Pr. Ilmārs Tolstovs
Ticības doktrīnas kongregācija
Notifikācija par Vassulu Rīdenu, 1995. gada 6. oktobrī
Daudzi bīskapi, priesteri, konsekrētie un laji ir meklējuši autoritatīvu šīs kongregācijas spriedumu par aktivitātēm, ko īsteno Vassula Rīdena, Šveicē dzīvojošā grieķu pareizticīgā, kas mutvārdos un rakstveidā Baznīcas aprindās visā pasaulē izplata vēstījumus, kurus attiecina uz dievišķām atklāsmēm.
Mierīga, uzmanīga visa jautājuma izpēte, ko veica šī kongregācija, lai „pārbaudītu garus, vai tie ir no Dieva” (sal. 1 Jņ 4, 1), ir parādījusi – papildus pozitīvajiem aspektiem – vairākus pamatelementus, kas katoliskās doktrīnas gaismā uzskatāmi par negatīviem.
Papildus tam jānorāda apšaubāmais veids, kā šīs tā dēvētās atklāsmes ir notikušas, nepieciešams izcelt vairākas doktrinālās kļūdas, ko tās ietver.
Turklāt, runājot par Svētās Trīsvienības Personām, ir izmantota tik neskaidra valoda, ka ir sajaukti pat Dievišķo Personu vārdi un funkcijas. Šīs tā dēvētās atklāsmes pareģo nenovēršamu periodu, kad Antikrists ņems virsroku Baznīcā. „Millenium” stilā ir pravietots, ka Dievs gatavojas īstenot izšķirošu, godības pilnu iejaukšanos, kas uz zemes, vēl pirms Kristus otrreizējās atnākšanas, aizsāks miera un vispārējas labklājības laikmetu. Turklāt ir pareģots precīzs laiks, kad izveidosies Baznīca, kas būs sava veida visaptveroša kristīga kopiena, pretēji katoliskajai doktrīnai.
Fakts, ka iepriekš minētās kļūdas vairs neparādījās vēlākos Rīdenas darbos, ir zīme tam, ka tā dēvētie „debesu vēstījumi” ir tikai privātu meditāciju rezultāts.
Turklāt, regulāri pieņemot katoliskās Baznīcas sakramentus, lai gan pati ir grieķu pareizticīgā, Rīdenas kundze ir izraisījusi diezgan lielu pārsteigumu dažādās katoliskās Baznīcas aprindās. Viņa, šķiet, nostāda sevi pāri visām Baznīcas jurisdikcijām un kanoniskajām normām, tādējādi radot ekumenisku nekārtību, kas aizkaitina daudzas autoritātes, kalpus un ticīgos viņas pašas Baznīcā, jo viņa pārkāpj arī tās ekleziālo disciplīnu.
Ņemot vērā minēto Vassulas Rīdenas aktivitāšu negatīvās sekas, neskatoties uz atsevišķiem pozitīvajiem aspektiem, šī kongregācija pieprasa bīskapu iejaukšanos, lai to ticīgie tiktu pienācīgi informēti un lai diecēzēs netiktu dota iespēja izplatīt viņas idejas. Visbeidzot, kongregācija aicina visus ticīgos neuzskatīt Vassulas Rīdenas darbus un runas par pārdabiskām un pasargāt ticības, ko Kungs uzticējis Baznīcai, tīrību.
Publicēts Acta Apostolicae Sedis AAS 88 (1996) 956-957; OR 23-24.10.1995; EV 14, 1956-1957; LE 5618; ar kard. Jozefa Racingera un mons. Tarticio Bertone parakstiem
Ticības doktrīnas kongregācija
2007. gada 25. janvārī
Ticības doktrīnas kongregācija turpina saņemt lūgumus izskaidrot attieksmi pret Vassulas Rīdenas sarakstītajiem darbiem un aktivitātēm. Šie lūgumi īpaši attiecas uz 1995. gada 6. oktobra notifikācijas nozīmi un kritērijiem, kas jāņem vērā lokālajai Baznīcai, lemjot par to, vai Vassulas Rīdenas sarakstītie darbi var tikt izplatīti.
Šai sakarā Kongregācija vēlas precizēt sekojošo: 1995. gada notifikācija paliek spēkā attiecībā uz izskatīto darbu (rakstu) doktrinālo vērtējumu (sk. pielikumu Nr. 1).
Vassula Rīdena pēc dialoga ar Ticības doktrīnas kongregāciju tomēr ir sniegusi skaidrojumu dažiem problemātiskajiem aspektiem viņas sarakstītajos darbos, kā arī par viņas vēstījumu raksturu: tie netiek prezentēti kā dievišķas atklāsmes, bet drīzāk viņas personīgas meditācijas (sk. pielikumu Nr.2: 2002. gada 4. aprīļa vēstule, publicēta „Patiesa dzīve Dievā”, 10. p.) Tādējādi, raugoties no normatīvā viedokļa un sekojot iepriekš minētajiem saņemtajiem skaidrojumiem, katrā gadījumā atsevišķi ar piesardzību jāizvērtē reālā iespējamība, ka ticīgie sarakstītos darbus varēs lasīt teikto skaidrojumu gaismā.
Visbeidzot, atgādinām, ka katoļiem nebūtu ieteicams piedalīties Rīdenas kundzes organizētajās lūgšanu grupās. Attiecībā uz iespējamām ekumeniskām tikšanās reizēm, ticīgajiem jāvadās pēc Kanonisko likumu kodeksa Ekumeniskās direktīvas normām (kanoni: 215; 223 §2 un 383 §3) un diecēzes ordinārijiem.
Kardināls Viljams Levada, prefekts
“Katoļu Baznīcas Vēstnesis” Nr. 9 (417), 2011. gada 14. maijā
