Par dzīvības jautājumiem ir jārunā!

21. septembrī Salaspils luterāņu baznīcā notika starpkonfesionāla dzīvības svētuma tēmai veltīta konference “Misija – Dzīvība”. To organizēja kustība “Luterāņi Dzīvībai”.

Konferencē ar uzrunām uzstājās Liepājas luterāņu bīskaps Pāvils Brūvers, Salaspils draudzes mācītājs Jānis Cepurītis, kustības “Luterāņi Dzīvībai” vadītājs Jānis Diakonts, Stradiņa slimnīcas kapelāne, “Dvēseļu Dārza” iniciatore Lelde Titava, kampaņas “Par Dzīvību” pārstāve Jana Babre-Laime, “Grūtniecības Krīzes Centra” vadītāja Judīte Briede-Jurēviča, kustības “Par Dzīvību” pārstāve Dzintra Bušmane, kā arī Rudīte Brūvere un Irēna Bindemane no patvēruma mājas “Ģimenes šūpulis”. Konferenci noslēdza viesis no ASV – Dons Ričmans – kustības “Luterāņi Dzīvībai” starptautiskais pārstāvis.

Mani kā topošo garīdznieku visvairāk uzrunāja Jāņa Diakonta uzruna “Kāpēc mācītājam runāt par dzīvību?”. Uz nosaukumā izvirzīto jautājumu saņēmu sekojošas atbildes: 1)jārunā tāpēc, ka jautājumi par dzīvību ir garīgi un teoloģiski jautājumi; 2) jārunā tāpēc, ka klusums nav neitrāla pozīcija. “Kad kāds zaimo dzīvību, to noniecinot un izmetot, tas zaimo Radītāju, Pestītāju un Svētdarītāju,” teica Jānis Diakonts.

Interesanta likās arī Judītes Briedes-Jurēvičas uzruna vai drīzāk meditācija. Viņa uzsvēra sievietes cieņas jautājumu, velkot paralēles ar rakstu vietu no Jāņa evaņģēlija 4. nodaļas, kurā Jēzus pie akas sarunājas ar samariešu sievieti. Dzīvības noslēpums būtu mazāk apdraudēts, ja daiļais dzimums vairāk apzinātos sava aicinājuma cēlumu un skaistumu. Sieviete esot “kā trausls trauks Dieva rokās, ar kuru Viņš pasmeļ dzīvību un kurš ir nodots vīrietim, lai viņš par to rūpētos”.

Par dzīvības svētumu un neaizskaramību ir svarīgi runāt, lai neiemigtu mūsu sirdsapziņa. Kristiešiem Dieva Vārda un Baznīcas Tradīcijas gaismā ir dota izpratne par šīm lietām, tādēļ nedrīkstam “turēt sveci zem pūra”, jo Svētajos Rakstos ir teikts “kam daudz dots, tam daudz arī atprasīs”.