Šodien, 27.novembrī, plkst. 19 Pils ielā 2, Vecrīgā, uz 20 gadu dzimšanas dienas svinībām aicina kopiena „Effata”. Kā stāsta Ainārs Vanags, kurš ir viens no kopienas veidošanas iniciatoriem, uz dzimšanas dienu īpaši aicināts ikviens, kurš kādreiz bijis “Effatas” dalībnieks. Vakara gaitā paredzēta kopīga slavēšana un lūgšana, kā arī agape, tāpēc ciemiņi aicināti ierasties ar groziņu.
Turpinājumā A. Vanags dalās savās atmiņās par kopienas “Effata” dzimšanu un turpmāko ceļu.
Kā radās doma izveidot kopienu?
Viss sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Toreiz kopienu un lūgšanu grupu dzīve Latvijas Baznīcā vēl nebija attīstīta. Es un vēl divi mani draugi, ar kuriem pēc tam sākām lūgšanu tikšanās, apmeklējām Neokatehumenālā ceļa tikšanās. Mēs ilgojāmies pēc tā, lai Baznīcas dzīve neapstātos tikai ar Svētās Mises apmeklējumu, vēlējāmies būt kopā, veidot dziļākas attiecības ar līdzcilvēkiem arī pēc dievkalpojuma, augt ticībā.
Impulss sākt kaut ko nopietni bija 1993. gada vasarā, kad Rīgā notika vieni no pirmajiem kursiem lajiem. Tos vadīja misionāri no Meksikas un Spānijas, kuri aicināja iet misijās, evaņģelizēt, atvērties Svētajam Garam, lai ticībā varētu dalīties ar citiem.
Es un mani draugi jutām Gara pamudinājumu rīkoties, aicinājām cilvēkus uz tikšanos. Tā bija vasara, taču uz mūsu rīkoto pasākumu daudz cilvēku neieradās. Tad sapratām, ka drīzāk ir nepieciešama lūgšana, nevis kāds īpašs pasākums. Sapratām, ka jālūdzas uz Svēto Garu, ka jālasa Dieva Vārds, jo piedzīvojām Neokatehumenālajā ceļā Dieva Vārda spēku.
Nolēmām tikties regulārāk. Sākumā svētdienās pēc Sv. Mises. Lūdzām Svētajam Garam drosmi liecināt par ticību.
Cik daudzi bijāt?
Pirmajā tikšanās reizē bijām trijatā. Pēc tam grupa auga un bijām jau 10 līdz 15 cilvēki. Tikāmies pie vienas no grupas loceklēm – Lolitas. Viņa bija katehēte Sv. Alberta draudzē, tāpēc varētu teikt, ka pirmās tikšanās notika pie Sv. Alberta draudzes. Pa šiem gadiem kopienas locekļu skaits mainījies – gan audzis, gan rucis. Tagad tiekamies Klostera ielā, Vecrīgā. Jāuzsver, ka tā nav dzīves kopiena, bet drīzāk lūgšanu grupa, lūgšanu tikšanās un slavēšana nevis dzīve kopā.
Stāstīji, ka sākumā praktiski visi “Effatas” iniciatori bija Neokatehumenālajā ceļā.
Jā, bet ar laiku sapratām, ka abās kopienās vienlaicīgi nevaram būt, jo Neokatehumenālajā ceļā tikšanās ir divas reizes nedēļā, jāgatavo liturģija. Tas ir ļoti nopietns ceļš. Tāpēc es nolēmu atstāt Neokatehumenālo ceļu, bet daži atkal izdarīja pretējo izvēli. Tas bija nepieciešams. Tomēr varu teikt, ka Neokatehumenālajā ceļā guvu kaut ko ļoti būtisku – apziņu, cik svarīgs un spēcīgs ir Dieva Vārds.
Kā radās kopienas nosaukums?
Lūgšanā sapratām, ka, turpinot regulāras tikšanās, nosaukums kopienai ir nepieciešams. Lolita kādas grāmatas nosaukumā bija izlasījusi vārdu „Effata”. Turklāt šis vārds lika atcerēties fragmentu no Evaņģēlija, kurā Jēzus dziedina kurlmēmo, sakot: “Effata” jeb atveries. Tas likās atbilstošs nosaukums, kas atbilda mūsu misijai.
Un kāda bija misija? Vai šo gadu laikā tā mainījusies?
Mūsdienās ir svarīgi plāni un mērķi, bet mums toreiz svarīgākais, kā jau teicu, bija būšana kopā un Dieva klātbūtnē. Pirms 20 gadiem cilvēki Latvijā parasti kopā nelūdzās saviem vārdiem, arī liturģiskajos lasījumos laji gandrīz nekad nebija iesaistīti. Bet mēs sapratām, ka Dievs mūs aicina lūgties ar brīvām lūgšanām, dalīties Dieva Vārdā un savā pieredzē arī tad, kad nav klāt priesteris.
Jāsaka, ka sākumā uz mums skatījās nedaudz “šķībi”, piemēram, kad mēs dievkalpojumu laikā izmantojām ģitāru, kad lūdzāmies saviem vārdiem, kad devāmies evaņģelizēt uz ielām. Dažkārt mūs uzskatīja pat par sektu.
Šodien situācija ir mainījusies. Mūs uztver kā kopienu. Un arī misija, kaut arī palikusi tā pati, tomēr tās īstenošana nedaudz mainījusies. Turpinām liecināt un evaņģelizēt. Vairs neejam ielās un parkos, bet ejam pie cilvēkiem, kas alkst pēc Labās Vēsts – cietumos, pansionātos, ikdienā. Un ir prieks, kad uz tikšanos trešdienās atnāk cilvēki, kuri meklē Dievu, kuri nav kristīti, arī tad varam liecināt.
Ja sākumā vairāk bijām atvērti uz ekumenismu, pie mums nāca daudzu citu konfesiju pārstāvji, piemēram, kādu laiku pie mums nāca un muzicēja Valdis Dvorovs, tad šodien vairāk tomēr ir katoļu. Bet esam atvērti jebkuram atnācējam.
Kāpēc tev ir svarīgi būt kopienā?
Man svarīgi ir kopā lūgties, kopā kalpot, jo mums visiem sirdī ir kaut kas vienojošs. Protams, agrāk mana ģimene, tagad mana sieva ik pa laikam saka, ka trešdienās, kad notiek kopienas tikšanās, atgriežos vēlu, bet man tas tomēr ir svarīgi. Nejūtu arī aicinājumu meklēt kaut ko citu, lai rastu piepildījumu.
Patiesībā arī visiem citiem novēlētu meklēt savu aicinājumu un lasīt Dieva Vārdu, jo man pašam aicinājums uz kopienu radās, kad es vēl pat nezināju, kas tas tāds īsti ir, kad nevienu kopienu nepazinu. Tā bija vienkārši iekšēja vēlme tikties ar citiem, kopā lūgties un augt ticībā. Sapratu, ka vēlos tā dzīvot, lasot apustuļa Pāvila vēstules, kurās viņš runā par Baznīcu, par dāvanām, kalpošanu.
Ar to nevēlos teikt, ka visiem jāpaliek kopienā, šai gadījumā „Effatā”. Lasīju jaunāko latviešu valodā izdoto Žana Vanjē grāmatu par kopienu, kurā viņš raksta, ka ir cilvēki, kuri no kopienas aiziet. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka viņi nebūtu tajā neko guvuši. Dažkārt viņi kopienā ir daudz guvuši un, izejot ārpus kopienas, ir spējīgi dalīties gūtajā un liecināt. Ielūkojoties vecajās kopienas bildēs, esmu pamanījis cilvēkus, kuri kādreiz nāca uz „Effatu”, bet tagad aktīvi darbojas un kalpo citur Baznīcā.
Kā parasti norit kopienas “Effata” tikšanās?
Mēs tiekamies trešdienās plkst.19 Klostera ielā 4, Māras zālē. Aptuveni stundu kopā slavējam un pielūdzam, tad seko arī agape un sadraudzība. Mēs patiesībā esam reģistrēti kā misija, kas nozīmē, ka esam atvērti un mūsu tikšanās ir atvērtas. Patiesībā nereti pat ir grūti pateikt, cik locekļu esam.
LRKB IC
