Adventa laiku var salīdzināt ar modinātāju, kas, skaļi zvanot, sauc: „Celies! Mosties no garīgā miega! Atgriezies!” Mums ir divas iespējas: celties un klausīties, ko saka Dievs, vai nospiest modinātāja pogu un turpināt gulēt. Taču tas ir bīstami, jo mēs varam nekad vairs nepamosties. Pārāk skaļajā mūsdienu pasaulē klausīties un pieņemt Dieva Vārdu ir patiešām grūti. Tādēļ Adventa laikā mums jāatrod laiks ieklausīties savā sirdī un no jauna atklāt un padziļināt savas attiecības ar Dievu.
Apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā ir teikts: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani.” (Atkl 3, 20) Jēzus stāv pie mūsu dvēseles aizslēgtajām durvīm un klauvē. Lai mēs varētu atvērt durvis, mums vispirms jāsadzird Viņa balss. Dieva Dēla cilvēktapšana liecina par to, ka Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, bet arī viņu meklē. Tieši ar to kristietība atšķiras no citām pasaules reliģijām, kuras uzsver, ka cilvēkam pašam jāmeklē Dievs. Kristietībā ne tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs pats nāk, lai atklātu sevi un parādītu ceļu, pa kuru cilvēks var nokļūt pie Viņa. Dievs mūs pārāk ciena, lai liktu akli paklausīt sev. Viņš atstāj mums izvēles brīvību. Dievs gaida mūsu mīlestības atbildi.
Adventa otrās svētdienas liturģija mūs iepazīstina ar Jāni Kristītāju kā šādas atbildes spilgtu paraugu. Kad nomira viņa vecāki, Jānis devās tuksnesī, lai būtu viens ar Dievu. Tuksneša klusumā viņš mācījās klausīties Dievā un būt vienmēr gatavam pildīt Viņa gribu. Tāpēc Dievs viņu aicināja būt par pravieti, par „saucēja balsi tuksnesī”, par balsi, kas sludināja Pestītāja atnākšanu. Jānis sauca: „Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa takas!” (Lk 3, 4) Viņš mūs aicina iekšēji atgriezties, izvērtēt savu dzīvi, sākt ar savu grēku atzīšanu.
Baznīcas tēvi uzskatīja, ka kristietībā pats svarīgākais vārds ir „atgriešanās” (grieķu val. metanoia), kas nozīmē atsacīties no grēka un ierādīt Dievam pirmo vietu savā dzīvē, mainot savu domāšanas un rīcības veidu. Mums ir nepieciešama atgriešanās, jo citādi nebūsim spējīgi sevi iepazīt. Mēs bieži neredzam savus, bet ļoti labi redzam citu grēkus un problēmas.
Reiz dzirdēju anekdoti par kādu cilvēku, kurš aizveda uz veterināro klīniku savu papagaili, sakot, ka tas stipri klepo. Vetārsts izmeklēja putnu, konstatēja, ka tam nekas nekait un sacīja: „Papagailis ir pilnīgi vesels.” „Kā – vesels? Tas taču visu laiku klepo?” – brīnījās putna saimnieks. „Papagailis ir vesels”, – vēlreiz atkārtoja veterinārārsts – „klepojat jūs, bet papagailis jūs atdarina.” Arī mēs bieži vien vedam savus tuviniekus pie garīdzniekiem vai psihologiem, gribam mainīt viņu uzvedību, bet patiesībā viņu rīcībā kā spogulī atspīd mūsu pašu negatīvās īpašības.
Mēs gribam, lai mainītos citi – vīrs, sieva, bērni, kaimiņi, kolēģi, politiķi, garīdznieki, valstsvīri -, bet Kristus mums saka: „Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti! (..) Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet kādēļ savā acī baļķi nepamani?” (Mt 7, 1-3) Ar šiem vārdiem Jēzus pauž neapstrīdamu patiesību: ja tu gribi mainīt pasauli, tad sāc ar sevi, – sāc ar atgriešanos. Ja tu patiesi atgriezīsies un iegūsi iekšējo mieru, tad daudzi cilvēki, kurus satiksi dzīves ceļā, arī atgriezīsies pie Dieva un iemantos dvēseles mieru.
Šodien, aizdedzinot otro sveci Adventa vainagā, atjaunosim savās sirdīs cerību, ka mēs ar Dieva palīdzību spējam pārveidot sevi un darīt apkārtējo pasauli gaišāku.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests
Pārpublicēts no Preiļu rajona laikraksta „Novadnieks”, 2012.gada 7.decembrī
Foto: no interneta resursiem
