Monsiņjoram Oļģertam Daļeckim – 75 gadu jubileja

2. februārī monsinjors Oļgerts Daļeckis svinēja 75 gadu jubileju, tādēļ Visu konsekrēto dienas svinīgais dievkalpojums plkst. 18 00 šogad notika Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā, kur viņš kalpo par prāvestu.

O. Daļeckis ir dzimis Latgalē, Kombuļu draudzē, septiņu bērnu zemnieku ģimenē 1936. gada 2. februārī. Jau kopš bērnības viņam bija sapnis kļūt par priesteri. Vecāki bija ļoti ticīgi un audzināja bērnus ticības un tikumības garā. Ģimene katru svētdienu gāja uz baznīcu. Māte nomira ļoti agri. Nākamais priesteris piekalpoja Svētajā Misē savā dzimtajā Kombuļu draudzē. Viņš atceras, ka prāvests Vaclavs Ereļs bija labs jaunatnes audzinātājs, labs dziedātājs un sprediķotājs. Runāja vienkāršā, tā laika lauku ļaudīm saprotamā valodā.

Laikā, kad Oļģerts Daļeckis mācījās vidusskolā, Rīgas Garīgo semināru slēdza. Tomēr vēlāk to atvēra, un 1955. gadā viņš sāka piepildīt savu bērnības sapni un iestājās seminārā. Kā atceras priesteris, prieks bija īss, jo pēc diviem mēnešiem viņu iesauca armijā. Sākumā nosūtīja pie Ļvovas, vēlāk, pēc četriem mēnešiem aizsūtīja uz Urāliem pie toreizējās Molotovas.

Viņš atgriezās seminārā 1957. gada pavasarī, pirms Lieldienām. Pienāca 1959. gads. Oļģerts mācījās 4. kursā. Okupācijas vara lika Rīgas Garīgā semināra rektoram bīskapam Strodam atskaitīt no semināra vairākus semināristus. Kā atceras pats priesteris, rektors visus pa vienam aicināja un ar asarām acīs paziņoja, ka valdība nevēlas, lai viņi turpinātu studijas seminārā.

Pēc atskaitīšanas no semināra Oļģerts Daļeckis strādāja mehāniskajā rūpnīcā Bolderājā un dzīvoja netālu no Bolderājas baznīcas. Vēlāk pārgāja strādāt celtniecībā, jo jau pirms semināra, mācoties pamatskolā un vēlāk, vidusskolas laikā pa brīvlaikiem bija iepazinis dažādus celtniecības darbus.

Noformējis līgumu kā strādnieku vadītājs, piedalījās Naujenes, Juzefovas baznīcas būvē, kuras celtniecība bija sākta jau pirms kara. Tad darbu nācās pārtraukt, jo atkal tika aizsūtīts uz armiju.

Pēc armijas atgriezās Rīgā un turpināja darbu celtniecībā. Domādams, ka vairs nav izredžu tikt seminārā, iestājās Celtniecības tehnikumā. Tad no semināra, kura rektors toreiz bija Leonards Kozlovskis, pienāca ziņa, ka var turpināt mācīties neklātienē.

Viņš iestājās seminārā. Pabeidza tehnikumu un pēc diviem gadiem semināru. 1965. gadā tika iesvētīts par priesteri. Sekoja kalpošanas gadi. Pirmos mēnešus viņš kalpoja Aglonā par vikāru. 1966. gadā tika pārcelts par vikāru Rīgas Sv. Alberta baznīcā, kur nokalpoti deviņi gadi. Tad sekoja astoņi gadi Jūrmalā Majoru, Slokas un Ķemeru draudzes prāvesta amatā.

Divdesmit gadi tika pavadīti Rīgā Sv. Franciska draudzē, kalpojot par draudzes prāvestu. Pēc tam kalpošana Rīgas Sv. Antona draudzē un Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzē. Pagājušā gada augustā daži mēneši tika pavadīti Salaspils draudzē. Šobrīd jubilārs kalpo par prāvestu Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē.

Priesterības laikā ļoti liels darbs tika ieguldīts celtniecībā. Tā kā priesterim Oļģertam Daļeckim bija celtnieka diploms, bīskaps Vaivods viņam lika vadīt celtniecības darbus Rīgas Garīgajā seminārā. Astoņdesmito gadu sākumā tika pabeigts pirmais korpuss, tad vēlāk otrais korpuss, kurš tika uzbūvēts pilnībā no jauna. Kad atļāva kūrijas rekonstrukciju Mazajā Pils ielā 2a, tā tika pilnīgi pārbūvēta. Tika paplašināta rekolekciju māja Dzintaros, Saules ielā 9. Vēlākos gados darbs tika ieguldīts Rīgas Vissvētākās Trīsvienības baznīcas būvē. Vēl ir plāns, ja tāda būs Dieva griba, uzcelt Sv. Antona baznīcu Rīgā.

Jautāts par spilgtākajiem iespaidiem sava kalpojuma laikā, priesteris uzsver, ka viņam vienmēr ļoti paticis, ja baznīcās ir labi kori. Viņš atceras Sv. Alberta baznīcas ērģelnieku Celminski, kurš bija labs kormeistars, pats komponēja. Sevišķi lielajos svētkos viņš centās piesaistīt dažādus mūziķus. Pats monsinjors Daļeckis Sv. Franciska baznīcā ir nodibinājis bērnu kori. Labs koris ir arī Vissvētākās Trīsvienības baznīcā.

Ir bijušas arī veselības problēmas. Pirms trim gadiem piedzīvota operācija, pēc kuras sākās sarežģījumi. Ārste atzina, ka šādā situācijā var glābt tikai Dievs. Dievs palīdzēja, un pēc pusgada veselība bija atgriezusies.

Priesteris ir pateicīgs Dievam par to, ka viņam izdevies īstenot jaunībā iecerēto. Viņš nekad nav nožēlojis, ka kļuva par priesteri. Lielākais gandarījums ir tas, ka ne tikai sev pašam, bet arī citiem var palīdzēt nokļūt Debesu svētlaimē. Rit jau četrdesmit sestais priesterības gads. Daudzus varējis uzklausīt, ļoti daudzus salaulāt, apbedīt, nokristīt.

Priesteri ir ļoti vajadzīgi. Dievs mūs vada arī caur grūtiem laikiem. Kā atzīst jubilārs monsinjors Oļģerts Daļeckis: „Ar Dieva žēlastības palīdzību varam paveikt vairāk, nekā mēs paši.”

Aigars Brikmanis
“Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Aicinām klausīties interviju ar monsiņjoru Oļģertu Dalecki! Vatikāna Radio 2.februāra raidijumā ietverta intervijas 1.daļa. Intervijas 2. daļa – 3. februāra raidījumā .   

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti