Par pašaizliedzīgo kalpošanu Sociālās aprūpes centrā „Pārdaugava” Rīgas domes balvu “Labā zvaigzne Rīgā 2010” š. g. 6. janvārī saņēma arī Rīgas Garīgā semināra darbiniece Dace Sorokina. Rūpējoties par sociālās aprūpes centrā ļaudīm, Dace pagājušā gada rudenī kļuva par vienu no deviņām spožākajām Rīgas Labajām zvaigznēm, kuras no 79 pieteiktajām izvēlējās žūrija. Vaicāju Dacei par viņas izvēli paralēli studijām Ekonomikas un kultūras augstskolā un darbam Rīgas Garīgajā seminārā ziedot savu laiku un enerģiju labdarībai.
Kāpēc kļuvi par brīvprātīgo?
Strādāju seminārā katru otro nedēļu. Es jau sen domāju par to, kā lietderīgi un piepildīti pavadīt šīs no darba brīvās nedēļas. Pagājušo vasar gāju svētceļojumā uz Aglonu kopā ar sv. Alberta draudzi. Pēc svētceļojuma es biju kā lidojumā, jo apjautu, cik liela ir Dieva mīlestība. Es gribēju tajā dalīties ar citiem. Šajā laikā arī izlasīju augustā iznākušo grāmatu “Brīnišķīgie atgadījumi Mātes Terēzes dzīvē”, kas mani pamudināja spert šo konkrētu soli.
Kāpēc izvēlējies kalpot sociālās aprūpes centrā “Pārdaugava”?
Vēlējos kalpot tieši veciem cilvēkiem, biju jau iepriekš domājusi par šo centru. Šis centrs rūpējas par pensijas vecuma cilvēkiem, kā arī invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem.
Kā juties, uzsākot šo kalpošanu?
Pirmajā dienā man bija jāpabaro guļošs, paralizēts cilvēks. Iepriekš nebiju ko tādu darījusi un domāju – kā tas būs. Bet veiksmīgi tiku galā. Šobrīd mans pienākums ir rūpēties par guļošajiem, barot tos, kas paši nevar paēst, mainīt gultas veļu un citādi viņiem palīdzēt.
Kas tevi motivē darīt to pastāvīgi?
Dažbrīd ir nogurums, un gribētos vienkārši izgulēties. Tomēr sevi pārvaru, jo tas nav manis pašas, bet Dieva izvēlēts ceļš. Es nevaru pateikt Dievam – “Nē!”
Ko tu iegūsti, dodoties uz sociālās aprūpes centru?
Ir patīkami just, ka tevi gaida un esi vajadzīgs, īpaši jau nestaigājošiem centra iemītniekiem. Viņi mani sagaida ar smaidu. Par spīti labajam, ko tur saņemu, vienu brīdi iestājās lūzums un es gribēju pārtraukt šo kalpošanu. Tas bija pirms Ziemassvētkiem. Tieši tad sociālā centra darbiniece teica: “Dace, Tev būs jāiet uz kādu skaistu pasākumu.” Nezināju, ka esmu pieteikta “Labajai zvaigznei”, domāju – “Kāpēc man?…” Šī balva man bija stiprinājums, lai iesākto turpinātu.
