Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 23. aprīlis
Lieldienu vigīlijas Svēto Rakstu lasījumi
Rad 1, 1.26-31.a vai Rad 1, 1–2, 2; Psalms 104 (103); Rad 22, 1-2.9-13.15-18 vai Rad 22, 1-18; Psalms 16 (15); Izc 14, 15 – 15, 1; Dziedājums Izc 15; Is 54, 4a.5-14; Psalms 30 (29); Dziedājums Is 12; Bar 3, 9-15.23 – 4, 4; Psalms 19 (18); Ez 36, 16-17a.18-28; Psalms 42 (41) un 43 (42); Rom 6, 3-11; Psalms 118 (117); Lk 24, 1-12
Šodienas Dieva Vārda liturģijas pirmajā lasījumā dzirdējām cilvēka radīšanas aprakstu. Tas ir ietverts Lieldienu Vigīlijā, lai norādītu uz to, ka Dievs caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos rada no jauna un atbrīvo no mūsu iekšējās Ēģiptes verdzības, par ko dzirdējām trešajā lasījumā. Ēģiptes verdzība – tā var būt mūsu iekšējās mazvērtības sajūta, nedrošība par rītdienu, vēlme noslēgties sevī un nosodījums attiecībā uz citiem, nesakārtota ģimenes dzīve, nevēlēšanās atzīt, ka arī es esmu līdzatbildīgs problēmās, kurās esam iekļuvuši. Tā var būt izvairīšanās no atbildības uzņemšanās par savu dzīvi un citiem vai arī bailes no grēksūdzes.
Vakar kāda žurnāliste man uzdeva jautājumu: „Tik daudz tiek runāts par to, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Bet kā es šodien konkrēti varu sastapt Jēzu un piedzīvot Viņa augšāmcelšanos?”
Lai tas varētu notikt, ir jāizpilda zināmi priekšnosacījumi. Attiecībā uz pirmo var novilkt paralēles ar Abrahama upuri, kura aprakstu mēs dzirdējām. Dievs viņam pieprasīja upurēt vienīgo dēlu, ko viņš ļoti mīlēja, Īzāku. Mūsu gadījumā tas nozīmētu, pirmkārt – apstāties, padomāt un iedot Dievam vietu mūsu dzīvē, atdodot Viņam kādu daļu no sava laika. Lielākā daļa no mums ir pieradusi visu laiku skriet un būt aktīviem, pašiem mēģinot sakārtot savas lietas. Protams, no vienas puses tas nav nekas slikts, jo mums ir jākārto savas lietas, bet, ja mēs visu laiku tikai skrienam, un mums nav laika apstāties? Šodien gan mēs esam atraduši laiku apstāties, paldies Dievam! Dievs ir pazemīgs un mums neuzbāžas ar Savu klātbūtni, ļauj mums dzīvot savā nodabā, ja mēs to izvēlamies.
Otrais priekšnosacījums ir atzīt savas robežas. Tas prasa sevis iepazīšanu un pazemību. Pretējā gadījumā mēs ķeramies pie lietām, kas nav mums domātas Dieva plānā. Un kas notiek? Mēs iztērējam visu enerģiju, mēs iztukšojamies un beigās esam kā vecītis ar vecenīti pie sasistas siles, bet rezultātu nav un redzam, ka mūsu dzīve ir neauglīga.
Trešais ir – iepazīt liecības par Jēzu Kristu, kas mums ir pieejamas Jaunajā Derībā. Esmu saskāries ar to, ka bieži vien cilvēku galvās valda visfantastiskākie priekšstati par kristietību, par Jēzu Kristu, par Jauno Derību. Arī šajās dienās kāds žurnālists, atreferēdams par Krusta ceļu, teica, ka tas ir veidots, balstoties uz Bībeles leģendām. Bībeli un Krusta ceļa aprakstu uzskata par leģendām. Diemžēl tas notiek vienkārši elementāras nezināšanas un neizglītotības dēļ.
Sastapšanās ar Jēzu Kristu pieredzi uzglabāja un tālāk nodeva pirmatnējā apustuļu kopiena. Jēzus apzināti izveidoja šo kopienu un uzticēja tai turpināt Viņa darbu, no paaudzes paaudzē nododot iespēju piedzīvot to, ko piedzīvoja cilvēki, kas saskārās ar Viņu zemes dzīves laikā. Šī kopiena ir Baznīca. Tā uzglabā šīs liecības par tukšo kapu un iespaidu, kāds bija to cilvēku dzīvē, kuri sastapa augšāmcēlušos Jēzu.
Ceturtais priekšnosacījums ir veidot kontaktu ar Baznīcu. „Dariet to manai piemiņai,” Viņš teica Pēdējo Vakariņu laikā. Citā vietā: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā.”
Ļoti spēcīgi vārdi: Kas neēd manu miesu un nedzer manas Asinis, tam nebūs mūžīgās dzīves sevī. Katrā Svētajā Misē mēs to darām. Ir svarīgi apzināties, ka Kristus šodien ir sastopams Baznīcas liturģiskajās darbībās. Kristībā mēs tiekam iesakņoti Viņā. Kad sagrēkojam, saikne novājinās vai pat pārtrūkst. Mēs to varam atjaunot Grēksūdzē, tāpēc arī Baznīca pieprasa, lai ikviens tās loceklis vismaz reizi gadā Lielā Gavēņa vai Lieldienu periodā pienāk pie grēksūdzes. Sv. Misē mēs svinam Viņa ciešanu un augšāmcelšanās piemiņu un Sv. Komūnijā mēs pieņemam Jēzu Kristu, kas ir dzīvs un augšāmcēlies, mūsu sirdīs.
Tātad, rezumējot, lai sastaptu Kristu šodien, to Jēzu Kristu, kurš ir dzīvs un darbīgs, ir nepieciešams atvēlēt laiku Dievam, atzīt savas robežas, to, ka esam trausla radība un neesam visspēcīgi. Nopietni iepazīties ar liecībām Jaunajā Derībā un to cilvēku liecībām, kuri ir sastapuši Jēzu Kristu savā dzīvē. Tie ir gan svētie, gan arī mūsu laika biedri, kuri ir mūsu vidū.
Pēc šo priekšnosacījumu izpildes ir jākontaktējas ar ticīgajiem un jādzird sludinātais vārds. Sv. Pāvils saka: „Ticība nāk no sludināšanas.” Mūs katedrālē darbojas svētdienas skola, kur četru mēnešu garumā kandidāti soli pa solim tiek ievadīti ticības dzīvē, tās pamatos. Kad ticības sēkla ir pamodusies, tad ir iespējama komunikācija ar Jēzu Kristu lūgšanā, adorācijā un sakramentālajās darbībās. Tad sākas šī manas sirds, mana iekšējā cilvēka jaunā radīšana un izceļošana no Ēģiptes verdzības un ar prieku varam saukt, balstoties vairs nevis uz to, ko citi stāstījuši, bet gan uz personīgo pieredzi: Kristus ir augšāmcēlies un es līdz ar Viņu jau esmu augšāmcēlies jaunai dzīvei, lai arī tās pilnais piepildījums būs tikai mūžībā!
Dārgie Kristum ticīgie, es novēlu Jums priecīgus Kunga Augšāmcelšanās svētkus!
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
