Klēra un konsekrētās dzīves Bīskapu komisijas vēstījums 16. Pasaules konsekrētās dzīves dienā, 2012.gada 2. februārī
Pasaules konsekrētās dzīves dienas ikgadējās svinības vispirms mūs aicina teikt sirsnīgu paldies jums, kas pilnībā esat veltījušies sekošanai Jēzum Kristum, par jūsu sniegto evaņģēliskās dzīves liecību un kalpošanu Baznīcai un pasaulei. Jūsu harizmātiskā klātbūtne un atdeve šajā sarežģītajā laikā ir Kunga žēlastība, pravietiska un eshatoloģiska zīme, kas nekad nav pietiekami novērtēta.
Tieši cieņa un pateicība mūs mudina aicināt jūs pieņemt pastorālās norādes, kuras Itālijas Baznīca sev izvirzījusi šai desmitgadei.
“Audzināt Evaņģēlija labajai dzīvei” ietver sevī prasību – audzināt Jēzus svētajai dzīvei. Tādu dāvanu un uzdevumu saņem katra persona, kura vēlas kļūt par Jēzus mācekli, īpaši tie, kuri ir aicināti uz konsekrēto dzīvi. “Patiešām konsekrētā dzīve ir Jēzus – iemiesotā Vārda – dzīves un attieksmes veida pret Tēvu un brāļiem dzīvā piemiņa” (Jānis Pāvils II, “Vita consecrata”, n.22). Konsekrētās dzīves proprium ir atdarināt to dzīves modeli, kuru izvēlējās Jēzus un kuru piedāvāja mācekļiem, kas Viņam sekoja: evaņģēlisko vivendi veidu. Šis dzīvesveids ir pamata liecība visiem citiem kristīgās dzīves veidiem, kas parāda ideālu audzināšanas, antropoloģisko un evaņģēlisko ceļu.
Izejot no šīs perspektīvas, vēlamies pievērsties četrām iezīmēm, kuras norāda uz dzīves atbilstību jūsu specifiskajam aicinājumam, kā arī liecina par neatlaidīga formatīvā ceļa auglību.
1) Dieva primāts. Pāvests Benedikts XVI uzsver faktu, ka mūslaiku galvenais izaicinājums ir sekularizācija, kas ved uz Dieva atmešanu vai Viņa nozīmības mazināšanu, kā dēļ cilvēks paliek viens ar savām dusmām un izmisumu. Steidzami ir nepieciešama jauna evaņģelizācija, kas cilvēka eksistences centrā liek pirmo Dieva bausli, confessio Trinitatis un pestīšanas Vārdu, par ko jums ir dziļa garīgā pieredze. Jo vairāk jūs liecināt par Dieva mīlestības skaistumu, kurš rūpējas par cilvēku ar bezgalīgu maigumu un žēlsirdību, jo plašāk izplatāt „dievišķu smaržu”, kura spēj cilvēci pievērst tās pamataicinājumam: vienībai ar Dievu. Viņa svētuma skaistums pārveido jūsu dzīvi, tādēļ jūs esat aicināti vēstīt par kopienu „bez traipa un grumbas”, par „jaunām debesīm un jaunu zemi”, pēc kā ilgojas ikviens cilvēks (sal. Apd 21,1).
2) Brālība. Universāla brālība ir Dieva, mūsu visu Tēva, sapnis. Plašie konflikti, kuri posta cilvēku attiecības, apliecina Kristus un Viņa mācekļu misijas nemitīgo aktualitāti: sapulcināt vienkopus izkliedētos Dieva bērnus. Baznīca ir šīs kopības zīme un sakraments. „Lai atklātu šodienas cilvēcei savu patieso seju, Baznīcai steidzami nepieciešamas brālīgas kopienas, kuras jau ar savu pastāvēšanu vien sniedz ieguldījumu jaunajā evaņģelizācijā” (“Vita consecrata”, n. 45). Cik skaistu ekleziālo liecību draudzēm, ģimenēm un jauniešiem var sniegt patiesi brālīgas kopienas, kas ir atvērtas, prot ar cieņu un uzmanību pieņemt! Tās ir mīlestības zīmes, kas apliecina prasmi atvērties lokālajai un universālajai Baznīcai, kā arī visai pasaulei. Tieši reliģiskajām kopienām ir jākļūst par brālības skolām, kuras mudina savus locekļus nemitīgi pilnveidot evaņģēliskos tikumus: pazemību, mazo un trūcīgo pieņemšanu, brālīgu aizrādīšanu, kopīgu lūgšanu, savstarpēju piedošanu, prasmi dalīties ticībā, brālīgā mīlestībā un materiālajos labumos (sal. Apd 2-4; 1Pt 3,8-9). Jēzus lūdzās, lai Viņa mācekļi „būtu viens”, kā Viņš ar Tēvu ir viens (sal. Jņ 17,21). Pāvests Benedikts XVI māca: „Cilvēciski neizskaidrojamā Jēzus mācekļu kopība liek atpazīt pašu Jēzu” (“Jēzus no Nācaretes”, II.sēj., 112.lpp), un tādējādi visi var ieticēt.
3) Dievišķā degsme. Monotonajā un apātiskajā pasaulē, kurā valda instinkti un kaislības, Jēzus un Viņa mācekļi sniedz liecību par dievišķās degsmes, kas nāk no Svētā Gara, spēku. Dievs ir mīlestība, „šķīstījoša uguns”, degošs krūms, kas deg, nekad nesadegdams (sal. Izc. 3,2). Dziesmu dziesmā līgava sauc: „Mīlestības … versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to nomākt” (8,6-7). Pravieša Elija, kas „degtin dega savā centībā uz Kungu” (1Ķēn 19,10), izturēšanās un vārdi līdzinājās ugunij. Arī pravietis Jeremijs nespēja apslāpēt savā sirdī dedzinošo uguni, ko izraisīja Dieva vārda piemiņa (sal. Jer 20,9). Jēzus nāca, lai „nestu uguni uz zemi”, lai aizdedzinātu zemi ar savu mīlestību (sal. Lk 12,49). Visur Viņš nes mieru, piedošanu, dziedināšanu, bet arī šķelšanos. Uzlūkojot Viņu, mācekļi atceras psalmista vārdus: „Centība par Tavu namu mani iznīcina” (Jņ 2,17; sal. Ps 68,10). Uzrunājot konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību priekšniekus un priekšnieces, pāvests Benedikts XVI teica: „Piederēt Kungam nozīmē būt Viņa kvēlās mīlestības sadedzinātiem, būt Viņa mirdzošā skaistuma pārveidotiem […]. Piederēt Kristum nozīmē vienmēr uzturēt sirdī mīlestības dzīvo liesmu” (uzruna 2006.gada 22.maijā).
Mums nevajadzētu tik ļoti uztraukties par aicinājumu skaitlisko samazināšanos, bet gan par daudzu locekļu remdeno dzīvi, kuros, šķiet, ir zudusi degsme, aizrautība, mīlestības uguns, ko viņos uzturēja Jēzus un Viņa svētie. Jaunajai evaņģelizācijai, uz ko Baznīca šodien ir aicināta, ir vajadzīgi jauni svētie, kuri deg mīlestībā uz Jēzu un cilvēku, kuri ir kā naktssargi, kuru skatiens caururbj vēstures horizontus, kurus Dievs atkal vēlas izmantot sava mīlestības plāna īstenošanai. Konsekrētā dzīve vienmēr ir bijusi jauna humānisma laboratorija, kultūras, kas darījusi auglīgu literatūru, mākslu, mūziku, ekonomiku un zinātni, Pēdējo vakariņu nams. Tieši šo uzdevumu esam aicināti veikt šajā grūtajā laikā.
4) Dzīvesveids. Evaņģēliskā nabadzība mūs tuvina tādam dzīvesveidam, kas māca būtisko, māca dot bez atlīdzības, māca viesmīlību, pārvarot tieksmi sevi apliecināt un vairāk patērēt. Jaunavīgā šķīstība palīdz izvērtēt seksualitāti, sakārtot un atrast jūtu patieso nozīmi, orientējot tās uz uzticīgu un auglīgu mīlestību. Paklausība atbrīvo no individuālisma un iedomības, darot mūs par Dieva kalpiem un dāvājot spēju darīt Viņa gribu, kalpot personām, kuras Viņš mums uztic, īpaši nabadzīgajiem. Evaņģēliskie padomi, izdzīvoti pēc Kristus un Viņa svēto parauga, ir patiesi pravietiska liecība, kas pieprasa pamatīgu audzināšanas darbu. Šis ceļš jāveic pazemībā, ar diskrētumu un žēlsirdību, jo tieši tāds mums ir atklājies Jēzus. Viņā dievišķā degsme apvienojās ar noteiktību, kas uzvarēja visstingrāko pretestību, ar pacietīgu paļāvību, kas pārvarēja visamorālākos aizspriedumus, ar žēlsirdīgu mīlestību, kas lika upurēt sevi par visiem. Ja mūsu sirdīs dzīvos Jēzus Gars, arī mēs varēsim darīt to, ko darīja Viņš.
Dārgie garīgie brāļi un māsas, lai jūs vada un svētī Jaunava Marija, pilnīgā mācekle un maigā skolotāja. Lai jūs no debesīm svētī jūsu kongregāciju dibinātāji, kuru harizma apgaismo jūsu dzīvi, iezīmējot jums Evaņģēlija labās dzīves ceļu!
Romā, 2012.gada 6.janvārī
Kunga epifānijas svētkos
KLĒRA UN KONSEKRĒTĀS DZĪVES BĪSKAPU KOMISIJA
No itāliešu valodas tulkojusi māsa Biruta Krivteža.
