Ceturtdien, 20. janvārī, plkst. 18.30, Rīgas Domā notika 1991. gada barikāžu divdesmitās gadadienas atcerei veltīts ekumenisks dievkalpojums.
Ekumeniskajā dievkalpojumā piedalījās Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs, LELB Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis, Latvijas Apvienotās metodistu baznīcas superintendente Gita Medne, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Jānis Ozolinkēvičs un Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības bīskaps Viesturs Reķis.
1991. gada janvāra notikumu epicentrā tolaik atradās Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, kas nepārtraukti bija atvērta barikāžu dalībniekiem. Publicējam dažu aculiecinieku atmiņas.
Dievs pavēra ceļu Latvijas brīvībai
Tolaik sv. Jēkaba katedrālē biju dežurante un katehēte, dzīvoju netālu – Pils ielā, kur atrodas Rīgas Sāpju Dievmātes baznīca. Barikāžu dalībnieki pulcējās katedrālē, un es viņiem nesu zāļu tēju, cepumus, pat mājās gatavotus cepešus. Jēkaba katedrālē bija lūgšanu grupas, mēs lūdzāmies dienu un nakti. 20. janvārī, kad Rīgā šāva, pieņēmām, ka tie varētu būt mūsu dzīves pēdējie mirkļi. Teicām Dievam, ka nododam Viņa rokās savu garu. Bijām gatavi kā mocekļi aiziet par Latvijas brīvību. Kaut gan apzinājāmies briesmas, turpinājām slavēt Dievu. Mēs paļāvāmies, ka bez Dieva ziņas nekas nevar notikt. Esmu pārliecināta, ka Dievs bija tas, kas atvēra ceļu Latvijas brīvībai.
Paulīne Vaišle, Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles locekle, Barikāžu notikumu aculieciniece
Turēsim sirdis atvērtas Dievam
Spilgti atceros tikšanos ar kādu tēvu un dēlu no Kurzemes, – viņi bija gatavi atdot dzīvību par Latvijas brīvību. Pateicoties lūgšanām, janvāra notikumi izvērtās dziesmotā revolūcijā. Tolaik bijām uzcēluši barikādes pret ļaunumu, lai iegūtu brīvību. Tagad esam ieguvuši brīvību, bet mums ir jāuzmanās no barikāžu celšanas pret Dievu – Viņam mūsu sirdīm jābūt atvērtām.
Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles diakons Gunārs Konstantinovs
Lai zakristejas durvis paliek atvērtas
Barikāžu laikā Sv.Jēkaba katedrāle dienu un nakti bija pilna ar tiem, kas lūdzās, kas nāca sasildīties, iedzert karstu tēju un apēst kādu maizīti. It visā valdīja patiess kristiešu vienotības gars un stipra paļāvība uz Dievu. Tautas aizsalusī, aizsprostotā ticības straume nu beidzot bija modusies, baiļu nebija. Valdīja upurēšanās gars, gatavība ziedoties. Atceros kādu luterāņu diakonu no Saldus puses. Vienīgais dārgums, ko viņš bija paņēmis līdzi un saudzīgi izņēma no svārku iekškabatas katedrāles priekštelpā, bija Svētie Raksti. Droši var teikt, ka barikāžu laiks bija patiesi ticības atmodas un vienotības svētki. Taču 20. janvāra nakts daudziem paliks atmiņā uz mūžu. Visi jau it kā sāka nomierināties, nedaudz apsīka arī nemitīgā lūgšana altāra priekšā. Ar rītdienu komandantstunda tiks atcelta. Bija svētdienas vakars. Te pēkšņi aiz katedrāles sienām atskanēja spalgas šāvienu skaņas. Mūsu sirdis pamira…
„Lai sakristejas durvis paliek vaļā, varbūt nesīs ievainotos.” Šie toreizējā draudzes prāvesta Z. Nagļa vārdi mobilizēja mūs katedrālē esošos uz lūgšanu, kas bija kā izmisīgs sirds kliedziens Dievam: „Glāb mūsu tautu!” Neviens toreiz nezināja, kas notiks tālāk. Dievs mūs izglāba. Varbūt tieši šī pieredze kļuva par ieraugu, nostiprināja pārliecību, ka ir nemitīgi jālūdzas, jo mūsu Kungs saka: „Esiet modri un lūdziet Dievu, jo jūs neziniet, kad tas laiks būs.” (Mk 13,33)
Barikāžu laiks lika pamatus arī Tautas nemitīgā rožukroņa brālības idejai – lūgties nemitīgi, savstarpēji sadalot dienas un nakts stundas, lai katru brīdi kāds būtu lūgšanas sardzē.
Helēna Žigo, Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles bibliotēkas vadītāja, Barikāžu dalībniece
(Rīgas sv.Jēkaba katedrāles „Vēstnesītis”, 2006. gada Nr.3)
