29. maijā Maskavas Kultūras centrā “Pokrovskije vorota” (“Покровские ворота”) notika pasākums, kas bija veltīts Boļeslavam Sloskānam un kura laikā tika rādīta režisores Dzidras Smiltēnas (filmu studija “Balti”) dokumentālā filma par bīskapa dzīvi – “Lūgšana krustā”. Pasākumu atklāja Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā Edgars Skuja, klātesošos uzrunāja filmas autore Dzidra Smiltēna un priesteris Andris Marija Jerumanis (Beļģija, Šveice), kurš ir bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikācijas procesa vicepostulators un kuram ir bijusi iespēja daudzkārt satikties ar Boļeslavu Sloskānu.
Svētku Misē piedalījās 16 priesteri, kā arī draudžu locekļi no Jūrmalas, Krāslavas, Viļāniem un citiem novadiem. Dievkalpojumā bija jauka svētku atmosfēra, tā dalībnieki no sirds dziedāja gregorisko Misi De Angelis. Priesteri pateicās par to, ka Kungs izvēlējies viņus savā kalpošanā, un lūdza Aglonas Dievmātes svētību turpmākajam darbam. Vispārējā lūgšanā katrs no viņiem izteica savu personīgo lūgšanu vai pateicību Kungam.
„Bija liels prieks tikties ar saviem bijušajiem kursabiedriem pēc 20 gadiem un pirmo reizi kopā pateikties Euharistijā pie Kristus altāra par skaisto Priesterības dāvanu,” atzīst priesteris Andris Solims.
Pēc Svētās Mises priesteri no Ukrainas dalījās ar ticīgajiem savās atmiņās par studiju laikiem Rīgā un par kalpošanu Ukrainā, no sirds pateikdamies par iespēju piecus gadus pavadīt studijās Latvijā Rīgas Garīgajā seminārā, kuru viņi arī apmeklēja šīs vizītes laikā. Kopā ar kardinālu Jāni Pujatu 22. maijā priesteri no Ukrainas koncelebrēja arī pateicības Sv. Misi Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.
Priestera Andra Solima pārdomas par aicinājumu, priesterību un 20 kalpošanas gadie.
“Katrs cilvēks ir saņēmis no Radītāja savu personīgo paaicinājumu, kuru cenšas realizēt dzīvē, lai justos patiesi laimīgs. Ja tāds paaicinājums ir pareizi atpazīts, tad nav jābaidās tam sekot un to attīstīt, līdzdarbojoties ar Dieva doto žēlastību. Paiet gadi, kad ikviens var atskatīties uz kādu savas dzīves posmu un novērtēt paveikto. Arī manā dzīvē ir pienācis brīdis, kad Kungs ļauj man atskatīties uz 20 žēlastības gadiem, pateikdamies Kristum par ļoti lielu un nenovērtējamo priesterības dāvanu.
Paaicināšana uz priesterību ir bijis zināms process, kas sākās jau agrā bērnībā, kad katru vakaru kopā ar mammu piedalījos Sv. Misē dzimtajā Krāslavas baznīcā un mācījos sajust dzīvā Dieva klātbūtni kopīgajā ikvakara lūgšanā ģimenē. Pateicos Dievam arī par šo lielo dāvanu – maniem kristīgajiem vecākiem. Tīcības atmosfēra ģimenē palīdzēja pieaugt mīlestībā uz Dievu attīstību un un radīja pirmos iedīgļus vēlmei savu dzīvi saistīt ar kalpošanu Baznīcai. Taču bērniem un jauniešiem bijušajā komunisma impērijā tāda kalpošana bija liegta. Skolēnus, kuri apmeklēja dievkalpojumus un piedalījās Baznīcas dzīvē, vajāja un diskriminēja. Kaut padomju Konstitūcija garantēja ticības brīvību bijušajā PSRS, tomēr praksē bija pilnīgi citādi. Ļoti gribēju piekalpot kā ministrants pie altāra, iet procesijā, dziedāt korī, spēlēt ērģeles, bet to nedrīkstēja tā laika ateistiskajā režīmā. Un tomēr lielā vēlme bija stiprāka par bailēm no represijām skolā, jo zināju, ka ciest par savu ticību ir svētīgi. Tas deva spēkus turpināt piedalīties ikdienas dievkalpojumos un pat slepeni piekalpot vikāra celebrētajās Misēs pie sānu altāra. Atceros, kad kādā vakara Misē mani pieķēra komunists, kas nespēja tādu „uzdrīkstēšanos” pieļaut un ar varu sāka raut mani projām no altāra. Bet es ieķēros ar abām rokām pie altāra žodziņa margām un kliedzu, ka neiešu projām. Tad pieskrēja kāda tante un sita ar somu komunistam pa rokām. Un toreiz dzima vēlme kļūt par zakristiānu.
Krāslavā tolaik bija labs koris, kas dziedāja skaistus latīņu dziedājumus un Mises, un tas manī radīja lielu interesi par garīgo mūziku. Pašmācības ceļā sāku mācīties spēlēt ērģeles un apguvu garīgās dziesmas bez nošu palīdzības. Kad vecais ērģelnieks nespēja regulāri spēlēt ikdienas Misēs, radās iespēja uzsākt „mazā ērģelnieka” gaitas. Tas ļoti veicināja manu muzikalitātes attīstību, jo radās vajadzība apgūt arī klasisko repertuāru. Tad dzima spēcīga vēlme kļūt par ērģelnieku, kas, kā šķita, varētu arī būt mans īstais aicinājums. Bija grūtības ar nošu iegādi, vajadzēja daudzas notis pārrakstīt ar roku. Slepeni tika rīkoti kora mēģinājumi. Vairākas draudzes bija bez ērģelnieka. Drīzumā man bija iespēja pāris reizes gadā spēlēt vairākās Latgales un Zemgales draudzēs, kopskaitā 11 baznīcās. Savos četrpadsmit gados jau biju „oficiāls” Dagdas draudzes ērģelnieks, lai gan sāku spēlēt ērģeles jau no vienpadsmit gadu vecuma. Pēc četriem mēnešiem man bija jāatstāj Dagdas draudze, jo čekisti draudēja dekānam atņemt darba tiesības. Taču es turpināju neoficiāli spēlēt ērģeles un vadīt korus citās baznīcās, ikdienā spēlējot Krāslavas baznīcā sešus gadus. Tas izraisīja agresivitāti komunistos, kuri uzsāka sīvas vajāšanas un pazemojumus skolā. Vislielākas problēmas sākās vidusskolā, kur klases audzinātājs bija ļoti nežēlīgs ticības apkarotājs. Daudzi baidījās, ka pēc skolas beigšanas iestāšos Garīgajā seminārā. Tas būtu liels trieciens skolas autoritātei. Kad mēģinājumi pierunāt labprātīgi aiziet no skolas mani neiespaidoja, tad sākās terors, kas kulminēja fiziskā vardarbībā no klasesbiedru puses, uz ko tos noskaņoja klases audzinātājs. Ierosinātajā Nepilngadīgo tiesā es un vecāki piedevām pāridarītājiem. Pēc šā incidenta mani aizsūtīja uz Jaunogres sanatorijskolu, kur atrados kopā ar tuberkulozi slimajiem skolēniem. Tikai vēlāk sapratu šādas „piedāvātās rehabilitācijas” slepeno nodomu, bet ar Dieva Apredzības palīdzību nesaslimu un atgriezos savā klasē. Represijas turpinājās, izraidot mani uz vakarskolu, bet pēc kāda laika izrādījās, ka arī tur nebiju oficiāli uzņemts. Trīs reizes nācās būt izraidītam no vidusskolas, bet Kungs vienmēr bija ar mani visos pārbaudījumos. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, – šīs vajāšanas norūdīja manu raksturu un gribasspēku nepadoties, bet cīnīties līdz galam.
Sajutu, ka Dievs mani aicina dot no sevis ko vairāk nekā kļūt tikai par ērģelnieku. Savā sirdī jutu aicinājumu pēc iespējas pilnīgāk atdoties kalpošanā Kristum un Viņa Baznīcai. Sapratu, ka kļūdams par priesteri, es varētu vislabāk kalpot Kungam un savai tautai. Tāpēc izlēmu par labu Priesterībai, kaut dvēselē vienmēr esmu palicis arī ērģelnieks. Interesants ir fakts, ka vecāki nekad nebija iespaidojuši manu izvēli, tikai lūgušies uz Dieva Apredzību. 1986. gadā iestājos Rīgas Garīgajā seminārā, kur piecu gadu garumā bija iespēja pārbaudīt savu aicinājumu un izdarīt galīgo izvēli. Tomēr definitīva izvēle vienmēr pieder Dievam, tāpēc ļoti daudz lūdzos, lai notiek Kunga prāts.
Arī studiju gadi Garīgajā seminārā nebija viegli, jo tās tika kontrolētas caur Pilnvaroto Reliģijas lietās, no kura lēmuma bija atkarīga semināristu uzņemšana un iesvētīšana par garīdzniekiem. Piemēram, daudzi semināristi no citām PSRS republikām bija spiesti pāris gadus strādāt fiziskus darbus Latvijā, kamēr viņi tika uzņemti seminārā. Arī manā kursā trīs puiši „izgāja cauri” semināra kurtuvei, strādājot kā kurinātāji un paralēli apmeklējot lekcijas. Līdz ar Gorbačova laikiem mazinājās arī Baznīcas vajāšanas, un semināristu skaits Rīgas Garīgajā seminārā pieauga. Lai paplašinātu semināra dzīvojamo un mācību korpusu, sākās intensīvi būvniecības darbi, kurus galvenokārt veica paši semināristi, paralēli turpinot studijas. 1989. gadā Rīgas Garīgajā seminārā mācījās vislielākais semināristu skaits tā vēsturē – 109 audzēkņi no deviņām bijušās PSRS republikām. Kaut mācību un sarunvaloda bija krievu, tas nekļuva mums par šķērsli būt draudzīgiem un saliedētiem, jo gandrīz visi kandidāti nāca jau ar nobrieduša kristieša pieredzi un konkrētu mērķi kļūt par Kristus kalpiem Baznīcā. Tie bija zināmā mērā pārbaudīti puiši, norūdīti ticības vajāšanu laikā savās zemēs, jo ticība tika apkarota visā Padomju Savienībā. Vairākiem kandidātiem no citām republikām nācās vairākkārt stāties seminārā, jo valsts ierēdņi tos neatļāva uzņemt. Neskatoties uz ļoti saspringto mācību un būvniecības darbu grafiku, mums pietika enerģijas vēl sportot un dziedāt semināra korī, kuru man bija gods vadīt četrus gadus kā semināra ērģelniekam.
Ar Dieva žēlastības un daudzu ticīgo lūgšanu palīdzību 16 mūsu kursabiedri 1991. gadā pabeidza studijas Rīgas Garīgajā seminārā un tika iesvētīti par priesteriem savās diecēzēs. Arhibīskaps Jānis Pujats Rīgas sv. Jēkaba katedrālē 1991.gada 2. jūnijā ordinēja par priesteri mani un kursabiedrus Andri Blūmu, Pēteri Degli un Jāzepu Čapuli. Pirmā Svētā Mise – Primīcija tika svinēta Krāslavas sv. Ludviga baznīcā 15. jūnijā, kurā uzrunu teica Daugavpils dekāns Aleksandrs Madelāns, kurš kā pirmais bija aicinājis zēnu Andri piekalpot misēs kā ministrantu Krāslavas dievnamā 1980. gadā.
Pēc priesterības svētībām mani nosūtīja uz studijām Romā sv. Anzelma Pontifikālajā Liturģijas institūtā, kur ieguvu licenciāta grādu. Pēc studijām 1995. gadā atgriezos Latvijā, kur kalpoju Salacgrīvas, Suntažu, Madlienas, Taurupes un Mazozolu draudzēs, paralēli desmit gadus pasniedzot Liturģijas priekšmetus Rīgas Garīgajā seminārā. 1996. gadā tiku nozīmēts par Rīgas Katoļu Ģimnāzijas prefektu, bet kopš 1997. gada 10 gadus kalpoju Jūrmalas draudzēs. Paralēli dvēseļu aprūpes darbam Jūrmalā bija arī daudz jāstrādā fiziski, atjaunojot visus trīs dievnamus, kas bija iespējams, pateicoties atsaucīgu draudžu locekļu nesavtīgam darbam un līdzekļiem. Pēc 5 mēnešu kalpojuma Ogres draudzē radās iespēja uzsākt misionāra gaitas Īrijā, kur tiku nosūtīts kā kapelāns apkalpot tur strādājošus latviešus. Tika izveidota Latvijas katoļticīgo Misija Īrijā (LKMI). Ar Dieva žēlastības palīgu un Dublinas arhibīskapa Diarmuid Martin atbalstu Īrijā jau ir nokalpoti 3 gadi.
Gribu pateikt vissirsnīgāko PALDIES visiem mūsu labdariem par lūgšanu atbalstu un palīdzību visu 20 gadu garumā, sevišķi manai māmiņai Annai, kurai 22.maijā apritēja 81 dzīves gads, un daudziem labajiem draugiem, it sevišķi no bijušajiem jūrmalniekiem… Paldies mūsu semināra profesoriem, visiem brāļiem priesteriem, kuri ar savu labo piemēru palīdzēja veidot un stiprināt mūsu paaicinājumu. Lai Dievs visus bagātīgi svētī un atalgo ar debesu labumiem!”
Pr. Andris Solims
