Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudze, 2011. gada 12. jūnijs
[..] Pie mums Latvijā nav pilsoņu kara, bet daudzās valstīs ir, – Lībijā, Afganistānā, Somālijā – atsevišķas grupas vienā valstī cīnās viena pret otru. Bet tad, kad atnāk Dieva gars, šīs cīņas beidzas, jo Dieva Gars atklāj Dieva vīziju attiecīgajam cilvēkam, draudzei vai tautai. Tad ikviens pārkāpj pāri savam egoismam , savam „es”, un cilvēki sāk sadarboties viens ar otru kopēja mērķa labā. Lai tas notiktu, svarīgi ir šādi momenti.
Pirmais, tā ir Jēzus apliecināšana par Kungu. Tā kā arī Evaņģēlijā mēs dzirdējām, – „kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti” – tātad atgriešanās no maniem grēkiem. Svarīgi ir atzīt to, ka es esmu grēcinieks, ka man ir vajadzīga pestīšana, ka man ir vajadzīga piedošana, ka bez Dieva es netieku pāri savām vājībām, tai grēka programmai, kas ir manī. Tātad, pirmais solis – apliecināt, ka Jēzus ir Kungs.
Otrais solis – atvērties Svētajam Garam un izlūgt vīziju – nevis burtiskā nozīmē, bet to redzējumu jeb koncepciju, kas ir Dieva plāns. Tātad izlūgt vīziju tādā nozīmē kā atklāt Dieva plānu manai dzīvei, manai ģimenei, manai draudzei un manai valstij. Lūk, tas ir svarīgi! Un tad, kad ikviens sāk izmisīgi lūgt, jautāt Dievam, tad Dievs arī sāk atklāt, jo Jēzus saka: “Lūdziet, un jums taps dots!” Kas lūdz pēc gudrības, nešaubīdamies, tam gudrība arī nāks. Un kad vīziju sākam atklāt, tad sākam sadarboties kā vienots organisms. Tas nozīmē, ka mēs nevis cīnāmies viens pret otru, kā tas bieži vien diemžēl notiek arī draudzē starp draudzes aktīvistiem, kad katrs grib uzspiest kaut ko savu. Bet, ja Dieva Gars ko atklāj, tad Viņš atklāj visiem kaut ko vienu. Tad sākas sadarbība un draudzes uzplaukums.
Un šeit es vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka prāvests draudzē ir kā tēvs. Viņš dzīvo celibātā, viņam nav savu bērnu, un jūs esat viņa bērni. Starp citu, jūsu draudzes prāvests man pirms kāda laika pateica, ka nekad dzīvē nav bijis tik noslogots, bet vienlaicīgi nekad arī nav bijis tik laimīgs kā šeit, šajā draudzē. Es ceru, ka jūs to redzat un sajūtat. Tātad viņš jums ir kā tēvs, kurš rūpējas par jums un jūsu garīgo labumu. Dievs viņam ir iedevis šo dāvanu, šo harizmu, tātad uzticējis vadīt draudzi. Viņam ir gan izglītība, gan sagatavotība, gan pieredze, un viņam ir uzdots rūpēties par jūsu garīgo labumu. Jūs esat viņa pirmā rūpe, nekas cits. Un tagad attiecībā par šo rūpi.
Draudzi sākumā var salīdzināt, piemēram, ar dārzeņu lauku, kurā tiek audzēta raža. Ikviens, kam mājās ir saimniecība un kam ir estētiskā izjūta, veido arī puķu dārzu, audzē puķes. Draudzes bāze – kā labības lauks vai kartupeļu lauks, kas dod pamatbarību un uztur ģimeni – esat jūs, t.i. pati draudze, kārtējie draudzes dievkalpojumi un aktivitātes. Bet dažādās draudzes papildus aktivitātes ir puķu dobes.
Prāvests man teica, ka šai draudzē ir Marijas Leģions, ka te pulcējas jaunieši, sāk veidoties arī „Caritas” grupa un „Laulāto kustība”. Es jūs aicinu nebaidīties atvērties šīm dažādajām iniciatīvām! Protams, šis salīdzinājums par labības un kartupeļu lauku vai puķu dobēm ir ļoti nepilnīgs, jo ikviena tāda grupa, ikviena papildus aktivitāte arī stiprina draudzi un aizpilda kādu konkrētu nišu, piepilda kādu konkrētu vajadzību. Tāpēc, kad prāvests jūs aicina iesaistīties, tad atsaucieties ar visu sirdi, pat ja jums līdz šim varbūt nav bijusi tāda tradīcija vai nav līdz galam saprotams, kāpēc tas ir vajadzīgs. Lūdzu, uzticieties, atsaucieties, un tad jūsu draudze kļūs kā šis organisms, kurā ir acs, auss, mute un mēle, kur ir rokas un kājas.
Kad draudzi piepilda Dieva Gars, tad nāk vienotība, savstarpēja sapratne, cilvēki sāk piekāpties viens otram, ieklausīties viens otrā, nevis vienkārši uzspiest savu gribu. Lūk, tie ir Svētā Gara darbības augļi, tās ir Svētā Gara darbības pazīmes! Tad draudze kļūst evaņģelizējoša. Tas nozīmē, ka draudze kļūst par gaismu, par ieraugu – konkrētajā gadījumā visā Purvciemā, – un cilvēki sāk redzēt, ka tur ir laba mīlestības atmosfēra, tur es varu izpausties un pielietot savas spējas, tur es jūtos novērtēts. Tad jūs šo rajonu sāksiet pārveidot, un ar laiku varbūt būs jāceļ vēl viena, lielāka, baznīca blakus. Bet līdz tam, es domāju, vēl kādi gadi paies.
Atverieties šai apziņai, ka ticībā ir svarīgi ne tikai tas, lai es pats izglābjos, un pārējie man īsti neinteresē vai arī jāpārtaisa pa savai modei, kā es uzskatu. Nē, Dievs vēlas, lai visi cilvēki iepazīst patiesību un top pestīti. Dievs vēlas, lai mēs kļūstam Viņa liecinieki. Lai mēs tā kā Andrejs atveda Pēteri pie Jēzus, pie Dieva atvedam savus ģimenes locekļus, kaimiņus, darba biedrus, lai mēs visu šo rajonu piepildām ar Dieva klātbūtni. Bet nevis uzspiežot un sakot: „Lūk, tu grēcinieks, tev ir jāatgriežas un tūlīt nāc uz baznīcu!” Nē, ar mīlestības un patiesības spēku, tā lai Svētais Gars viņu pārliecina par grēku un cilvēks patiešām atveras. Lūk, tas ir jūsu uzdevums, izaicinājums, kas stāv jums priekšā. Tātad pašiem draudzes iekšienē izveidot apakšstruktūras, kas sadarbojas ar prāvestu, uzņemas evaņģelizācijas un žēlsirdības darba pienākumus un tad iet ārpusē liecināt par Dieva valstību un vest cilvēkus pie Dieva.
Šodien daži no draudzes locekļiem varēs saņemt Iestiprināšanas sakramentu, kura pamatā ir tas, ka bīskapiem kā apustuļu pēctečiem ir dota vara no Kristus dāvāt Svēto Garu tiem, kuri jau ir atdzimuši Kristības sakramentā. Svētā Gara dāvana, ko jūs – tie, kas esat sagatavojušies – šodien saņemsiet, būs tāds garīgs zīmogs, kas jūs apbruņos ar Svētā Gara spēku un darīs līdzīgākus Kristum. Tātad jūs pasaules priekšā varēsiet liecināt par Kristus nāvi un augšāmcelšanos un izplatīt Viņa klātbūtni.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
