23. septembrī Rīgā, grāmatnīcā Valters un Rapa notika Izdevniecības KALA Raksti izdotās grāmatas Svētais tēvs Pio no Pjetrelčīnas – kirēnietis visiem atvēršanas svētki. Uz pasākumu bija ieradušies cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi, arī tādi, kurus tēva Pio garīgums ir īpaši uzrunājis. Padalīties savās domās esmu aicinājis divus no šiem cilvēkiem, kuri šķietami iet dažādus dzīves ceļus, taču, kuri pa šiem ceļiem virzās uz vienu mērķi.
Priesteris Aldis Ziemelis:
Pastāstiet, lūdzu, kā jūs izvēlējāties šādu franciskāņa ceļu?
Svētais Francisks bija viens no pirmajiem svētajiem, kuru es iepazinu pēc savas ienākšanas Katoļu Baznīcā. Tas bija astoņpadsmit gadu vecumā. Kļūstot par katoli apzināti iepazinos ar svētā Franciska sekotājiem trešajā, pasaulē dzīvojošo franciskāņu ordenī. Mani ļoti uzrunāja viņu mīlestība uz svēto Francisku. Arī es pats ļoti iemīlēju šo svēto. Šajā laikā, kad es pats arī biju saistīts ar šo pasaulē dzīvojošo franciskāņu sekulārordeni, es dzirdēju par tēvu Pio. Mani ļoti uzrunāja viņa dzīves stāsts. Tas man bija izšķirošais arguments, lai izvēlētos tieši šādu dzīves ceļu, veltot savu dzīvi Dievam svētā Franciska pirmajā ordenī, tieši tajā, kur bija tēvs Pio, kapucīnu ordenī.
Kas jūs uzrunāja no tēva Pio piemēra?
Toreiz tas varbūt bija tas, kas vairāk redzams ārēji, stigmas un viņa ciešanas, kas cilvēciski, medicīniski un zinātniski bija ļoti grūti izskaidrojamas, kas uzskatāmi parādīja tieši Dieva darbību viņa dzīvē. Viņa vienotība ar Jēzu tieši caur šīm ciešanām, viņa Svētās Mises. Sākotnēji tās bija šīs īpašās Dieva dāvanas, kas viņam bija Dieva dotas. Tās nebija tikai ārējās zīmes. Aiz tām bija ļoti dziļš kontakts ar Dievu, dziļa garīgā dzīve. Man tā bija zīme, ka šis cilvēks ir svēts, dzīvo īpašā vienotība ar Dievu. Es sapratu, ka Kapucīnu ordenī var kļūt par svētu cilvēku.
Ko jūs esat šo gadu lakā ieguvis būdams Kapucīnu ordenī?
Pirmkārt, esmu priecīgs un par to, ka esmu šajā ordenī, kuru ir dibinājis pats svētais Francisks, dzīvot dzīves veidu, kā dzīvoja svētais Francisks. Esmu pateicīgs Dievam par šādu aicinājuma dāvanu no Viņa puses.
Protams, skatījums uz ordeņa dzīvi, uz kristieša dzīvi, ir padziļinājies. Arī tēva Pio dzīvi, viņa garīgo dzīvi, spēju redzēt dziļāk. To var ņemt par paraugu. Īpaši, kad es pats arī esmu priesteris, jo vairāk tēvs Pio var būt kā paraugs.
Gundega Zake Cimža (Latvijas Franciskāņu sekulārordeņa Nacionālās padomes ministre):
Sekulārordeņa Nacionālās padomes ministre – tas ļoti skaisti skan. Kāds ir jūsu pienākums?
Skan diezgan skaisti. Mans uzdevums ir, būt atbildīgai par Franciskāņu brālību visā Latvijā, būt atbildīgai par to, kas šeit notiek. Kopā ar pārējiem padomes biedriem esam pieci. Pateicoties vēlēšanām, kurās mūsu brāļi izvēlēja šo padomi, kuras vadīja internacionālās brālības padomnieks, tagad esam tiešsaistē ar mūsu brālību visā pasaulē. Līdz ar to, tagad esam pilnīgi sākuši ceļu, lai pēc diviem, vai trīs gadiem dibinātu arī nacionālo brālību. Tas, protams, būs atkarīgs no tā, kā mēs būsim strādājuši, cik cītīgi būsim izplatījuši Franciska garu mūsu vidū. Darbs ir sākts. Vārds „ministrs”ir diezgan biedējošs, bet, kā mēs zinām, tā nozīme ir „kalps”. Galvenā nozīme ir, būt kalpam mūsu brālībā un citiem. Cerams, ka to varēsim izpildīt.
Kā izpaužas Franciskāņu sekulārordeņa darbība?
Tas ir ordenis, kurā cilvēki sāk savas gaitas, kas noslēdzas ar novicinātu un speciālu formāciju, ar uz mūžu dotiem solījumiem, kuros mēs apsolām nabadzību un pazemību, dzīvot pēc Evaņģēlija, saskaņa ar savu profesiju, ar savu stāvokli sabiedrībā. Tā nav kopiena vai kāda reliģiska kustība. Tas ir pilntiesīgs ordenis, līdzīgi, kā pirmais franciskāņu ordenis, kapucīni, vai mazie brāļi, to visi atzari un klarisas. Tā ir nopietna lieta ar solījumiem. Mūsu klosteris ir mūsu ģimene, mūsu pasaule. Caur Franciska garīgumu mēs tuvojamies Kristum un mēģinām aicināt līdzi pārējos cilvēkus.
Jūs esat ģimenes cilvēks un, domāju, ka tur ir daudz ģimenes cilvēku. Kā izpaužas solījumi par nabadzību? Kur ir šī robeža, kur sākas šī nabadzība? Vai tā ir materiāla, vai arī, tas ir kaut kas garīgs?
Mūsu ordenī ir bijuši gan karaļi, gan nabagi, gan zinātnieki, gan literāti, gan aktieri. Nabadzība ir attiecināma tieši attieksmē pret materiālām vai garīgām lietām, ko tu esi saņēmis. Te jārunā par pieķeršanos. Vienmēr sevi saglabāt nabadzības stāvokli, nepieķerties mantai. Uztvert to kā līdzekli. Vienmēr būt gatavam to zaudēt, būt vienmēr gatavam dalīties ar pārējiem un jebkuru līdzekli uztvert kā Dieva dāvanu, kā līdzekli, kas var uzlabot dzīvi, kas var palīdzēt. Jāpateicas Dievam, ja tev šie materiālie līdzekļi ir, jo tu vari palīdzēt savam tuvākajam.
Protams, mūsu vidū ir arī nabagāki cilvēki. Jāprot arī šo materiālo nabadzību izdzīvot godājami un pacietīgi un, iespējams, arī no savas nabadzības spēt dalīties. Neraudāt par to, ka esi nabags, bet mācēt ar to sadzīvot, it īpaši brālībā, kad mēs esam kopā un cits citam palīdzam.
Mūsu aizbildne, Ungārijas karaliene svētā Elizabete naktīs baroja nabagus un par viņiem rūpējās, gāja pie slimajiem. Tas ir pārliecinošs piemērs citiem, ka cilvēks nesēž savos troņos un spēj būt kopā ar jebkuras kārtas cilvēkiem, ar jebkuras ticības cilvēkiem un viņus atbalstīt. Tas ir galvenais.
Ko jums nozīmē tēvs Pio?
Tēvs Pio bija teicis: vienīgais, ar ko es varu lepoties, ir mana lielā nožēlojamība. Viņš bija diezgan stingrs un tajā pašā laikā pazemīgs cilvēks. Šādi cilvēki, kuri pilnībā apzinās savu nožēlojamību, neļauj nožēlojama izskatīties Dievam. Viņi dara visu, lai Dievs izskatās spēcīgs. Tad arī šie cilvēki paši izskatās ļoti spēcīgi un stingri. Tēvā Pio to Dieva stingrību un mīlestību, Dieva žēlastību un spēku varēja redzēt. Tas ir tas apbrīnojamais, ko es arī ļoti bieži apceru. Mums nav pazemīgi jārok ar degunu zemi. Māksla ir, atrast savu nožēlojamību un rādīt caur sevi Dieva skaistumu un spēku. Tēvs Pio bija šis spogulis. Tas ir tas unikālais, kas mani ļoti aizkustina. Man patīk šis absurds – būt nožēlojamam, bet, tajā pašā laikā, visu laiku saglabājot sevī pazemības garu atļaut, lai tevī atmirdz šī Dieva varenība un mīlestība.
Aigars Brikmanis
