Ar šiem vārdiem pie svētā Franciska vērsās viņa brāļi, kad tie, ilgstoši esot kopā ar viņu, no malas bija novērojuši, kā „Dieva vīrs, jauna un īpaša gara caurstrāvots, (..) lūdzās uz savu Tēvu”. „Francisk, iemāci mūs lūgties!” – ar šiem pašiem vārdiem janvārī māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā mēs uzsākām ikmēneša rekolekciju dienu ciklu, kurš tika veltīts franciskāniskā garīguma iepazīšanai un dziļākas lūgšanu pieredzes iegūšanai. Un tagad – ziedot ceriņiem un brāļiem putniem čivinot aiz klostera kapelas atvērtajiem logiem, 21. maija saulainajā sestdienā tika noslēgts „pirmais semestris” Franciskāniskās lūgšanas skolā!
Lai arī „semestra” beigas, tomēr eksāmenus kārtot nevienam nevajadzēja! Nosaukums „skola”, nedaudz akadēmiskas asociācijas rosinošs, vairāk tomēr norāda uz garīgu procesu, iekšēju ceļu, kuru centāmies mērot rekolekciju dienu laikā, turoties pie svētā Franciska rokas. Viņa rokas…, bet precīzāk, – pie viņa atstātajiem lūgšanu tekstiem! Lasījām un pārdomājām gan Pirmās Regulas fragmentus, kurā Francisks māca brāļiem, kā lūgt Dievu nepārtraukti, gan Vēstuli ticīgajiem, gan tik pazīstamo Saules dziesmu jeb radības slavinājumu, gan arī mazāk pazīstamus lūgšanu tekstus. Gavēņa laikā kopā ar mūziķi Jāni Kurševu San Damiano krusta priekšā izdziedājām Franciska sarakstīto Kunga Ciešanu Ofīciju, kas tik jūtami glabā viņa dvēseles „atspīdumu” – ilgas līdzināties Krustāsistajam visā pilnībā. Ar mums kopā, kalpojot gan ar Vārdu, gan Sakramentiem, bija brāļi kapucīni – tēvs Krišjānis, tēvs Aldis, tēvs Staņislavs un tēvs Boguslavs.
Vai ir iespējams pavisam īsi atbildēt uz jautājumu, kas raksturīgs Franciska lūgšanai? Kas ir „franciskānisms” un kas ir šī „franciskāniskā lūgšana”? Katrs no mums, kam bija dots sastapties reizi mēnesī, lai kopīgi lūgtos, varētu dot savu atbildi. Lūk, dažas no tām:
-„Man personīgi šķiet, ka lūgšana kļūst „franciskāniska”, kad tā izplūst no sirds. No sirds dziļākās, apslēptākās vietas. No „sirds sanktuārija”, kā pēdējās tikšanās reizē teica tēvs Boguslavs.”
– „Franciskānisms man saistās ar tādiem „dabas bērniem” – kaut kas tāds, kas ir ļoti vērsts uz Dievu, nekoncentrējas uz sevi, bet vairāk cenšas saskatīt to labo, ko Dievs ir radījis. Neļaušanās ļaunajam, vēlme visur saskatīt Labo.”
– „Franciskānisms man ļoti saistās ar miera sveicienu. Nezinu kāpēc, bet man šķiet, ka franciskāņiem vienmēr ir jāsaka – „Miers ar tevi!””
– „Pirmais, ko domāju, dzirdot vārdu „franciskānisks”, ir vienkāršība. Tā mani visvairāk uzrunā. Prieks, kas ir franciskāniskajā garīgumā, ir „bērna prieks”, kaut arī „bērnišķīgs” nebūtu īstais vārds. Tas ir prieks par pilnīgi visu, ko ir radījis Dievs. Prieks pat par vislielākajām grūtībām.”
Jā, franciskāniskā lūgšana ir prieka pilna pielūgsmes lūgšana, pateicības lūgšana, adorācija. Konkrēti izteikti lūgumi un vajadzības tajā izskan ļoti reti (tā, piemēram, San Damiano krusta priekšā Francisks lūdz vien garīgus „labumus” – ticību, cerību, mīlestību un sapratni, lai varētu izpildīt Dieva gribu – neko citu). Lai palasām kaut vai Franciska sacerēto pielūgsmes lūgšanu, kurā, uzrunājot Dievu, viņš vairakkārt izsaucas: „Tu esi mūsu prieks! Tu esi mūsu cerība un prieks!”
Tomēr vienmēr jāatceras, ka „patiesais prieks”, kuru Francisks reiz centās izskaidrot brālim Leonam, atsaucoties uz spēju nesadusmoties un saglabāt mieru pat vislielāko pārbaudījumu un pāridarījumu brīžos, „neiztur dabisko emociju kritērijus,” – atzīst tēvs Boguslavs. Pēdējā tikšanās reizē, kas bija veltīta emociju nozīmei lūgšanā, viņš aicināja mūs meklēt dziļāk – saskatīt, ka jūtas, kuras iedzīvina svētā Franciska lūgšanu, ir attīrītas un šķīstītas caur ciešanām, apgaismotas un sakārtotas ar spēku, kas izriet no uzticības Dievam un Viņa Vārdam. Varētu teikt, franciskāniskā lūgšana ir lūgšana, kuru iedzīvina pārdabiskās mīlestības jūtas, kuras Svētais Gars izlej sirdīs „bezvārdu nopūtās” (Rom 8, 26).
Jau rekolekciju cikla iesākumā mēs sapratām, ka, pirms uzsākam lūgšanu svētā Franciska „skolā”, ir svarīgi vispirms apstāties un, līdzīgi kā viņš to darīja savas atgriešanās sākumā, nepieciešams uzdot sev jautājumu – „kas es esmu un kas esi Tu, Kungs?” Tēvs Krišjānis jau pirmajā uzrunā mūs mudināja sev godīgi atbildēt: „Vai esmu nonācis līdz lēmumam, ka lūgšana man ir vajadzīga?” Svarīgi, ka lūgšana ir ar saturu, nozīmi priekš sevis paša. „Atmet to, ko ir teikuši citi, kamēr tu pats neesi atbildējis uz jautājumu, kas priekš tevis ir laime un prieks!” viņš aicināja.
Tomēr miesīgais cilvēks nespēj apjaust to, ka Dievs pats ir vislielākā Dāvana un Prieks, nespēj arī apjaust, pēc kā pats ilgojas, kamēr Mīlestība – Dieva Gars – viņam to neatklāj. Šo patiesību dziļi apzinājās svētais Francisks, tāpēc saviem brāļiem vairakkārt atgādināja: „Lai brāļi vairāk par visu ilgojas iegūt Kunga Garu un Viņa svētdarošo darbību, lūgties uz Viņu vienmēr ar tīru sirdi un būt pazemīgiem, pacietīgiem vajāšanās un slimībā, un mīlēt tos, kuri mūs vajā, lamā un apvaino.” (Apstiprinātā Regula, 10, 8-10)
„Ilgas pēc Kunga Gara ir Franciska lūgšanas pamats,” savā konferencē uzsvēra tēvs Aldis. Šīs slāpes Francisku izveda „tuksnesī” – mudināja paslēpties vientuļās grotās un klinšu spraugās, ar kurām izraibinātas Subasio kalnu nogāzes Asīzes apkārtnē. Kā raksta par viņu laikabiedrs Toms no Čelano: „Viņš patvērās klinšu grotās un savu mājvietu atrada aizās. Patiesi laimīgā dievbijībā viņš gremdējās Debesīs un ar visu savu būtību patvērās Pestītāja rētās. Tāpēc bieži viņš izvēlējās vientuļas vietas, lai pilnībā varētu savu garu vērst pie Dieva, bet īstajos brīžos nekavējās un nokārtoja, kas kārtojams, un labprāt veltīja sevi tuvākajiem un viņu glābšanai.”
Ilgojoties palikt vienotībā ar Kungu, Francisks ieviesa jaunu klosterdzīves formu – brāļi, atgriezušies no saviem apustuliskajiem ceļojumiem, devās uz vientuļnieku mītnēm kalnos, lai tur runātu ar Dievu sirds vientulībā. Tomēr arī šai vientulībā tika kopta brāļu kopības izjūta! Interesanti, ka Franciska rakstītā Regula Erēmam mudina brāļus dzīvot trijatā vai četratā, no kuriem divi lūgtos kā Marija, bet pārējie – kalpotu viņiem kā Marta. Lūdzējus viņš salīdzināja ar „dēliem”, kuri reizi dienā nāk pēc dienišķā ēdiena pie savām „mātēm” – brāļiem, kuri strādā, lai to nopelnītu. Pēc kāda laika pienākumi un lomas tiek mainīti, tādējādi atklājot franciskāniskā garīguma divas sejas – kontemplāciju un kalpošanu tuvākajiem.
Man personiski īpašs atklājums šo piecu mēnešu laikā bija lūgšana ar Svēto Rakstu vārdiem. Lai izteiktu savas sirds pielūgsmi vai arī lai apcerētu Kunga ciešanas, svētais Francisks ļoti bieži izmantoja Atklāsmes grāmatas, Daniēla grāmatas, Evaņģēlija (īpaši tuvs viņam bija Jāņa evaņģēlijs), Psalmu vārdus. Viņš dzīvoja ar Dieva Vārdu sirdī un ar sirdi – Dievā. „Lasot viņa tekstus, rodas iespaids, ka viņš ir vēlējies runāt tikai ar Dieva Vārdiem,” ar mums dalījās tēvs Staņislavs. Tai pat laikā, tēvs mūs mudināja meklēt arī „savus” vārdus Dievam – „meklēt, kādā veidā mēs varam Dievam stāstīt par savu mīlestību!” Līdzīgi kā Francisks to darīja – kā mazs bērns, kurš mācās runāt, viņš meklēja vārdus lūgšanā, vienlaikus saprotot, cik mazi ir vārdi, bet Dievs – liels!
„Lai tad mums nav citu ilgu, citu vēlēšanos, citu iepriecinājumu un prieku kā vienīgi mūsu Radītājs un Atbrīvotājs, mūsu Pestītājs, vienīgais un patiesais Dievs, kurš ir visa labuma pilnība, kurš ir pats labums, kurš vienīgais ir labs (sal. Lk 18,19), žēlīgs, maigs, laipns un saldmes pilns, kurš vienīgais ir svēts, taisnīgs, patiess, cēls un taisns, kurš viens vienīgais ir labvēlīgs, bez vainas, šķīsts, no kura un caur kuru, un kurā (sal. Rm 11,36) ir visa piedošana, visa žēlastība, visa godība.” (Neapstiprinātā Regula, 23, 9)
Lai pateicība Dievam, kurš caur svēto Francisku mūs pulcināja un veda tuvāk sev. Pateicība visiem, kas mūs atbalstīja, bija kopā un ar savu klātbūtni ļāva kļūt „franciskāniskākiem”!
Uz tikšanos nākamajā Franciskāniskās lūgšanas skolas semestrī – jau rudenī!
Māsa Inese Ieva
