Svētā tēva Benedikta XVI homīlija Ziemassvētku Sv. Misē pusnaktī.
Dārgie brāļi un māsas,
Tikko dzirdētajā sv. Pāvila vēstulē Titam, kas svinīgi iesākas ar vārdu „apparuit”, šis vārds izskanēs arī lasījumos Rītausmas Sv. Misē: apparuit – „ir parādījies”. Caur šo vārdu Baznīca kopsavilkumā vēlas paust Ziemassvētku būtību.
Agrāk cilvēki daudzos veidos bija runājuši par Dievu un radījuši cilvēkam līdzīgus Viņa attēlus. Dievs pats cilvēkus uzrunāja daudz un dažādos veidos (sal. Ebr 1,1: Dienas Sv.Mises lasījumā). Bet šobrīd ir noticis, kas vairāk: Viņš ir parādījies. Viņš ir atklājies. Viņš ir iznācis no neaizsniedzamās gaismas, kurā mīt. Viņš pats ir atnācis mūsu vidū. Tas bija Pirmbaznīcas Ziemassvētku lielākais prieks: Dievs ir parādījies. Viņš vairs nav tikai ideja, mums vairs nav jāveido Viņa attēls, balstoties tikai uz vārdiem. Viņš ir „parādījies”. Šobrīd paši sev pajautāsim: Kā Viņš ir parādījies? Kas Viņš patiesībā ir? Lasījums Rītausmas Sv. Misē par to saka: „Ir parādījusies Dieva, mūsu Pestītāja, labvēlība un mīlestība pret cilvēkiem” (Tit 3,4). Pirms-kristiešu laika cilvēkiem, kas pasaules pretrunu un briesmu priekšā baidījās, ka arī Dievs varētu nebūt labestīgs, ka arī Viņš varētu būt cietsirdīgs un patvaļīgs, šī bija patiesa „epifānija”, spožā gaisma, kas mums ir parādījusies: Dievs ir tīra labestība. Arī šodien cilvēki, kuri vairs nespēj ticībā atpazīt Dievu, jautā, vai visaugstākais spēks, kas balsta un virza pasauli, patiešām ir labs, vai tomēr ļaunums nav tikpat spēcīgs un pirmatnējs, kā labais un skaistais, ko gaismu un siltumu izstarojošos brīžos sastopam mūsu pasaulē. „Ir parādījusies Dieva, mūsu Pestītāja, labvēlība un mīlestība pret cilvēkiem”: šī ir jauna un mierinoša pārliecība, kas tiek dāvāta Ziemassvētkos.
ng.lv/katolis.lv/typo3/backend.php
Visās trīs Ziemassvētku Misēs liturģija citē Svēto Rakstu vietu no pravieša Isaja grāmatas, kas vēl konkrētāk apraksta epifāniju, kas notikusi Ziemassvētkos: „Jo mums ir dzimis bērns, mums dēls ir dots; uz viņa pleciem gulstas vara, un Viņš tiks saukts vārdā „brīnišķīgais padomdevējs, varenais Dievs, mūžības Tēvs, miera Valdnieks. Viņa Valstība būs liela un mieram nebūs robežu” (Is 9, 5). Nezinām, vai pravietis ar šiem vārdiem bija domājis kādu bērnu, kas dzimis viņa vēsturiskajā laikā. Bet tas šķiet neiespējams. Šī ir vienīga Rakstu vieta Vecajā Derībā, kurā par bērnu, par cilvēcisku būtni, ir teikts: Viņa vārds būs varenais Dievs, mūžības Tēvs. Mēs tiekam iepazīstināti ar redzējumu, kas sniedzas tālāk pār vienkāršu vēsturisku momentu – sniedzas tajā, kas ir noslēpumains, nākotnē. Bērns visā savā nevarībā ir varenais Dievs. Bērns sava nabadzībā un atkarībā no kāda, ir mūžības Tēvs. Un Viņa „mieram nebūs robežu”. Pirms tam pravietis Isajs bērnu raksturoja kā „lielo gaismu”, un saistībā ar mieru, kas nāk no Viņa, apgalvoja, ka salauzīs dzinēja rīksti, nastas jūgu, un drēbes, kas asinīm aptraipītas, tiks sadedzinātas (sal. Is 9,1. 3- 4).
Dievs ir parādījies – kā bērns. Tieši tādā veidā Viņš nostājas pretī cietsirdībai un nes miera vēsti. Šajā brīdī, kad pasaulē tik daudzās vietās un dažādos veidos ir vardarbības draudi; kad vēl arvien ir jaunas dzinēju rīkstes un asinīm aptraipītas drēbes, mēs saucam uz Kungu: Visvarenais Dievs, Tu esi parādījies kā mazs bērns un esi atklājies mums kā Tas, kurš mūs mīl, kā tas, caur kuru mīlestība uzvarēs. Un mums esi mums esi parādījis, ka kopā ar Tevi mums ir jābūt miera veicinātajiem. Mēs mīlam Tavu bērna būtību, Tavu nespēcību, bet ciešam no tā, ka pasaulē nemitējas vardarbība, un tāpēc Tevi arī lūdzam: ak Kungs, parādi savu varenību! Šajā laikā, šajā pasaulē dari, ka šīs dzinēju rīkstes, asinīm slacītās drēbes un karavīru zābaki tiktu sadedzināti, tā, ka Tavs miers uzvar mūsu pasaulē.
Ziemassvētki ir epifānija – Dieva manifestēšanās un Viņa spožā gaisma bērnā, kurš ir piedzimis mūsu dēļ. Piedzimis Betlēmes kūtiņā, ne jau karaļu pilīs. Kad 1223. gadā Grečo sv. Francisks svinēja Ziemassvētkus ar vērsi un ēzelīti, un silīti, kas bija pilna ar sienu, atklājās jaunu Ziemassvētku noslēpuma dimensija. Asīzes Francisks Ziemassvētkus sauca par „svētku svētkiem” – svētkiem, kas ir augstāki par visiem citiem svētkiem – un tos svinēja ar neizsākami lielu godbijību (2 Celano, 199; Fonti Francescane, 787). Ar milzīgu godbijību viņš skūpstīja bērna attēlu un čukstēja vārdus tik maigi, kā to dara bērni – mums par to vēstī Toms no Čelano (turpat).
Pirmbaznīcai svētku svētki bija Lieldienas: Augšāmcelšanas noslēpumā Kristus izlauzās caur nāves durvīm un tādejādi radikāli izmainīja pasauli: Viņš radīja cilvēkam vietu Dieva pašā. Francisks ne mainīja, ne arī vēlējas mainīt objektīvo svētku hierarhiju, ticības iekšējās struktūras centrā ir Lieldienu noslēpums. Un tomēr caur viņu un viņa ticībai raksturīgo notika kaut kas jauns; Francisks atklāja jaunu Jēzus cilvēcībā pilnīgi jaunu dziļumu. Šis aspekts, ka Dievs eksistē kā cilvēks, viņam maksimāli atklājās brīdī, kad Dieva Dēls, dzimis no Jaunavas Marijas, tika satīts autiņos un nolikts kūtiņā. Pirms Augšāmcelšanās ir Iemiesošanās. Dieva Dēls piedzima kā bērns, kā patiess cilvēka dēls – tas dziļi uzrunāja no Asīzes nākušā svētā sirdi, pārveidojot ticību mīlestībā. „Ir parādījusies Dieva labestība un mīlestība pret cilvēkiem” – šie sv. Pāvila vārdi tagad iegūst jaunu dziļumu. Bērnā, kas ir piedzimis Betlēmes stallītī, ja tā var teikt, varam aizsniegt Dievu un Viņu noglāstīt. Tādā veidā liturģiskais gads iegūst otrus centrālos svētkus, kas pirmām kārtam ir sirds svētki.
Visam šim nav nekā kopīga ar sentimentālismu. Šeit, šajā jaunajā Jēzus cilvēciskās realitātes pieredzē atklājas lielais ticības noslēpums. Francisks mīlēja Jēzus bērnu, jo viņam tieši šajā bērna būtībā ir skaidri redzama Dieva pazemība. Dievs ir kļuvis nabags. Viņa Dēls ir piedzimis nabadzīgā kūtiņā. Bērnā Jēzū Dievs padarīja sevi atkarīgu, padarīja tādu, kuram ir vajadzīga cilvēku mīlestība, Viņš nolika sevi tādā pozīcijā, kurā Viņam ir jālūdz cilvēku mīlestība – mūsu mīlestība. Ziemassvētki ir kļuvuši par komerciālu svinēšanu, kuras žilbinošais spožums apslēpj Dieva pazemību, kas arī mūs aicina uz pazemību un vienkāršību. Lūgsim Kungu mums palīdzēt pacelt skatienu tam pāri, šķērsot šī laika ārišķīgo spožumu, līdz aiz tā atradīsim bērnu Betlēmes kūtiņā un atklāsim patieso prieku un patieso gaismu.
Francisks svinēja Euharistiju uz silītes, kas atradās starp vērsi un ēzeli (sal. 1 Celano, 85; Fonti, 469). Vēlāk virs šīs silītes tika uzcelts altāris, lai tur, kur savulaik mājlopi ēda sienu, cilvēki dvēseles un miesas pestīšanai tagad varētu saņemt Jēzus Kristus, Nevainīgā Jēra, miesu, kā stāsta Čelano (sal. 1 Celano, 87; Fonti, 471). Svētajā naktī Grečo grotā Francisks kā diakons skanošā balsī dziedāja Ziemassvētku Evaņģēliju. Pateicoties franciskāņu brāļu brīnišķīgajai dziedāšanai, Ziemassvētku svinēšana šķita kā milzīgs prieka izvirdums (sal. 1 Celano, 85 un 86; Fonti, 469 un 470). Tieši šī tikšanas ar Dieva pazemību visu pārveidoja priekā: Viņa labestība rada patiesus svētkus.
Ikviens, kas šodien vēlēsies ieiet Jēzus piedzimšanas baznīcā Betlēmē, atklās, ka lielākā daļa durvju, kas kādreiz bijušas piecarpus metrus augstas un caur kurām imperatori un kalifi ienāca ēkā, tagad ir aizmūrētas. Ir palikusi tikai zema ieeja pusotra metra augstumā. Šādas rīcības nolūks bija vēlme labāk aizsargāt baznīcu no uzbrukumiem, bet pāri visam – novērst to, ka cilvēki Dieva namā iejāj ar zirgu. Ikvienam, kas vēlas ieiet Jēzus dzimšanas vietā, ir jānoliecas. Man šķiet, ka šajā aspektā atklājas visdziļākā patiesība, kurai ir jāaizskar mūsu sirdis šajā svētajā naktī: ja vēlamies atrast Dievu, kurš ir atklājies kā bērns, tad mums ir jānokāpj no mūsu „apgaismotā” prāta zirga. Mums ir jānoliek malā viltus pārliecības, mūsu intelektuālā lepnība, kas mums liedz sajust Dieva klātbūtni. Mums ir jāseko sv. Franciska iekšējam garīgajam ceļam – ceļam, kas ved uz maksimālu iekšējo un ārējo vienkāršību, kura sirdi dara spējīgu redzēt.
Mums ir jānoliecas, garīgi, tā, it kā ejot ar kājām, lai varētu šķērsot ticības durvis un satikt Dievu, kurš ir citādāks nekā mūsu aizspriedumi un viedokļi – Dievu, kurš Sevi ir noslēpis tikko dzimuša bērna pazemībā. Šādā veidā svinēsim svētās nakts liturģiju un atmetīsim savu pieķeršanos tam, kas ir materiāls, izmērāms un sataustāms. Ļausim, ka Dievs, kurš atklāj sevi sirds vienkāršībā, dara mūs vienkāršus. Un lūgsimies šajā stundā īpaši par tiem, kuriem Ziemassvētki ir jāsvin trūkumā, ciešanās, kā migrantiem, lai Dieva labestība staro pār viņiem, lai viņiem un mums pieskaras tas Bezgalīgais Labums, ko Dievs ir vēlējies atnest pasaulei ar Sava Dēla piedzimšanu kūtiņā. Amen.
Brīvs tulkojums, Irēna Pujāte
Svētā tēva Benedikta XVI vēstījums „Urbi et Orbi” 2011.gada Ziemassvētkos
Dārgie brāļi un māsas Romā un visa pasaulē!
Kristus ir dzimis par mums! Gods Dievam augstumos un miers uz zemes cilvēkiem, kuri Viņu mīl. Lai līdz visiem nonāk Betlēmes vēsts atbalss, kuru Katoliskā Baznīca skandina piecos kontinentos, pāri nacionalitāšu, valodu un kultūru barjerām. Jaunavas Marijas Dēls ir dzimis visiem, Viņš ir visu Pestītājs.
Tā Viņu pasludina senā liturģiskā antifona: “Ak Emanuēl, mūsu karali un likumdevēj, tautu cerība un glābiņš, nāc mūs glābt, Ak Kungs, mūsu Dievs!” Veni ad salvandum nos! – Nāc mūs glābt! Tas ir cilvēka sauciens katrā laikā, kurš jūt, ka viens nevarēs pārvarēt grūtības un briesmas. Viņam nepieciešams ielikt savu rokā lielākā un spēcīgākā rokā, rokā, kas no augstumiem sniedzas pretī viņam. Dārgie brāļi un māsas, šī roka ir Jēzus, dzimis Betlēmē no Jaunavas Marijas. Viņš ir roka, kuru Dievs ir pasniedzis cilvēcei, lai ļautu tai izkļūt no grēka plūstošajām smiltīm un noliktu to ar kājām uz klints, uz savas Mīlestības un savas Patiesības stiprās klints (Sal 40,3).
Jā, to nozīmē šī Bērna vārds, vārds, kuru pēc Dieva gribas Viņam deva Marija un Jāzeps – Viņu sauc Jēzus, kas nozīmē “Pestītājs” (Mt 1, 21, Lk 1, 31). Dievs Tēvs Viņu ir sūtījis, lai glābtu mūs no katras mūsu slimības un saslimšanas, bet, galvenokārt, lai glābtu no dziļā ļaunuma, kas ir dzinis saknes cilvēkā un vēsturē; no ļaunuma, kas ir atdalīšanās no Dieva; no iedomīgā lepnuma spēt visu izdarīt pašam, konkurēt ar Dievu un aizvietot Viņu, izlemt – kas ir labs un kas ļauns, būt par dzīves un nāves kungu (Rad 3, 1-7). Šis ir lielais ļaunums, lielais grēks, no kura mēs cilvēki nevaram izglābt sevi, ja vien neuzticamies Dieva palīdzībai, ja nesaucam uz Viņu: “Veni ad salvandum nos!” – Nāc mūs glābt!
Pats fakts, ka šis mūsu lūgums ceļas uz debesīm, rada mūsos pareizo attieksmi, parāda mums patiesību par mums pašiem – tik tiešam mēs esam bijuši tie, kas esam saukuši uz Dievu un esam tikuši glābti. Dievs ir mūsu, kas esam briesmās, Pestītājs. Viņš ir ārsts, mēs – slimnieki. Atzīt Viņu ir pirmais solis pretī pestīšanai, pretī izejai no labirinta, kurā mēs paši sevi ieslēdzam ar mūsu lepnumu. Pacelt acis uz Debesīm, izstiept rokas un lūgt palīdzību ir izejas ceļš pie nosacījuma, ka ir kāds, kas klausās, kas var nākt mums palīgā.
Jēzus Kristus ir pierādījums tam, ka Dievs ir uzklausījis mūsu saucienu. Ne tikai! Dievs izjūt pret mums tik dziļu mīlestību, ka nevar palikt Sevī, bet iziet no Sevis paša un dodas mūsos, līdz pašam galam ņemot dalību mūsu liktenī (Es 3, 7-12). Atbilde uz cilvēka saucienu, kuru Dievs ir devis Jēzū, nebeidzami pārsniedz mūsu gaidas, sasniedzot vienotību, kas nevar būt tikai cilvēciska, bet ir dievišķa. Tikai Dievs, kas ir mīlestība, un Mīlestība, kas ir Dievs, varēja izvēlēties šo ceļu mūsu glābšanai, ceļu, kas, protams, ir garāks, bet kas ciena Viņa un mūsu patiesību – samierināšanas, dialoga un sadarbības ceļš.
Tāpēc, dārgie brāļi Romā un visā pasaulē, šajos 2011. gada Ziemassvētkos, vērsīsimies pie Betlēmes Bērna, pie Jaunavas Marijas Dēla un teiksim: “Nāc, glāb mūs!”. Atkārtosim to garīgā vienotībā ar daudziem brāļiem un māsām, kas dzīvo sevišķi smagos apstākļos un sniegsim balsi tiem, kuriem tās nav.
Kopīgi lūgsim dievišķo palīdzību Āfrikas Dienvidu raga tautām, kas cieš no bada un trūkuma, kuru pastiprina nepārejoša nedrošība. Lai starptautiskā sabiedrība neliedz savu palīdzību daudzajiem bēgļiem, kas nāk no šī reģiona un kuru cieņa ir daudz cietusi no šiem pārbaudījumiem.
Lai Kungs sniedz savu mierinājumu Āzijas dienvidaustrumiem, it sevišķi Taizemei un Filipīnām, kur neseno plūdu dēļ vēl šobrīd ir smaga situācija.
Lai Kungs palīdz cilvēcei, kuru ir ievainojuši daudzi konflikti, kas arī šodien liek asiņot zemei. Viņš, kas ir Miera Princis, lai sniedz mieru un stabilitāti zemei, kuru bija izvēlējies, lai nāktu pasaulē, iedrošinot dialoga atjaunošanu starp izraēliešiem un palestīniešiem. Lai Viņš izbeidz vardarbību Sīrijā, kur ir izliets jau tik daudz asiņu. Lai veicina pilnīgu samierināšanos un stabilitāti Irākā un Afganistānā. Lai Viņš sniedz atjaunotu spēku kopējā labuma celšanā visos sabiedrības slāņos Ziemeļāfrikas un tuvo Austrumu valstīs.
Lai Pestītāja dzimšana atbalsta dialoga un sadarbības iespējas Maimārā, meklējot kopīgus risinājumus. Lai Glābēja dzimšana garantē politisko stabilitāti Āfrikas Lielo ezeru reģiona valstīs un palīdz Dienvidsudānas iedzīvotāju centieniem aizsargāt visu iedzīvotāju tiesības.
Dārgie brāļi un māsas, vērsīsim mūsu skatu uz Betlēmes grotu – Bērns, kuru aplūkojam, ir mūsu glābšana! Viņš ir atnesis pasaulei vispārējo miera un samierināšanas vēsti. Atvērsim Viņam mūsu sirdi, pieņemsim Viņu mūsu dzīvē. Atkārtosim ar ticību un cerību: “Nāc, glāb mūs!”.
Brīvs tulkojums, Līga Vucēne
