26. septembrī uz Pasienes katoļu baznīcas 250 gadu jubilejas dievkalpojumu bija pulcējušies daudzi jo daudzi ticīgie no tuvākas un tālākas apkārtnes, Rēzeknes -Aglonas diecēzes priesteri, Polijas Kultūras ministrijas pārstāvji, kā arī bīskapi, kuri celebrēja Svēto Misi: Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps V.E. Jānis Bulis, Liepājas diecēzes bīskaps V.E. Vilhelms Lapelis, Jelgavas diecēzes bīskaps V.E. Edvards Pavlovskis, – raksta laikraksts “Ludzas Zeme” .
„Mēs lūdzam Dievu, jo esam tikai cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība. Vislabāko palīdzību varam saņemt no Dieva, kad lūdzamies Jēzus Kristus vārdā un godājam mūsu garīgo Māti,” – ar šiem vārdiem Sv. Misi sāka V.E. Jānis Bulis, aicinot lūgt Dieva svētību ne tikai katrs sev, bet visai mūsu tautai, visai zemei, kā arī lūgties par cilvēku atgriešanos savā zemē, pie savām saknēm un pie Baznīcas. Savā dievvārdā V.E. bīskaps uzsvēra, ka daudzi cilvēki nav neticīgi savā būtībā, bet mēdz atlikt pievēršanos Dievam uz vēlāku laiku.
„Latvijā ir vairākas svētceļojumu vietas, uz kurieni ticīgie dodas godināt Dievmāti un Jēzu Kristu. Šajās vietās cilvēki saņem veselības žēlastību, atgriešanās pie Dieva žēlastību, kas ir patiess brīnums. Bieži vien mēs stāvam it kā savas dzīves krustcelēs un meklējam rādītāju, uz kurieni doties. Mērojot ceļu uz Pasieni, daudzi vadījās pēc norādēm ceļa malās un brauca šurp, zinādami, ka saņems žēlastību caur Dieva Māti. Bet dzīvē šie rādītāji ne vienmēr ir tik skaidri un nepārprotami. (..) Tad vislabāk ir lūgties Dievmāti un Svētos, lai Dieva Svētā Gara gaisma palīdz izdarīt pareizo izvēli. To izvēli, ko cilvēks izdara savā sirdī,” uzrunā sacīja V.E. bīskaps.
Bīskaps J. Bulis arī atgādināja Kristus pamudinājumu meklēt vispirms Dieva valstību un apsolījumu, ka viss pārējais tiks iedots: „Saprotams, ka tas viss nenokritīs kā manna no debesīm, bet Dievs dos savu palīga žēlastību, dos tādus apstākļus, ka mēs varēsim pareizi veidot savu dzīvi un mums būs viss vajadzīgais ikdienas dzīvei šajā pasaulē. Taču tas nav galvenais. Diemžēl cilvēks ir zaudējis vērtību hierarhiju. Dievs ir kļuvis par piedevu pie visām citām mūsu iedomāti svarīgajām lietām. Cilvēks domā, ka vispirms jānodrošina mantiskā labklājība, tikai pēc tam viņš varētu atlicināt laiku Dievam. Kaut kad nākotnē, ne šodien un arī ne rīt, bet kādreiz. Par nožēlu, tā domā daudzi. Ne visi šo ieceri realizē, jo to atkal atvirza dažādi notikumi. Tāpēc jācenšas nevis kaut kad nākotnē atlicināt laiku Dievam, bet ar sirdi pievērsties Viņam jau šodien.”
Sv. Mises noslēgumā bīskapi Vilhelms Lapelis un Edvards Pavlovskis uzrunāja ticīgos un deva savu svētību. Savukārt V.E. Jānis Bulis pateicās Liepājas un Jelgavas diecēžu bīskapiem par pagodinājumu, piedaloties šajā svētku dievkal¬poju¬mā, kā arī Pasienes draudzes priesterim Jānim Kupčam un pašvaldībai par svētku organizēšanu.
Pēc Sv. Mises tika iesvētīta piemiņas plāksne Konstancei Benislavskai, poļu dzejniecei un sabiedriskajai darbiniecei, kurai savulaik bijis liels nopelns Pasienes cilvēku garīgās dzīves veidošanā, vēstī „ Ludzas Zeme”.
Ievērojamā poļu izcelsmes dzejniece Konstance Benislavska ir dzimusi 1747. gada 6. janvārī senā vācu muižnieku Riku dzimtā, kas dibinājusi Viļānu klosteri, tāpat viņas dzīves laikā celta Pasienes dominikāņu mūra baznīca.
Viņas vecākiem, nabadzīgās šļahtas pārstāvjiem, savulaik Ludzas apriņķī piederējusi Rogaižu muiža, kā arī Maltas miestiņš Rēzeknes apriņķī. Konstance apprecējusies ar inflantu galma galdu meistara G. Benislavska dēlu Pēteri. Jaunais pāris kādu laiku dzīvoja Ludzas apriņķa Domopoles (tagad Balvu rajona Bērzpils) pagasta Zosulu muižā. Leģenda liecina, ka viņa ir dzemdējusi 22 bērnus, no kuriem izaugušas tikai divas meitas un seši dēli. Vīrs nopircis Landskaronas (Šķaunes) apkaimē Sibelinas, Pasienes Istras, Annapoles un Konecpoles muižu.
Informācijas par dzejnieces izglītību nav, tomēr tiek pieļauts, ka liela ietekme uz viņas dzejnieces talanta veidošanos bija diviem vīra brāļiem – Janam (vēlākajam Mogiļevas palīgbīskapam) un Konstantīnam – abi bija jezuīti, Viļņas Karaliskās akadēmijas pasniedzēji.
Dzejoja Konstance dziļi kristīgā garā, viņas vārsmās netrūkst nedz domu plašuma un dziļuma, nedz iztēles cēluma un vārdu skanīguma. Šī dzeja diemžēl pagaidām vēl nav tulkota latviešu valodā. Viļņas Karaliskās akadēmijas izdevniecība 1776. gadā iespieda, bet Ļubļinas Katoļu Universitātes zinātniskās literatūras apgāds 1958. gadā atkārtoti laida klajā literātes vienīgo dzejas jeb dziesmu grāmatiņu „Piešņi sobie spievane” (Sev dziedātās dziesmas). Polijā iznākusi K. Benislavskas dzejas izlase, daiļrades paraugi vairakkārt uzņemti nacionālās dzejas izdevumos.
Neskatoties uz to, ka K.Benislavskas dzeja bija dziļi reliģiska, pati viņa bija sociāli aktīva, sabiedriska un arī prasmīga saimniece. Zosulā dzejniece sāka celt slimnīcu, kur bez maksas varētu uzturēties un saņem nepieciešamo aprūpi seši nabadzīgi ļaudis. Vēlāk šādas aprūpes saņēmēju vietu skaitu vīrs palielināja līdz astoņiem, dēlam Antonam uzliekot par pienākumu pabeigt iesākto slimnīcas celtniecību.
Konstance Benislavska ir mirusi 1806.gada novembrī un apglabāta zem Pasienes baznīcas velvēm.
Avoti: informāciju par Konstanci Benislavsku sniedza Anna Žiska; rakstā izmantoti arī ludzasbiblio.lv materiāli un laikraksta “Ludzas Zeme” 30.09.2011. raksts “Pasiene svin 250 gadu jubileju”
LRKB IC
