mums ir vislabākais piemērs. Ja paskatīsimies uz Svētās Ģimenes trīsdesmit gadus ilgo dzīvi, tad redzēsim, ka no tās mēs zinām tikai dažus notikumus. Visu pārējo sedz klusums. Svētie Raksti par to neko nerunā. Arī mums ir nepieciešams klusums, ja gribam saprast šai ģimenē valdošo noskaņojumu. Tam nav vajadzīgi daudzi vārdi. Ir jāpaliek kopā ar Jēzu – Jāzepa un Marijas mājā. Trīsdesmit klātbūtnes gadi. Trīsdesmit mācīšanās gadi. Varbūt arī mums tik ilgi ir jāpaliek Nazaretes atmosfērā, lai dziļāk izprastu Dieva klātbūtnes noslēpumu mūsu ikdienas dzīvē.
Katehismā lasām: Lielāko savas dzīves daļu Jēzus ir pavadījis tādos pašos apstākļos, kādos dzīvo lielum lielais vairums cilvēku: tā bija ikdienas dzīve, kurā šķietami nav nekā ievērojama un kas tika pavadīta, veicot roku darbu, un dzīvota kopienā. Par visu šo dzīves posmu mums atklāts tas, ka Jēzus bija padevīgs saviem vecākiem un ka Viņš “pieņēmās gudrībā, gados un žēlastībā pie Dieva un pie cilvēkiem” ( Lk 2, 52).
Vienīgais notikums, kas pārtrauc klusumu, kādā Evaņģēlijs ieskauj Jēzus apslēptās dzīves gadus ir Jēzus atrašana Jeruzalemes templī. Ar šo notikumu Jēzus ļauj ieskatīties Viņa pilnīgās atdeves noslēpumā: Viņš visā pilnībā sevi veltī sūtībai, kas nāk no Viņa dievišķās filiācijas: Vai jūs nezinājāt, ka man vajag būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu? Marija un Jāzeps “neizprata [šos] vārdus”, taču viņi tos pieņēma ticībā; un Marija “visus [šos] vārdus paturēja savā sirdī” visus ilgos gadus, kad Jēzus pavisam nemanāmi un klusi dzīvoja parastu, ikdienišķu dzīvi.
Katehismā atrodam : Daudzas lietas, kuras mēs, cilvēciskās ziņkārības vadīti, gribētu uzzināt par Jēzu, Evaņģēlijā nav atrodamas. Tajā gandrīz nekas nav sacīts par Viņa dzīvi Nazaretē, un nav pat atstāstīta arī liela daļa no Viņa “atklātās” dzīves gaitām. Evaņģēlijos ticis ierakstīts tikai tas, kas vajadzīgs, lai “jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā” ( Jņ 20, 31).
Jēzus Nazaretes dzīves beigas ir saistītas ar Viņa kristību Jordanā. Tur Jēzus saņēma Svēto Garu un Viņa spēkā devās tuksnesī. Sekojot Jēzum, izdzīvojam nākamo klusuma stundu. Tas ir tuksneša klusums. Tā ir atbilde uz Dieva aicinājumu, kā to lasām Oseja grāmatā: Es viņu aizvilināšu un vedīšu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu. Tuksnesī Jēzus uzturējās 40 dienas.
Sv. Terēze no Andiem savā Dienasgrāmatā raksta: Šodien uzsāku rekolekcijas. Dzirdu mana Jēzus balsi, kurš man saka: „Pabūsim vientulībā”. „Vedīšu viņu vientulībā un tur runāšu viņas sirdij” (Os 2,14). Dodos ar Viņu manas dvēseles dziļumos un tur , kā Nazaretē, dzīvošu Viņa tuvumā kopā ar Mariju un svēto Jāzepu. Jēzus man teica, ka pārbaudīs savu mitekli, lai redzētu, vai tajā kas netrūkst, lai Viņš pats varētu to attīrīt.
Mums visiem ir vajadzīgs klusums. Dažreiz klusēšana mums sanāk ļoti labi, īpaši, kad esam sastrīdējušies. Tad varam palikt klusumā uz ilgu laiku.Tomēr Svētā Ģimene mūs aicina uz citu klusumu. Uz klusumu, kas ir piepildīts ar Dieva klātbūtni. Tas ir svēts laiks, kad mēs cenšamies būt Dieva priekšā un patiesi Viņu satikt. Šādā brīdī varam iepazīt arī paši sevi. Varam ieraudzīt patiesību par sevi. Tāds klusums nav vienkārša sarunas pārtraukšana.
Šodienas cilvēks bieži jautā – kāpēc man ir vajadzīgs klusums? Vai tas tiešām ir vajadzīgs? Ne par velti taču man ir mēle, kas radīta, lai es varētu runāt. Ne par velti man ir ausis, kas ir radītas, lai es varētu klausīties. Šodien mūs no visam pusēm apņem troksnis. Tas mums uzbrūk uz ielas, dzīvoklī, darba vietā, slimnīcā, arī baznīcā. Pat baznīcā mums ir grūti apstāties, palikt klusumā. Bet kā reiz teica Māte Terēze no Kalkutas: Dievs mīl klusumu. Mēs meklējam Dievu. Bet troksnī un sajukumā Viņu neatradīsim. Tas, kurš pats ir Vārds, mīl klusumu. Šis teikums var likties dīvains.
Bet atcerēsimies ainu, kad pravietis Elijs runāja ar Dievu: Un redzi, Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Un, tiklīdz Elijs to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elij?” (1 Krl. 19,11). Dievs nebija ne vētrā, ne zemestrīcē, ne ugunī, bet maigā vēja pūsmā.
Sālamana gudrības grāmatā lasām, ka arī Dieva Vārds atnāca uz pasauli klusumā, tad, kad visu bija pārņēmis rāms klusums un nakts līdz pusei bija aizsteigusies savā gaitā.
Arī savam Dēlam un Viņa Mātei Dievs par sargātāju izvēlēja cilvēku, kurš klusē. Kā zinām Svētajos Rakstos nav neviena sv. Jāzepa pateiktā vārda. Tur varam lasīt Dievmātes vārdus, apustuļu teikto, viņu jautājumus. Tur ir arī sv. Pētera aizliegšanās vārdi, ir vārdi, kuri apraksta Jūdasa nodevību, bet nav neviena Jāzepa teiktā vārda. Tā ir ļoti skaista zīme. Svētais Jāzeps dzīvoja ēnā. Ar savu dzīvi Viņš nekādā gadījumā neaizēnoja Jēzu. Vārds Jāzeps tulkojumā arī nozīmē – tas, kurš ļauj augt. Vēlāk līdzīgi teiks sv. Jānis Kristītājs – Jēzum vajag augt, bet man mazināties.
Nazaretes skola māca arī, kas ir ģimenes dzīve. Lai Nazarete māca mums saskatīt, kas ir ģimene, tās kopība mīlestībā, kāds ir tās atturīgais un vienkāršais skaistums, tās svētums un neaizskaramība [..] Kaut gan pāvests raksta par ģimeni, domāju, ka šie vārdi attiecas uz katras kopienas dzīvi. Kas ir kopība mīlestībā? Kas ir savstarpējā mīlestība? Savstarpējā mīlestība ir katras kopienas pamats. Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat – lasām Svētajos Rakstos. Zinām, ka ir trīs mīlestības veidi attiecībā uz otru cilvēku. Tie ir atkarīgi no otra cilvēka attieksmes pret mani.
Pirmais mīlestības veids ir tuvākmīlestība. Tā izpaužas tad, kad es otram cilvēkam esmu vienaldzīgs. Dažreiz šis cilvēks var gaidīt no manis kādu palīdzību.
Otrais mīlestības veids ir ienaidnieku mīlestība. Esam aicināti mīlēt arī tos, kuri mūs ienīst, kuri dažreiz mēģina mūs pat iznīcināt. Tā mīlēja Jēzus.
Un beidzot, trešais mīlestības veids ir abpusēja mīlestība. Mīlu un esmu mīlēts. Šī mīlestība ir ļoti grūta, jo nav atkarīga tikai no manis. Tikai 50 procenti ir atkarīgi no manis, otri 50 procenti ir atkarīgi no otra cilvēka. Bet tieši šī mīlestība ir katras kopienas pamats. Tas nenozīmē, ka šī mīlestība var uzplaukt tikai tad, kad visi būsim pilnīgi. Jēzus negaidīja, kad mēs būsim pilnīgi, bet mīlēja mūs līdz galam, ar visām mūsu vājībām. Tādus, kādi mēs esam.
Svētā Ģimene ir šādas savstarpējas mīlestības paraugs. Svētās Ģimenes svētku kolektes lūgšanā sakām: Dievs, Tu esi mums devis Svēto Ģimeni par visskaistāko garīgās dzīves paraugu, palīdzi mums tai ik dienas sekot tikumos un savstarpējā mīlestībā, lai reiz mēs varētu mūžīgi priecāties Tavās Debesu mājās.
Pāvests Jānis Pāvils II Apustuliskajā pamudinājumā Familiaris consortio raksta, ka Svētā Ģimene no Nazaretes ir pamats un piemērs visām kristiešu ģimenēm. Varam teikt – visām kristiešu kopienām. Šī īpašā ģimene, kas dzīvoja klusi, pacieta trūkumu, piedzīvoja vajāšanas un trimdu, ģimene, kas nemitīgi slavēja Dievu, visām citām ģimenēm ir kā paraugs uzticībā ikdienas pienākumiem, atvērtībā uz citu cilvēku vajadzībām un priecīgā Dieva nodomu izpildīšanā. Neskatoties uz trūkumiem un ciešanām, tā bija laimīga ģimene. Laimīga Dievā un Viņa gribas pildīšanā.
Polijas bīskapi savā vēstījumā Svētās Ģimenes svētkos rakstīja: Nazarete pirmām kārtām ir laulāto draugu abpusējas mīlestības skola. Jāzeps no Dāvida cilts bija Marijas līgavainis, kad Dievs ienāca Viņu dzīve. Marijai tiek pasludināts: Tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu, kuru nosauksi vārdā Jēzus.
Un Jāzepam: Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.
Jāzeps saprata, ka savstarpējā mīlestība liek viņam pieņemt Mariju un viņas Dēlu viņa mājās Nazaretē.
Skatoties no cilvēciskā viedokļa, visi Jāzepa dzīves sapņi sabruka. Viņam, mazas pilsētiņas klusam amatniekam, noteikti nebija nekādi lielie plāni un nodomi. Kā ikviens normāls vīrietis, viņš sapņoja par ģimeni, uzticīgu sievu, saticību, darbu, maziem ģimenes svētkiem. Bet Dievs aicināja Jāzepu iesaistīties lielajā cilvēces atpestīšanas plānā. Un viņš paļāvās uz Dievu. Palika uzticīgs līdz galam. Šodien varam Viņu lūgt: Svētais Jāzep, tavā dzīvē ienāca Dievs. Dod mums padomu, kā rīkoties, ko darīt, kad Dievs ienāk mūsu dzīvē. Jo mēs šodien ļoti steidzamies, mums ir grūti Viņu uzklausīt. Turpretī Tu pieņēmi Mariju, kad sadzirdēji vārdus: nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Tu kopā ar Mariju un Bērnu bēgi uz Ēģipti, kad dzirdēji eņģeli sakām: Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev sacīšu, jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu nonāvēšanai!
No svētā Jāzepa pieredzes mēs zinām, ka varam arī pazaudēt Jēzu. Pārliecināti par Viņa klātbūtni, varam iet trīs dienas, nezinot, ka esam Viņu pazaudējuši. Varam Viņu meklēt pie kaimiņiem, paziņām, pie radiem. Bet, ja gribam Viņu atrast, mums ir jāatgriežas baznīcā. Atgriezušies baznīcā, mēs noteikti Viņu atradīsim.
Saskaņā ar tradīciju, liturģija godina Mariju kā vienotu ar Jāzepu, taisnīgo vīru jaunavīgā un laulāto mīlestībā. Kristus pieņēma visu, kas ir cilvēcīgs, arī ģimeni kā galveno dzīves vidi.
Evaņģēliji min vairākus notikumus, kad Jāzeps un Marija, savstarpējas mīlestības vadīti, īstenoja Dieva gribu. Kad ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts, arī Jāzeps no Nazaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc, ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija mātes cerībās. Tur piedzima arī Jēzus.
Kad bija pagājušas astoņas dienas, Bērns bija jāapgraiza, un Viņu nosauca vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. Jāzeps kopā ar Mariju izpildīja savu pienākumu. Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanās dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam.
Vēlāk pēc Dieva pavēles Jāzeps kopā ar Mariju un jaundzimušo Bērnu bēg uz Ēģipti, lai Herods nenonāvētu Bērnu. Pēc Heroda nāves viņi atgriezās atpakaļ Nazaretē, kur strādājot un dzīvojot vienkāršībā un pieticībā, audzināja Bērnu. Jo mīlēt, tas nozīmē kalpot citiem.
Nazaretes skola atklāj arī, kas ir darbs. Nazaretē, namdara Dēla mājā, mēs gribētu iemācīties izprast un cildināt cilvēka darba skarbo pienākumu, kas paver ceļu uz pestīšanu [..]; mēs gribētu sveikt šeit visas pasaules strādniekus un parādīt tiem viņu diženo paraugu, viņu dievišķo brāli.
Lasot Bībeli, šķiet, ka sākumā Dieva plānos cilvēks netika radīts darbam, ka darbs ir Dieva sods par pirmo grēku. Radīšanas grāmatā lasām: Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, – lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.
Grieķi un romieši darbu, jo īpaši fizisku darbu, uzskatīja par lāstu. Grieķu filozofi skaidroja, ka darbs ir vergu, ne brīvo cilvēku pienākums. Sīraha gudrības grāmatā lasām: Ēzelim – barība, vica un nasta, saimes ļaudīm – maize, pamācība un darbs. Nostrādini kalpu – un varēsi atpūsties, ļauj vaļoties – pēc brīvības lūkosies. Kakls lokāms ar jūga loku un grožiem, nelietīgi saimes ļaudis – ar valgiem un mokām. Dzen viņus darbā, lai neslaistās …
Taču tā saprast darbu varam tikai tad, ja Bībeli lasām pavirši. Bībele ne tikai nenoniecina darbu, bet uz to bieži mudina, arī uz fizisku darbu. Tai pašā Bībelē lasām, ka pirmie vecāki Ēdenes dārzā strādāja. Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.
Sakāmvārdu grāmatā lasām: Dodies pie skudrām, tu, sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies. Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā. Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega? Sv. Pavils atklāti pateiks: kad bijām pie jums, mēs jums aizrādījām, ka, ja kāds negrib strādāt, tas lai neēd.
Darbs ir daudzu personisko un sabiedrisko tikumu skola. Tas attīsta, piemēram: spēku, solidaritāti, pacietību, drosmi, harmoniju, sadarbību.
Pāvests Pijs XII 1956.gada 24.aprīlī iedibināja svētā Jāzepa – strādnieku aizbildņa svētkus. Viņš lika tos svinēt 1. maijā. Kāpēc? Tāpēc, ka jau agrāk šajā dienā strādnieki svinēja vispasaules Darba svētkus. Pāvests gribēja sniegt visiem strādniekiem izcilu piemēru un aizbildni.
Lai darbs tiktu svētīts, tam ir jābūt divām dimensijām, līdzīgi kā krustam: horizontālajai un vertikālajai dimensijai. Horizontālā dimensija nozīmē, ka darbam ir jābūt labi padarītam no cilvēciskā viedokļa. Vertikālā dimensija nozīmē, ka darbam ir jābūt darītam Dievam. Un kā tāds tas kļūst par lūgšanu. Abas šīs dimensijas piemita svētā Jāzepa darītajiem darbiem. Jāzeps strādāja kopā ar Jēzu, tāpēc viņa ikdienas darbs bija Dievā, ar Dievu un Dievam. Gribētu novēlēt, lai arī ikvienam mūsu darbam būtu šīs divas dimensijas.
Pāvests Jānis Pāvils II enciklikā Redemptoris Custos raksta: Tas, kuru sauca par „galdnieka dēlu”, mācījās strādāt no sava Audžutēva. Līdzīgi kā Nazaretes Ģimene ir svētuma paraugs visām cilvēku ģimenēm, tāpat arī Jēzus darbs, ko viņš veica Jāzepa – galdnieka vadībā, ir paraugs katram strādājošam cilvēkam. Cilvēka darbam (jo īpaši fiziskajam darbam) Evaņģēlijā ir ierādīta īpaša vieta. Īpašā veidā darbs ir arī atpestīts. Jāzeps no Nazaretes, strādājot kopā ar Jēzu savā darbnīcā, tuvināja cilvēka darbu Atpestīšanas noslēpumam (Nr. 22).
Nobeidzot vēlos jūs aicināt ņemt svēto Ģimeni par piemēru. Svētajā Ģimenē izauga mūsu Kungs Jēzus Kristus. Svētā Ģimene, kopīgi klausoties Dieva vārdu, rāda, kādam jābūt arī mūsu dzīvesveidam. Viņu vienotība Dievā lai ir kā aicinājums mūsu reliģiskajām kopienām uz brālīgu vienotību un atvērtību uz visiem cilvēkiem. Lai mūsu ikdienas dzīvi piepilda Svētās Ģimenes gars, – paklausība, labvēlība, dievbijība, pazemība, darbs, nabadzība un šķīstība.
