Laikā, kad Madrides svētceļnieki jau veiksmīgi atgriezušies Latvijā un turpina ceļu ar Kungu savā ikdienā, lūdzām dažus no viņiem padalīties ar spilgtākajiem iespaidiem par Pasaules Jauniešu dienās piedzīvoto.
„Spilgtākie iespaidi PJD laikā saistās ar nakti, ko pavadījām „Cuatro Vientos” lidlaukā kopā ar pāvestu. Es biju ļoti aizkustināta mirklī, kad tika uzstādīts Vissvētākais Sakraments un vairāk kā miljons jauniešu nokrita uz ceļiem, lai pagodinātu Dievu. Tajā brīdī valdīja pilnīgs klusums un miers. Es noticēju, ka pasaulē var valdīt miers. Miers kopā ar Dievu. Jo nevienas sporta spēles vai slavenas grupas koncerts nespēj pulcināt tik daudz cilvēku un radīt tādu vienotības sajūtu kā PJD. Paldies Dievam, ka viņš mūs ir radījis tik dažādus, bet apvienojis Sevī, lai mēs visi būtu vienoti!”
Elīna
„Vēlos pastāstīt par to, ko mēs piedzīvojām lidlaukā, sektorā D1 droši vien tajā brīdī, kad pāvestam nopūta cepuri. Mēs atradāmies aiz milzīga saliekamā angāra, kas, atradās sektora malā, jo tā bija vienīgā ēnainā vieta, kas, protams, gandrīz pilnībā bija jau okupēta, bet mums, četriem latviešiem, vēl vietiņa atradās. Sāka pūst mežonīgs vējš, smiltis un gruži lidoja pa gaisu, un zibeņi bija tādi, kādus es līdz šim biju redzējis tikai fotogrāfijās. Angāra pavēnī mēs centāmies sakraut savas mantas tā, lai tās neaiznes pa gaisu. Tad pie mums pieskrēja divas meitenes no “brīvprātīgajiem” un satraukti kaut ko spāniski stāstīja. Es lūdzu, lai runā angliski, uz ko viņas atbildēja: “Mūciet, angārs neizturēs!” Mēs pagrābām somas ar fototehniku un dokumentiem un skrējām prom. Aiz muguras sadzirdējām nejauku troksni, pametām acis atpakaļ un ieraudzījām, kā angārs paceļas gaisā un gāžas uz mūsu pusi. Skrējām ko kājas nes, bet angārs sabruka tajā vietā, kur mēs līdz tam atradāmies. Cilvēki kliedza, vējš pūta, lietus lija. Saņēmāmies un sākām lūgties un slavēt, teicām – “Jēzus Kristus ir mans Kungs!” Parādījās policisti, kuri lūdza mūs paiet tālāk no apdraudētās vietas. Mēs devāmies prom un uzdūrāmies lielai jauniešu grupai, acīmredzot no Āfrikas, kas bija sastājušies ciešā pulkā un arī sirsnīgi lūdzās. Vējš sāka pierimt, vien krita retas lietus lāses. Mēs devāmies pie tuvākā televīzijas ekrāna, kur bija redzama adorācijas norise. Noslīgām Vissvētākā Sakramenta priekšā uz ceļiem un pateicāmies Dievam par brīnišķīgo izglābšanos.
Edvīns
„Meklējot ēnu pa ceļam no „Cuatro Vientos” lidlauka, mēs, dažas latvietes, nošķīrāmies no daudznacionālā jauniešu pūļa un apsēdāmies pie kādas daudzstāvu ēkas. Kamēr fotografējāmies ar priecīgām sejām un pēc tam patieso nogurumu neslēpjot, mūs uzrunāja kāds spānis, kurš atgriezās mājās. „Agua, agua!” – šo vārdu Madrides tveicē jau bijām labi ielāgojušas. Sapratām, ka šis kungs labākajos gados mūs aicina ciemos un piedāvā ūdeni. Atverot durvis, nokļuvām mājīgā dzīvoklī, kur mūs laipni sagaidīja vēl divas spānietes – viņa sieva un meita, kas iedeva ne tikai „agua” tālākajam ceļam, bet arī vēlīgi piepildīja sulas glāzes, pacienāja ar augļiem un spāņu šokolādi. Sajutāmies kā oāzē. Kaut gan kungs un kundzi ar mums sarunājās spāniski, itin labi viņus sapratām, – sirds siltums pārvar valodu robežas. No viņu meitas uzzinājām, cik svarīga katoļticīgajiem spāņiem ir jauniešu klātbūtne Madridē. Viņiem bija grūti noticēt, ka tā ir īstenība, redzot jauniešu straumes plūstam uz „Cuatro Vientos” . Izrādījās, ka sestdienas vakarā vigīlijas laikā viņi bija raizējušies par visiem, kas piedzīvo vētru, bet karstā laika dēļ bija domājuši par jauniešiem no Ziemeļeiropas, kas raduši pie krietni vien mērenākas gaisa temperatūras. Atvadoties no sirsnīgajiem spāņiem, kopā ar viņiem sadevāmies rokās un latviski lūdzāmies „Tēvs mūsu”. Tā bija vienkārša un skaista tikšanās, kas apliecināja, ka Tēvs par mums rūpējas.
Vita
„Sākumā nebiju domājis iet sagaidīt pāvestu, jo zināju, ka tur būs liels pūlis un spiešanās, un neko jau nevarēs redzēt. Bet tad, staigājot pa Madrides ieliņām, uzgāju uz ielas, kur cilvēki sāka pulcēties sagaidīšanai. Cilvēku jau bija daudz, un nolēmu, ka drīz būs pāvests un mazliet jāpagaida. Nostājos ielas malā un sāku gaidīt. Nācās pagaidīt tikai divarpus stundas, kad jau sāka ziņot par pāvesta tuvošanos. Netālu bija ekrāns, uz kura viss tika rādīts, es pat negaidīju, ka reāli arī varētu pats ieraudzīt pāvestu dažu metru attālumā. Kad viņš jau sāka braukt, izrādījās, ka pie tās vietas, kur es stāvēju, papamobīlim tieši beidzās maršruts un tas apgriezās, lai dotos atpakaļ. Līdz ar to man bija ilgs laika sprīdis, kurā varēju vērot pāvestu; izdevās ne tikai nofotografēt, bet arī nofilmēt šo braucienu nelielā attālumā. Bija īpaša kopības sajūta, jo cilvēki bija daudz un visi bija pozitīvi noskaņoti. Saule karsēja, bet ugunsdzēsēji visus laistīja ar ūdeni. Cilvēki bija ielu malās, māju logos un pat uz jumtiem. Daži pat rāpās laternās un luksoforos, lai tikai ieraudzītu pāvestu. Nemaz nenožēloju, ka spiedos pūlī un gaidīju, jo tas bija tā vērts.”
Atis
„Pirmais, kas man nāk prātā, iedomājoties PJD Madridē, ir lielie ļaužu pūļi, kas bija kā evaņģēlija piedzīvošana XXI gadsimtā. Tā bija patiesa liecība, – cik daudz cilvēku vēlas sekot Jēzum, cik daudz jauniešu spiedās tuvāk un tuvāk pāvestam, lai satiktu apustuļa Pētera pēcteci! Šīs galvenās Svētās Mises, kurās piedalījās pāvests, man atsauca atmiņā evaņģēliju – Jēzu ezera krastā, kad Viņš mācīja ļaudis, sievieti, kas vēlējās pieskarties Kunga drēbju vīlei u.c. Visspilgtāk atceros brīdi, kad lidlaukā „Cuatro Vientos” bija sapulcējušies 2 miljoni jauniešu un tika uzstādīts Vissvētākais Sakraments adorācijai. Kaut gan adorācijas laikā atrados vienā no tālākajiem sektoriem, kur brīžiem arī bija liela kņada, sajutu, ka Jēzus ir klātesošs un reāls priekš mums ikviena, Viņš skatās uz mums un ir ar mums.
Ļoti liela dāvana latviešu jauniešiem bija tikšanās ar bīskapu Antonu Justu un arhibīskapu-metropolītu Zbigņevu Stankeviču katehēzēs, kas stiprināja mūsu ticību, kā arī Latvijas priesteru klātesamība un kalpošana.
Esmu pateicīga arī spāņu kundzei, kas uzņēma mūs, 15 latviešu meitenes, savā mājā un tik daudz par mums rūpējās. Viņa vienmēr starojoši vaicāja: „Ko es vēl varu jūsu labā izdarīt?” Arī pēdējā vakarā, kad mēs atvadījāmies, viņa teica: „Man žēl, ka es nevarēju priekš jums izdarīt vairāk.” Tas bija Jēzus, kas bija tik lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.”
Arnita
LRKB IC
Foto: Guna Sterinoviča
