Krustaceļa sākumā jūs katrs saņēmāt akmeni. Akmens simbolizē nepiedošanu, un to mēs nesīsim visa ceļa laikā, lai varētu nolikt pie Jēzus Kristus krusta, un tādā veidā gūtu Viņa spēku.
Mēs katrs savā dzīvē esam saskārušies ar Pilātu, ar kādu, kas nav pildījis savu pienākumu, kuram bija mūs jāaizstāv, jāaizsargā, vai tie būtu vecāki, varbūt skolotāji, varbūt augstos amatos stāvoši cilvēki (..) Varbūt tas nomāc mūsu sirdi, mēs to nēsājam sevī un no tā mums patiesībā pašiem ir nomāktība. Vai otra iespēja – protams, pasakot, kas ir noticis, ka tur nav viss kārtībā, tomēr atteikties no naida, no atriebības un lūgt no Dieva spēku, lai varētu pārkāpt tam un iet tālāk.”
Runājot par mūsu valsts vēsturi un pēdējiem 23 neatkarības gadiem, arhibīskaps norādīja, ka ir bijuši tādi cilvēki, kuri tā vietā, lai aizstāvētu tautas intereses, ir vairojuši savu bagātību vai noslēguši tādus darījumus, kas viņiem ir palīdzējuši noturēties amatā. „Un atkal ir divas iespējas mūsu priekšā – vai nu viņus nosodīt un griezties pa to mūžīgo nepiedošanas riņķi, vai arī, atzīstot, ka ļaunums ir noticis, tomēr savā sirdī piedot, atsacīties no atriebības un skatīties tālāk, skatīties uz priekšu, kā Dievs pārveido to realitāti, kurā mēs dzīvojam. Lai šī Krusta ceļa stacija palīdz mums ieraudzīt, cik aktuāls ir Evaņģēlijs, ka tas izgaismo mūsu pašu dzīves kodolu, ir pašā mūsu dzīves degpunktā.”
***
Teksts un foto: LRKB IC, Roberts Porciks, Anita Sosnare, Santa Jaujeniece
