„Baznīca svin Vatikāna II koncila atklāšanas piecdesmito gadadienu. Arī mēs paklausīgi vēlamies svinēt šo gadu, īpaši izceļot Konstitūcijas Lumen Gentium piekto nodaļu, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu,” raksta kustības “Pro Sanctitate” pārstāve Laju apvienības nacionālajā padomē Loreta Andželini. „Dieva aicināti nevis savu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar Viņa lēmumu un žēlastību, mūsu Kunga Jēzus attaisnoti, Kristus mācekļi ticības Kristībā patiešām ir kļuvuši par Dieva bērniem, dievišķās dabas līdzdalībniekiem un tādējādi arī ir patiesi svētie. Šo saņemto svētumu viņiem ar Dieva žēlastību ir jāsaglabā un jāīsteno savā dzīvē.” (Lumen Gentium, 40)
Šobrīd Baznīcā 1. novembris ir veltīts Vispārējai svētdarīšanas dienai. Šāda ideja radās jau 1957. gadā Romā, un tās autors ir tajā laikā jaunais priesteris, tagad jau Dieva kalps, Guljelmo Džakvinta, kurš sirdī ir izlolojis un veicinājis šādu Dienu. No Romas Vispārējā svētdarīšanas diena ir izplatījusies uz citām Itālijas daļām, kur radusies kustība “Pro Sanctitate”, līdz pat kļūstot par universālu, visā Baznīcā svinamu notikumu.
“Svinēt Vispārējās svētdarīšanas dienu nozīmē īpašā veidā uzsvērt personisko dimensiju, jo ikviens ir aicināts uz svētumu; pievērst uzmanību kultūras aspektam, kas palīdz padziļināt šo būtisko Baznīcas vēstījumu – vispārējo aicinājumu uz svētumu; izcelt svinēšanas aspektu caur Euharistisko lūgšanu un, visbeidzot, dot vietu misionārajam aspektam, ko nevar atraut no šī aicinājuma priecīgās sludināšanas,” skaidro L. Andželini.
Vispārējās svētdarīšanas dienas svinēšana ir pirmais pasākums, ar kuru kustības “Pro Sanctitate” locekļi iesāk apustulisko gadu. 2012. – 2013. pastorālajam gadam izvēlētā tēma ir IZSALKUŠI PĒC VIENAS UN TĀS PAŠAS MAIZES.
L. Andželini uzsver, ka “mūsdienu pasaulei un mūsdienu cilvēkam, kurš dzīvo un cieš, ir nepieciešams no jauna atrast un likt pirmajā vietā Dievu, „jo šī prioritāte mums palīdzēs no jauna atklāt patiesību par to, kas mēs esam un, pazīstot un sekojot Dieva gribai, mēs atradīsim mūsu patieso labumu”. No kurienes sākt… no Euharistijas: šeit Dievs mums kļūst tik tuvs, ka top par mūsu ēdienu, šeit bieži vien tik grūtajā ceļā Viņš ir spēks, šeit Viņš kļūst par draudzīgu klātbūtni, kas pārveido. Mums šī milzīgā dāvana ir pieejama Euharistijas sakramentā: Dievs mums dāvā sevi, lai atvērtu mūsu eksistenci Viņam, lai to iesaistītu Krusta mīlestības noslēpumā, lai to iesaistītu mūžīgajā noslēpumā, no kura nākam, un lai jau tagad iesāktu jauno, pilnīgo dzīvi Dievā, kuras gaidās mēs dzīvojam.” (Pāvests Benedikts XVI, Homīlija noslēdzot XXV Euharistisko kongresu, Ancona 11.09.2011.)”
“Mūsu kustības dibinātājs, Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, mums ir mācījis, ka Euharistija ir mīlestības sakraments, kurā Jēzus dāvā pats savu Miesu, lai visi varētu ēst. Viņš mums ir mācījis pārdomāt šo mīlestības brīnumu: „Pirmais brīnums jau ir tas, ka Viņš ir vēlējies palikt mūsu vidū; otrais – ka ir vēlējies kļūt par Maizi; trešais – ka vēlas, lai mēs to ēstu. Tajā brīdi, kad priesteris sniedz Euharistiju, tajā brīdī, kad mēs atbildam Amen, domāsim, ka Viņš ir mīlējis mani un ir atdevis pats sevi manis dēļ.” (no „L’Eucaristia”, nepublicēts darbs),” raksta L. Andželini.
“Svinot Vispārējās svētdarīšanas dienu, lūgsim, lai Jēzus, Euharistija, mums rāda savu Vaigu, mums atklāj savu Sirdi, rāda mums Tēvu, dāvā mums mīlestības Garu un mūs mudina sludināt savu klātbūtni ikvienam, kas Viņu meklē, ikvienam, kas ir izsalcis pēc šīs Maizes!” aicina kustības “Pro Sanctitate” pārstāve.
“Vēlamies, lai svētā Luidži Gvanella (Luigi Guanella) pieredze kļūst arī par mūsējo: „Cik saldi ir lūgt Jēzu Vissvētajā Sakramentā! Daudz vērtīgāka ir ceturdaļstundas lūgšana svēto altāru priekšā nekā neskaitāmas daudzvārdīgas lūgšanas citviet. Taču jo īpaši noderīgi ir saņemt Jēzu svētajā Komūnijā. Tātad, Tēvs ar intīmu uzticību sarunājas ar savu mīļoto Dēlu. Tātad, Jēzus, ienākdams mūsu sirds mājās, mūs māca kā pacietīgs skolotājs,”” raksta L. Andželini.
Loreta Andželini (Loretta Angelini)(tekstu no itāliešu valodas tulkojusi Ingrida Čakārne), LRKB IC
