Svētki iesākās Rīgas Sv. Franciska baznīcā ar Sv. Misi, kurā sprediķi teica Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Viņš ielūkojās svētās Terēzes no Lizjē atstātajā garīgajā mantojumā, lai no tā gūtu impulsu svētku dalībnieki. Arhibīskaps uzsvēra, ka Terēze no Lizjē mācēja saskatīt būtisko. Viņas mazais celiņš nozīmēja to, ka „visas grūtības, kuras viņa piedzīvoja savā dzīvē (..), pārvērta miera laika pozitīvā enerģijā jeb degvielā, lai tādējādi viņas garīgā „nesējraķete” viņu nestu uz augšu, nevis gremdētu lejā”. Cilvēkam vienmēr gribas paspīdēt un saņemt atzinību. Terēze bija atradusi zāles pret cilvēciskām ambīcijām – viņa sevi ielika Dieva rokās. Arī „mums vienkārši pietiek atdot sevi Dieva rokās un teikt: Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru katru dienu daru no jauna? Ja redzam, ka cits mums aiziet pa priekšu vai „nogriež” kādu iespēju; tā vietā, lai uzslavētu, sāk mūs kritizēt – mēs visu varam pārvērst garīgajā enerģijā, kas ceļ mūsu kosmosa kuģi pretī debesīm,” sacīja arhibīskaps. Z. Stankevičs arī uzsvēra Terēzes no Lizjē kā misiju aizbildnes nozīmīgumu. Ja Padomju laikā daudzi priesteri no Latvijas devās misijās uz citām PSRS republikām, tad šobrīd misionāri drīzāk brauc uz Latviju. Arhibīskaps pauda pārliecību, ka Terēzei no Lizjē ir svarīgi, lai Latvijā atjaunojas aicinājums doties misijās.
Dievkalpojuma noslēgumā semināra rektors pr. Pauls Kļaviņš nolasīja apustuliskā nuncija Baltijas valstīs uzrunu, kuru arhibīskaps Luidži Bonaci sarakstījis, esot brīvdienās savā dzimtajā pusē, Gandino, Itālijā: „Novēlu jums žēlastību, ko Terēze nosauca par “Ziemassvētku žēlastību”, jo to saņēma tieši 1886. gada Ziemassvētku naktī. Viņa pati to apraksta šādi: “Tai naktī… labais Dievs paveica mazu brīnumu, ļaujot man vienā acumirklī atstāt bērnību… Viņš mani darīja par stipru un drosmīgu… Es jutu mīlestību ienākam savā sirdī, ilgas aizmirst sevi, lai otram sagādātu prieku, un kopš šī brīža es biju laimīga!” Ar šo savu pieredzi – kas, protams, bija Dieva žēlastības dāvana, bet kuru ikviens no mums var lūgt no Kunga – svētā Terēze no Lizjē jau iepriekš izdzīvoja to, ko Vatikāna II koncils proklamēja Pastorālajā konstitūcijā Gaudium et Spes, proti, ka cilvēks, ir “vienīgā radība uz zemes, kuru Dievs ir gribējis viņas pašas dēļ” (n. 24). Mēs patiesi esam mēs paši, esam saskaņā ar savu būtību, ja sevi dodam, ja aizmirstam par sevi, lai kalpotu citiem, un tā mēs varam būt laimīgi!” (pilns uzrunas teksts RGS audzēkņu jaunizveidotajā blogā http://seminaristi.blogs.lv/)
Pēc Sv. Mises uzrunu par sāpēm teica neiroloģijas doktore un sāpju speciāliste profesore Ināra Logina, skaidrojot sāpes kā biopsihosociālu jēdzienu. Saskaņā ar pētījumu, Latvijā no hroniskām sāpēm cieš katrs piektais cilvēks. Arī svētā Terēze no Bērna Jēzus savā dzīvē saskārās ar fiziskām sāpēm, slimojot ar tuberkulozi. Kas bija pārsteidzošs Terēzes sāpju pieredzē? Apbrīnojama bija viņas mīlestības pilnā attieksme pret citām klostermāsām par spīti smagajai slimībai, kā arī viņas pazemība Dieva priekšā. „Dievs, ļauj, lai es ciešu, ja tas Tevi iepriecina!” lūdza Terēze, Viņa arī atsacījās no morfija, teikdama: „Dievs man dos spēku to panest. Viņš mani nekad nav atstājis.” Terēze nomira ar smaidu uz lūpām, pirms tam sakot: „Mans Dievs, es Tevi mīlu!”
Svētku izskaņā bija iespēja vērot uzvedumu, kura dramaturgi un aktieri bija 3. kursa semināristi. Uzvedums, kas skatītājos radīja lielu jautrību un smieklus, bija veltīts tēmai – kuru svēto izvēlēties par semināra debesu aizbildni? Šo jautājumu debesīs apsprieda svētais Meinards un svētais Francisks (Elvis Rudovičs), bet Rīgas arhibīskaps (Gunārs Lemps) un garīgā semināra rektors (Andrejs Kassirovs) risināja to uz zemes. Lai noskaidrotu piemērotāko svēto, semināra senjors (Agris Ruļuks) veica aptauju, liekot aizpildīt anketas semināristiem, kuru lomās iejutās 1. rindā sēdošie skatītāji – bīskapi un priesteri. Anketās bija minēti dažādi svētie, tostarp svētais Hieronims, jo viņš palīdzētu pārtulkot latīņu valodā mājas darbus, svētais Kolumbāns, svētais Marcelīns un svētais Pēteris, kā arī svētā Terēze no Lizjē, jo viņa „palīdz atrast laiku un iedziļināties lūgšanā”. Izšķirošajā anketā, kas noteica aizbildnes izvēli, bija rakstīti skaisti vārdi: „Es izvēlos Terēzi no Lizjē, jo viņa man iemācīja būt par bērnu Dieva priekšā!”
LRKB IC, foto: Baiba Motivāne, Laura Savicka
