Rīgas Svētā Alberta draudzē 19. jūnijā noslēdzās deviņu nedēļu Svētā Gara seminārs. Vārdi no Joēla grāmatas – “…Es izliešu Savu Garu pār visu miesu” – bija kā moto. Tā laikā dalībnieki varēja dziļāk iepazīt Dievu kā personību. Kā otrajā nodarbībā uzsvēra tēvs Krišjānis Dambergs, šāds seminārs reizē ir arī Dieva Tēva un Jēzus Kristus seminārs, jo Dieva personība ir vienota un nav atdalāma.
To labi varēja redzēt katrā no lekcijām, jo ik nedēļas tēmas pie dzīves Svētajā Garā vadīja ļoti pakāpeniski – sākot ar jautājumu par cilvēka esamības jēgu, pieskaroties tēmatiem par Dieva Mīlestību, grēku, Jēzu Kristu kā personību mūsu dzīvē, kā arī dažādiem Svētā Gara klātbūtnes aspektiem mūsu dzīvēs, visbeidzot runājot arī par Baznīcas kopienu un dzīvi Svētajā Garā kopā ar Mariju.
Katru semināra lekciju vadīja kāds cits lektors – lielākoties tie bija priesteri, taču viesu vidū bija arī māsa Inese Ieva Lietaviete, kā arī programmas „Dzīvības Straumes” vadītāji Ilze Kurša – Briede un Jānis Briedis. Katra tikšanās reize izvērtās pilnīgi atšķirīga un bija kā pārsteigums arī semināra organizatoriem. Lektoru atšķirīgais pasniegšanas veids un harizmas ļāva aptvert, cik brīnišķīgi un īpaši Dievs katru no mums ir radījis un cik unikāli Dievs mums katram atklāj savus noslēpumus.
Lekcija par Svētā Gara dāvanām, manuprāt, palīdzēja ikdienišķo ieraudzīt citā gaismā, jo, ja kāds jautātu, kas ir Svētā Gara dāvanas, domāju, nevilcinoties, mēs varētu atbildēt un nosaukt tās, ko min apustulis Pāvils, taču, kā atklājām, pati pirmā dāvana ir mūsu dzīve, dzīvība. “Ir svarīgi, ka mēs saprastu,” Ilze Kurša – Briede sacīja, “kas mēs esam, un pieņemtu paši sevi no Dieva rokām. Dievs vēlas, lai mēs būtu apmierināti ar sevi un par Sevi priecātos. Tā ir savas dzīves dāvana – pieņemt savu dzīvi un sevi tādus, kādi esam.”
Liela daļa semināra dalībnieku noslēgumā dalījās, ka īpaši uzrunājusi pēdējā lekcija – Dzīve Svētajā Garā kopā ar Mariju. Ļoti bieži katoļi sastopas ar pārmetumiem par to, ka pārāk lielu uzmanību veltī Marijai, taču seminārists Māris Veliks atraktīvā veidā atgādināja, ka, lūdzoties litāniju Vissvētākajai Jaunavai Marijai, mēs katru reizi izsakām vārdus: „Derības šķirsts, lūdz par mums!” Būtiski ir apzināties, ka Marija nesa Jēzu savā miesā, līdz ar to kļūdama par tabernākulu, tādējādi, uzlūkojot viņu, mēs īpašā veidā redzam Jēzu. „Ja mums būtu iespēja uzprojektēt savu mammu, mēs viņu izveidotu perfektu. Mums šādas iespējas nav, taču Dievam gan tāda bija,” tā lekciju vadot sprieda Māris, aicinot raudzīties uz Mariju kā piemēru tam, kādai jābūt mūsu dzīvei, lūgšanai un slavēšanai.
Atšķirīgas bija ne tikai lekciju tēmas un to pasniegšanas veidi, bet arī aktivitātes, kas notika semināra nodarbībās. Tā, piemēram, kādā no otrdienām bijām aicināti uzzīmēt Dievu – to, Kāds Viņš izskatās un ar kādiem simboliem Viņu asociējam, bet citā, savukārt, pulcējāmies baznīcā, Sakramenta priekšā, kur notika aizlūgšanas. Pēc lekcijas par Svētā Gara dāvanām, aizlūdzām viens par otru, lai Dievs atklāj tās dāvanas, ko katram devis kalpošanai. Tāpat bieži notika arī dalīšanās par to, kā izdzīvojam lekcijā teikto un kas mums traucē tuvoties Dievam un tuvākajam.
Velta Skolmeistere
