Kas tad notika tajā dienā Pēdējo vakariņu telpā, ka apustuļi, kuri piecdesmit dienas dzīvoja bailēs no jūdiem, pēkšņi sāka viņiem sludināt kerigmu par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos? Turklāt viņi ne tikai sludināja, bet ar prieku panesa visas grūtības. Apustuļu darbu grāmatā lasām, ka mācekļi pēc šaustīšanas „izgāja no sinedrija priecīgi, jo bija atzīti par cienīgiem ciest negodu Kristus vārda dēļ” (Apd 5, 41).
Vasarsvētki bija jūdu pateicības svētki, kuros viņi atcerējās īpašu notikumu – to, ka piecdesmit dienas pēc Ebreju Pashas viņi saņēma Dekalogu – desmit baušļus – un kļuva par Dieva tautu. Tā nav nejaušība, ka Svētais Gars nonāca pār Baznīcu tieši šajā dienā. Tas notika tāpēc, lai pasludinātu, ka Svētajā Garā mums ir dāvāta liela žēlastība, garīgs – Jaunās un mūžīgās derības – Likums, rakstīts vairs nevis uz akmens plāksnēm, bet mūsu sirdīs (sal. Jer 31, 33). Svētais Jānis Hrizostoms to skaidrojis šādi: „Apustuļi nenokāpa no kalna kā Mozus, nesot rokās akmens plāksnes. Viņi izgāja no Pēdējo vakariņu telpas, nesot savā sirdī Svēto Garu un visur izdalot gudrības un žēlastības dārgumus – garīgās dāvanas, kas bagātīgi izplūst no neizsīkstošā Avota. Viņi devās mācīt un sludināt Dieva Vārdu.”
Ar Svētā Gara izliešanos piepildījās Ezehiēla pravietojums: „Es došu jums jaunu sirdi un jūsos iedvesīšu jaunu Garu. Un es izņemšu akmens sirdi no jūsu krūtīm un došu jums miesas sirdi, un iedvesīšu jūsos savu Garu, un gādāšu, lai jūs dzīvotu pēc maniem baušļiem un lai sargātu un pildītu manus likumus.” (Ez 36, 26-27) Šis jaunais likums ir Dieva mīlestība, kas ir ielieta mūsu sirdī ar Svēto Garu Kristības sakramentā (sal. Rom 5, 5). Tieši mīlestība pārveido cilvēku, atbrīvo no bailēm un dara viņu spējīgu dzīvot saskaņā ar Garu likumu, mīlēt Dievu un tuvāko un labprāt pildīt Tēva gribu.
Vasarsvētkos Baznīca mūs mudina pārdomāt par Bābeles torni, kuru ceļot ļaudis gribēja uzcelt svētnīcu savam, nevis Dieva godam. Un tas kļuva par viņu nelaimes cēloni, jo bez Dieva nav arī mīlestības un vienotības. Baznīcas tēvi ir teikuši, ka pasaulē tiek celtas divas pilsētas: BĀBELE, kuru ceļ, balstoties uz egoistisku sevis mīlestību un atsakoties no Dieva, un JAUNĀ JERUZALEME, kas tiek celta, balstoties uz Dieva mīlestību un atsakoties no sevis.
Bābeles cēlājus tirda doma: ko dzīve man vēl var dot? Viņi vēlas no dzīves tikai ņemt un ņemt… Viņi ir pašpārliecināti, patmīlīgi, negatīvi noskaņoti pret apkārtējiem, noguruši dzenoties pēc naudas, slavas un varas… Viņi meklē savu laimi, bet diemžēl to neatrod un tad, ieslēgušies sevī, vaino visu pasauli.
Savukārt Jaunās Jeruzalemes cēlāji domā: ko dzīve vēl gaida no manis? Viņi vēlas kalpot, palīdzēt citiem. Viņi ir atklāti, vienkārši, drosmīgi un pazemīgi. Šo cilvēku mērķis nav laimes gūšana, viņi vienkārši mīl un jūtas laimīgi.
Daudzās ASV draudzēs ir ieradums jaunajiem kristiešiem pēc Iestiprināšanas sakramenta saņemšanas dāvināt rokassprādzi ar uzrakstu: „Ko darītu Jēzus?” Tas nozīmē – kā Viņš rīkotos attiecīgajā situācijā? Ja es zinu, kā rīkotos Jēzus, tad zinu, kā būtu jārīkojas arī man.
Atcerēsimies notikumu ASV, kad pirms vairākiem gadiem psihiski nelīdzsvarots cilvēks ar ieroci rokās iebruka kādā skolā un sāka uz visiem šaut. Viens no šī notikuma aculieciniekiem, kas brīnumainā veidā tika izglābts, stāstīja, ka tobrīd katrs centās glābt sevi. „Kad šis bruņotais cilvēks ienāca mūsu klasē, viņš notēmēja un šāva uz mani, tad pēkšņi mani aizsedza kāda klasesbiedrene. Es vienīgais no klases paliku dzīvs. Man bija grūti samierināties ar domu, ka meitene man dāvāja dzīvību par savas dzīvības cenu. Es bieži sev jautājumu: „Kāpēc viņa tā darīja?” Un tad es uzzināju, ka viņa bija dziļi ticīga katoliete un uz labās rokas viņa vienmēr nēsāja rokassprādzi ar uzrakstu: „Ko darītu Jēzus?” Lūk, atbilde uz manu jautājumu – viņa rīkojās tā, kā savā mīlestībā būtu rīkojies Jēzus.”
Svētais Akvīnas Toms mācīja, ka „kur ir mīlestība, tur ir klātesošs Svētais Gars, kas zina visu un vada mūs pa vienkāršiem ceļiem uz pilnīgu prieku un laimi.” Iet šo ceļu nozīmē netiekties iegūt pirmo vietu, necensties sasniegt dzīves nodrošinājumu materiālās vērtībās un saņemt cilvēku atzinību. Tas ir pazemības un citu netiesāšanas ceļš, – nostāja, kad neuzskatām, ka esam labāki par citiem. Tā ir spēja lūgt piedošanu un piedot, tā ir mīlestība pret visiem, pat ienaidniekiem. Un tas, kam ir šis Gars, patiešām ir Dieva bērns, kurā citi cilvēki saskata dievišķo dabu un autentiski īstenotu Kristus mācību.
Dārgie brāļi un māsas Kristū! Ja jūs gribat saņemt Svēto Garu, ja patiesi ilgojaties, lai Viņš ielietu jūsu sirdīs dievišķo mīlestību, tad lūdziet Viņu: „Nāc, Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un savas mīlestības uguni tajās iededz! Nāc, Svētais Gars! Nāc, mēs lūdzam Tevi, nepaej mums garām! Ar atvērtu sirdi mēs Tevi gaidām.”
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils
“Mieram tuvu”, Maijs 2008, nr. 5 (106)
