Kopš padomju vara bija uzsākusi visiespaidīgāko reliģisko vajāšanu 1917. gadā, Krievijā bija vairāk mocekļu, nekā visā kristietības vēsturē. Baznīcu ne tikai vajāja, tai nebija tiesības par to runāt un tā pamatoti tika dēvēta par „klusējošo Baznīcu”. Necilvēcīgos apstākļos, būdams iekšēji gatavs mirt par Kristu, bīskaps tika spīdzināts 17 padomju cietumos, nežēlīgi sists, mocīts. Tas bija 20. gadsimta komunistiskā režīma moceklības un vajāšanu ekumenisms – ciešanas, kurās tika apvienoti jauni un veci, stipri un vāji, pareizticīgie un katoļi. Nemitīgi vēloties atgriezties savā Minskas un Mogiļevas diecēzē Baltkrievijā, bīskaps palika lūgšanā vienots ar vajāto Baznīcu, savas tautas un sev uzticētā „ganāmpulka” likteni.
Pēc Latvijas valdības iesaistes viņa atbrīvošanā, bīskaps B. Sloskāns Indras stacijā 1933. gadā tika apmainīts pret padomju spiegu. Viņš neatlaidīgi nodevās jaunatnes audzināšanai, atbalstot nākamo priesteru un laju izglītošanu – Liepājas bīskaps emeritus Andrejs Ārvaldis Brumanis un Jelgavas bīskaps emeritus Antons Justs ir viņa garīgie bērni. „Jūs esat vienmēr priesteris priekš tautas, bet ne tauta priekš jums. Katrs priesteris ir zināmā mērā atbildīgs par pasauli,” mācīja B. Sloskāns. Bīskapā ieklausījās Vatikāns. Pāvests gribēja dzirdēt savu izmocīto dēlu no tālās, baigās padomju trimdas – vienu balsi no milzīgā padomju kapa, kurā aizgājuši bojā simtiem un tūkstošiem priesteru un miljons ticīgo. Ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludināto dekrētu Decretum super heroicitate virtutum 2004. gada 8. novembrī tika oficiāli atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība.
Bīskaps Sloskāns izaicina cilvēka sirdsapziņu. Visos pārbaudījumos, visu izvēles situāciju priekšā, pat necilvēcīgos un nepanesamos apstākļos bīskapam bija tikai viens “ierocis” – ticība. Viņš izaicina nesamierināties ar virspusējo, bet atklāt prieku dzīvot kā kristietim, kurš savas rīcības pamatojumu ir atradis ticībā. Latviju bīskaps mīlēja vairāk par visām zemēm. Viņš mācīja, ka sava Tēvija ir jāmīl ar dievišķu mīlestību, tai jādzīvo, tai jāziedojas ar miesu un dvēseli, jo „cita ceļa nav un nevar būt jaunajai audzei – vienīgi katolicisms un latviskums kā viens, dzīvs un nedalāms organisms”. Prieku piedot, kas atbrīvo cilvēka sirdi – nocietinātu no aizvainojuma un pāridarījuma. Tas ir nekad nepārejošs vēstījums, ka vienīgais ceļš uz izlīgšanu un mieru ir savstarpēja piedošana – personiskā, nācijas un starpvalstu līmenī.
Atzīmējot latviešu bīskaps Boļeslava Sloskāna 120. dzimšanas dienu, Latvijā un ārpus tās ir plānoti vairāki pasākumi. 13. augustā Aglonā bīskapa B. Sloskāna piemiņai būs veltīta dienas Svētā Mise. 25. augustā Stirnienes Romas Katoļu baznīcā Rēzeknes – Aglonas bīskapa Jāņa Buļa vizitācijas laikā atklās bīskapam veltītu piemiņas plāksni. 3. oktobrī bīskapa vārds tiks iemūžināts Rīgā, atklājot Boļeslava Sloskāna ielu Pārdaugavā, Rīgas Katoļu ģimnāzijas teritorijas tuvumā. 4. oktobrī Rīgas Latviešu biedrībā iecerēta konference „Patiesība un Piedošana”, kuras uzdevums ir ar dvēseles acīm un caur bīskapa Sloskāna dzīves prizmu ieraudzīt savu stāju kā tautai un sabiedrībai, un censties noformulēt, kas veido mūsu nācijas gara kodolu. Savukārt, 16. oktobrī Eiropas Parlamenta ēkā Briselē plānota režisores Dzidras Smiltēnas pilnmetrāžas dokumentālās filmas „Lūgšana krustā” pirmizrāde (pielikumā pasākumu kalendārs).
LRKB IC
