„Vienmēr priecājieties Kungā! Vēlreiz saku: priecājieties! Jo Kungs ir tuvu.” (Flp 4, 4-5) Šie svētā Pāvila vārdi ievada mūs Adventa trešajā svētdienā, kura Baznīcas liturģijā tiek saukta gaudete, kas nozīmē „priecājieties”. Svētie Raksti mums apliecina, ka cilvēks ir radīts priekam, kas ir ierakstīts ikviena cilvēka sirdī. Kāpēc tad mūsu vidū ir tik daudz noskumušu cilvēku? Kāpēc viņi nepriecājas, kaut arī tik ļoti pēc tā ilgojas?
Mūsdienu pasaulē mēs bieži esam pakļauti kārdinājumam meklēt prieku un laimi tikai materiālajās lietās. Taču ne jau pārticība ir priekpilnas dzīves avots. Mani paziņas bija aizbraukuši uz Ēģipti atpūsties. Kad pēc ceļojuma mēs satikāmies, uz jautājumu, kādas ir viņu spilgtākās atmiņas, viņi teica, ka viss bija vienkārši brīnišķīgi, – laiks fantastisks, visu dienu spīdēja saule, brokastīs ar dažādiem gardumiem pārpildīts zviedru galds, ēd un dzer cik gribi, bet… viņus pārsteidza un izbrīnīja tas, ka daudzas atpūtnieku ģimenes, klusējot drūmi sēdēja pie galda, it kā viņiem kāds būtu atņēmis dzīvesprieku.
Tev var būt stipra veselība, skaista sieva, gudrs vīrs, labi audzināti bērni, liela māja, labi apmaksāts darbs, bet dziļi sirdī tu vari būt nelaimīgs, jo tu meklē laimi tur, kur tās nav. Viss ir atkarīgs no tavas sirds un tavām attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem. Dievs vēlas, lai tu būtu laimīgs. Tieši tāpēc Viņš sūtīja savu Dēlu, lai mūs glābtu un atbrīvotu no ļaunā. Dievs nav mūsu dzīves sāncensis (konkurents), bet gan tās īsts pamats un nodrošinājums, kas garantē cilvēka personas vērtību. Tiklīdz mēs nodibinām draudzīgas attiecības ar Dievu, viss mūsu dzīvē sāk mainīties. Viņa dievišķā mīlestība atjauno mūsu dzīvi un attiecības.
Veidot personiskas attiecības ar Dievu vispirms nozīmē ar ticību un mīlestību lasīt un pieņemt Viņa Vārdu. Svētie Raksti kalpo tam, lai tu saprastu savu dzīvi, savu aicinājumu un sūtību. Baznīcas tēvi uzskatīja, ka tam, kurš klausās Dieva Vārdu un rod tajā atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, ir ciešas attiecības ar Dievu. Pravietis Jeremija rakstīja: „Tavi vārdi atradās, un es tos apēdu, un Tavi vārdi bija man sirds prieks un līksme.” (Jer 15, 16)
Kā izskatās mana Svēto Rakstu lasīšana? Vai es protu tajā atklāt Dieva gribu? Neviens nezina par tevi tik daudz, cik zina Bībele. Tā ir dota tāpēc, lai ieraudzītu, kas esi tu un kas tev ir Dievs. Bībele atklāj brīnumus, kurus Dievs ir darījis cilvēces vēsturē, un palīdz saskatīt, ka Viņš mani mīl un pieņem tādu, kāds es esmu. Šī apziņa, ka Dievs mani personiski pazīst, – rūpējas un vada manu dzīvi, piepilda ar prieku un rada vēlēšanos Viņu slavēt.
Patiesībā ikreiz, kad mēs satiekamies ar Jēzu, sirdī dzimst neviltots prieks. Mēs to varam pamanīt daudzās Evaņģēlijā aprakstītajās epizodēs. Piemēram, kad Jēzus satikās ar virsmuitnieku Zaheju, kurš bija liels grēcinieks, Viņš tam sacīja: „Zahej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Un Zahejs, kā norāda svētais Lūkass, „ar prieku Viņu uzņēma” (Lk 19, 5-6). Šī tikšanās ar Jēzu pārmainīja Zaheja dzīvi un vērtību skalu. Satiekoties ar Kristu, mēs sajūtam Viņa nesavtīgo mīlestību, kas spēj pārveidot visu dzīvi un nest dvēseles mieru un prieku. Jēzus aicina, lai mēs Viņam sekojam un savā dzīvē paļaujamies uz Viņu.
Mīļie draugi, aizdedzinot trešo sveci Adventa vainagā, atcerēsimies tos īpašos dzīves brīžus, kad satikāmies ar Dievu un piedzīvojām Viņa tuvumu un mīlestību. Ticības prieku mēs nevaram paturēt tikai sev. Ja vēlamies to nezaudēt, mums tas jādod citiem. Lai Dievs mums palīdz parādīt līdzcilvēkiem to, ka ticība sniedz patiesu prieku!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests
Preiļu rajona laikraksts „Novadnieks”, 2012.gada 14.decembrī
Foto: www.sxc.hu
