„Cilvēki kalnā” iecerēts kā žurnāls 12 numuros – no š.g. decembra līdz nākamā gada novembrim. Žurnāla tēma – svētums un svētie kā svētas dzīves liecinieki. Katrā numurā būs lasāmas pārdomas par kādu ar svētumu saistītu tematu, īsi apraksti par visiem zināmākajiem svētajiem, kurus Baznīca piemin attiecīgajā mēnesī, un garāki portretējumi – par apmēram septiņiem no viņiem. Visbiežāk tie būs kanonizēti Baznīcas svētie, bet būs arī svētīgie un citi Dieva liecinieki, kuru dzīves liecība var kalpot šodienas cilvēkiem par ticības stiprinājumu.
Žurnālā lasāmā informācija ir sakrājusies gadu gaitā darbā pie „Mieram tuvu” izdevuma. Jau ilgāku laiku redakcijā virmoja ideja to apkopot, papildināt un izdot atsevišķā žurnālā, bet pēdējo mēnešu laikā šī ideja kļuva tik spēcīga, ka to neīstenot vienkārši nebija iespējams. Dzima ideja nosaukumam – vispirms „Pilsēta kalnā”, tad „Cilvēki kalnā”, un no nosaukuma viegli izrietēja arī žurnāla vizuālais noformējums, kas, mūsuprāt, veiksmīgi papildina rakstu saturu.
Decembra izdevumā Cilvēki kalnā lasāms par šādiem ticības lieciniekiem:
Šarls de Fuko, vīlies laicīgās dzīves tukšumā, īsto dzīves garšu un pievilcību atrada Sahāras vientulībā un palīdzot tuaregu ciltij iepazīt kristīgo mīlestību.
Francisks Ksavers misionāra gaitās veikto attālumu dēļ saukts par cilvēku vēja sandalēs. Šo jezuītu misionāru nebiedēja ne vētras, ne slimības. Savā evaņģelizācijas degsmē viņš devās uz jaunām, līdz tam nepazīstamām zemēm un prata uzrunāt svešu kultūru cilvēkus.
Huans Djego jeb indiānis Runājošais Ērglis uz savas tilmas saņēma Dievmātes attēlu – zīmi bīskapam un visai Dienvidamerikai. Gvadalupes Dievmāte, brīnumdarītāja, tiek godināta kā Amerikas aizbildne un kā ģimeņu un nevainīgas dzīvības sargātāja.
Jānis no Krusta, karmelītu mistiķis no Spānijas, savas skaistākās dzejas rindas, kurās apdziedāta mīlestība pret Dievu, sarakstīja, būdams paša brāļu apcietināts un mēnešiem ilgi ieslodzīts smacīgā pagrabā. Bet dvēseles kvēli tas nemazināja.
Pēteris Kanīzijs, pirmais vācu jezuīts, palika uzticīgs Baznīcas ticībai un mācībai reformācijas laikā. Viņš bija katehēts, profesors, rakstnieks un paraugs dzīves krietnumā. Viņa sagatavotais katehisms ir pirmā latviešu valodā izdotā grāmata.
Alberts Hmelovskis, talantīgs poļu gleznotājs un Krakovas augstākās sabiedrības pārstāvis, atteicās no smalkās un pārtikušās dzīves, jo izvēlējās kalpot Kristum nabadzīgākajos no nabagiem. Savu dzīvi viņš veltīja tam, lai palīdzētu bezpajumtniekiem, kurus uzņēma paša dibinātajās patversmēs.
Ar Katrīnas Laburē starpniecību Dievmāte aicināja izgatavot medaljonus, kuru valkātājiem – tiem, kas to dara ar ticību, – apsolīta „žēlastību pārpilnība”. Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie tevis! Par šo lūgšanu un par brīnumainajiem medaljoniem mums jāpateicas pazemīgajai klostermāsai.
Esam gandarīti, ka žurnāla iznākšana sakrīt ar Baznīcā svinēto Ticības gadu. Ticam, ka „Cilvēki kalnā” būs labs palīgs pārdomām par svētumu kā ticīga cilvēka dzīves piepildījumu.
“Mieram tuvu”
