Aglona, 2011. gada 15.augusts
20. gs., tāpat arī šī gadsimta sākums pasaulei ir bijis milzīgu satricinājumu laiks, bet vienlaicīgi varējām novērot, ka „Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi”. Totalitārie režīmi viens pēc otra sabruka un pasaule mūsu acu priekšā kā pēc burvju nūjiņas mājiena izmainījās. Tas vistiešākajā veidā skāra arī mūs – Latvija atguva tik ļoti gaidīto neatkarību.
Šodien mēs svinam Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus. Ir dzirdēts nezinātāju pausts viedoklis, ka tie ir vislielākie katoļu svētki. Ir skaidri jāpasaka to, ka vislielākie kristiešu svētki ir Kristus dzimšanas svētki jeb Ziemsvētki un Kristus augšāmcelšanās svētki jeb Lieldienas. Tomēr arī šodienas svētkiem ir vistiešākā saistība ar diviem iepriekšminētajiem. Šie svētki ir kļuvuši iespējami, pateicoties tam, ka Kristus piedzima, tika nonāvēts un augšāmcēlās.
Kāds ir šo svētku vēstījums? Mēs tikko dzirdējām vārdus: „Un debesīs parādījās liela zīme: saulē tērpta Sieviete un mēness zem viņas kājām, un viņai galvā vainags no divpadsmit zvaigznēm”. No vienas puses, divdesmitais gadsimts ir bijis ateisma un neticības gadsimts. No otras, šai gadsimtā ir manāma spēcīga šīs saulē tērptās Sievietes klātbūtne un aktivitāte. Jaunava Marija 1917. gadā vairākas reizes parādījās Fatimas ganiņiem Portugālē, aicinot pasauli atgriezties pie Dieva, brīdinot, ka pretējā gadījumā izcelsies vēl viens pasaules karš, vēl asiņaināks un nežēlīgāks. Un mēs to pieredzējām.
1917. gada 13. oktobrī Fatimā notika Dievmātes iepriekš pieteiktais „Saules brīnums” – tā saucamā Saules deja, kuru novēroja ap 70 tūkstoši cilvēku un par kuru viens no klātesošajiem zinātniekiem, Pio Ščiaticci (Sciatizzi), pateica: “Nevar būt ne mazāko šaubu par šī notikuma vēsturiskumu… Tikai Dievs var būt šī acīmredzamākā un vislielākā brīnuma pasaules vēsturē autors.” Tūkstošiem cilvēku šī brīnuma iespaidā atgriezās pie ticības Dievam. Pēc tam 10 gadu laikā antikristīgais režīms Portugālē sabruka.
Atbildot uz Dievmātes aicinājumu, pāvests Jānis Pāvils II ārkārtas Bīskapu sinodes laikā 1984.gada 25.martā Vatikānā Sv. Pētera laukumā veltīja pasauli Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Tālāk notikumi attīstījās zibenīgā ātrumā, dažu gadu laikā komunistiskie režīmi strauji sāka sabrukt, arī Baltija atguva neatkarību.
Neskatoties uz sekularizāciju, šīs saulē tērptās Sievietes klātbūtne turpinās. Eiropas Savienības karoga simbolika tiek interpretēta dažādi. Bet ieskatīsimies vēsturē. Eiropas Padomes karoga projekta autors, Arsēns Heics no Elzasas, vēlējās karogā attēlot 12 zvaigznes no Brīnumainā Dievmātes Medaljona, kas tika izveidots, balstoties uz atklāsmēm Katrīnei Laburē Parīzē 1830. gadā, un novietot tās uz Marijas – tas ir, zilās krāsas fona. Tātad Eiropas karogs saskaņā ar tā autora ieceri ir Marijas karogs, uz kuru Baznīca attiecina Sv. Jāņa Atklāsmes grāmatas vārdus: „Saulē tērpta Sieviete un mēness zem viņas kājām, un viņai galvā vainags no divpadsmit zvaigznēm”. Turklāt šis karogs Eiropas Padomes Ministru komitejā tika vienbalsīgi apstiprināts Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētkos 1955.g. 8. decembrī. Pirms balsojuma apvienotās Eiropas iniciatori Roberts Šūmans un Konrads Adenauers kopā lūdzās Strasbūras katedrālē Bezvainīgās Jaunavas Marijas figūras priekšā, kur Viņa ir attēlota ar kroni, kurā ir 12 zvaigznes.
Ir ārkārtīgi svarīgi nevis noliegt šos faktus, bet gan par tiem informēt un izdarīt pareizos secinājumus – ideja par vienotu Eiropu ir radusies dziļi ticīgu cilvēku prātos. Viņi saskatīja, ka tieši kristīgās vērtības ir tās, kas dod Eiropai viengabalainību un ir tās vienotības pamats. Bez tām Eiropa sāk izšķīst un veidojas slavenās Krilova fabulas „Gulbis, vēzis un līdaka” situācija, jo sāk dominēt katra atsevišķā indivīda vai vienīgi savas valsts intereses un vezums vairs nevirzās uz priekšu.
Jaunava Marija ir pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās Dieva atpestītās cilvēces pirmais jaunās pasaules vēstnesis. Dievs viņu ir pieņēmis savā godībā un ir uzticējis goda pilno uzdevumu – palīdzēt pārējiem Viņa bērniem, kas vēl atrodas ceļā uz debesīm. Jēzus pie krusta teica evaņģēlistam Jānim: „Lūk, tava Māte!” Marijai: „Lūk, Tavs dēls!” Jānis tur pārstāvēja visu cilvēci. Tāpēc arī Marija ir visas cilvēces un Baznīcas Māte. Marija ir māte arī katram no mums – māmiņa.
Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir pilns izaicinājumu. Cilvēkus nomāc bailes par nākotni, kas bieži šķiet neskaidra un bez garantijām. To visu pastiprina dzimstības samazināšanās, izbraukšana no Latvijas darba meklējumos, kas aizvien biežāk liek uzdot jautājumus par mūsu nācijas un valsts pastāvēšanas perspektīvām. Ārējās nestabilitātes ietekmē mūs pārņem bailes uzņemties ilglaicīgas saistības – tādas kā laulība, dzīvības došana un ģimenes veidošana; pieaug vientulība, kas lielā mērā sakņojas atšķirtībā no Dieva. Izskan pieņēmumi, ka Eiropai nav nākotnes un tā drīz vien kļūs par islama pasaules sastāvdaļu.
Traģiskie notikumi Norvēģijā un nemieri Lielbritānijā parāda cik trauslas Eiropā ir kļuvušas kristīgās vērtības un cik ļoti ir pieaudzis pretējās tendences spēks.
Bet cilvēks nevar izdzīvot bez cerības, tad dzīve kļūst nepanesama un zaudē savu patieso jēgu. Vairāki pagājušā gadsimta domātāji sacīja – vai nu Eiropa būs kristīga, vai tā nepastāvēs vispār. Ja Eiropā notiks ticības atdzimšana un vecais kontinents atgriezīsies pie savas vēsturiskās, kultūras un reliģiskās identitātes, tad tas pārvarēs savus iekšējos izaicinājumus un veicinās savu tālāko attīstību, un sniegs arī ieguldījumu citu valstu izaugsmē un miera veicināšanā pasaulē kopumā.
„Baznīca nevar piedāvāt tehniskus risinājumus un nekādā ziņā nepretendē „iejaukties valsts lietās”. Taču visos laikos un apstākļos tai jāpilda patiesības sludināšanas misija, lai sabiedrība būtu tāda, kas atbilst cilvēkam, viņa cieņai un aicinājumam,” saka pāvests Benedikts XVI.
Iziešana no ekonomiskās krīzes, kas veicinātu jaunu darbavietu radīšanu un bezdarba samazināšanu, ir ļoti būtiski priekšnoteikumi Latvijas garīgajai atdzimšanai. Taču vienlaikus ir nepieciešams taisnīgums un solidaritātes princips, atbildība vienam par otru, lai sava labklājība netiktu būvēta, pārdalot un vairojot otra cilvēka nabadzību. Baznīca vienmēr ir uzstājusi, lai tiek ievērots kopējā labuma princips. Katram saimnieciskam lēmumam ir arī morālas un ētiskas, cilvēciskas sekas. Patiesai valsts attīstībai un izaugsmei ir nepieciešama garīgā dimensija, kas spētu pacelties pāri cilvēces norišu materiālistiskajam skatījumam.
Mēs esam aicināti saglabāt nesagrozītu Kristus vēsti par laulību un ģimeni šajā laikā, kad tik daudzi kultūras, sociālie un politiskie faktori noved pie arvien asākas līdzšinējā ģimenes modeļa krīzes. No Kristus mācības izriet, ka laulība – tā ir vīrieša un sievietes savienība, kas tiek noslēgta uz visu mūžu. To īstenojot, vīrietis un sieviete kļūst par nesavtīgu dāvanu viens otram un šīs mīlestības rezultātā tiek ieņemta un uzaudzināta jauna dzīvība, tas ir bērni.
Viens no atslēgas vārdiem mūsu laikam varētu būt „vienkāršība”. Tātad vienkārša ģimene, kurā ir tēvs, māte un bērni. Vienkārša, nevis sarežģīta, kurā sajucis sievu vai vīru skaits, kurā vairs nevar saskaitīt, kurš bērns kuram ģimenes salikumam pieder; vai arī kurā vairs nevar atšķirt, kurš ir tēvs un kura ir māte. Jāatgādina, ka Benedikts XVI jauniznākušajā grāmatā „Pasaules gaisma” saka, ka laulība pieder pie pamatiem, uz kuriem balstās Rietumu civilizācija. Ja tā sajūk, tad sabrūk arī civilizācija.
Mums ir nepieciešama vienkārša un izprotama politiskā sistēma un likumdošana. Varbūt arī šeit var izmantot šo atslēgas vārdu, proti, izvērtēt, kuri no vēlēšanu sarakstā pārstāvētajiem cilvēkiem gluži vienkārši sevi jau ir parādījuši paveiktajos darbos, vietā un amatā, un kādi šie darbi ir. Mēs taču zinām Evaņģēlija patiesību, ka katrs labs koks nes labus angļus, bet slikts koks nevar nest labus augļus. Tātad svītrot ārā tos, kuri sevi jau ir diskreditējuši vai arī vienkārši neko labu nav izdarījuši.
Pamatā jau visi zina, kā būtu jārīkojas, rūpējoties par kopējo labumu un ievērojot morāles normas, bet diez kāpēc nesanāk. Domāju, ka arī politiķi aizvadītajos 20 gados kaut kur sirds dziļumos zināja, kā jādara, bet beigās kā nu kurā reizē sanāca – citreiz pietrūka kompetences, citreiz labās gribas, un rezultāti ir zināmi.
Tagad tuvojas vēlēšanas un cilvēki sūdzas, ka politiķi melo, ka visi ir slikti. Bet problēma jau nav partijās vai politikā, problēma ir cilvēkos, kas nav ļāvuši Kristum sevi pārveidot. Mēs gaidām no politiķiem, ka viņi pašaizliedzīgi kalpos citiem. Bet kalpot savā spēkā, nesaņemot spēku un pārdabisku motivāciju no augšienes, ir ļoti grūti, ja ne neiespējami. Vajadzīga Dieva žēlastība. Un ja mēs nemeklējam ceļu pie Kristus, neļaujam Viņam mūs pārveidot, bet paliekam vienīgi savā spēkā, tad piedzīvojam daudzas vilšanās un sakāves.
Šodien mēs svinam atpestītās cilvēces pirmā pārstāvja svētkus. Marijā mēs varam redzēt to, kādus augļus nes Kristus nāve un augšāmcelšanās. Vai mēs tā pa īstam esam atklājuši šī noslēpuma būtību, tā nozīmi mūsu dzīve? Tāpēc jau Eiropai ir nepieciešama jauna evaņģelizācija – jo tā ir atdzisusi un vairs nenovērtē Kristus upura vērtīgumu, kas to bija inspirējis gandrīz 2000 gadu gadus un piešķīris tai auglīgumu un spēku.
Tātad Latvijas aizvadīto 20 gadu problēma ir tā, ka mums ir bijusi neatpestīta politika un ekonomika. Neatpestīta no mantkārības, ambīcijām un sava labuma meklēšanas. Cerēsim, ka valsts pirmo amatpersonu klātbūtne šai svētvietā liecina par to, ka ir vēlme šo tradīciju mainīt un arī mūsu valsts politiku un ekonomiku no jauna atvērt uz augšāmceltā Kristus klātbūtni.
Kas ir nepieciešams, lai notiktu šis lūzums, lai mūsos kaut kas mainītos un mēs kļūtu spējīgi rīkoties saskaņā ar to, ko atzīstam par labu? Jau sv. Pāvils savā laikā rakstīja par šo iekšējo konfliktu: „Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” Viņš bija atradis atbildi: „Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!” (Rom 7,24-25) Kad cilvēks sastop Kristu, kurš ir dzīvs un augšāmcēlies, tad viņa iekšienē parādās spēks dzīvot saskaņā ar to patiesības atziņu, kas ir viņa sirdsapziņā, turklāt arī pati sirdsapziņa tiek apgaismota. Bez Kristus gan cilvēks, gan veselas tautas un valstis sapinas savos iekšējos kompromisos.
Kā mēs varam šodien sastapt Kristu? Jēzus saka: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” Tātad pirmais nosacījums, lai Viņa spēks sāktu darboties mūsos, tā ir ticība, kas nāk no Dieva Vārda klausīšanās, pēc tam kristība, kas mūs īpašā veidā vieno ar krustā sisto un augšāmcelto Kristu. Pēc tam seko pārējie garīgās dzīves elementi – lūgšana, līdzdalība liturģijā un žēlsirdības darbi. Iesākumam tie, kuri varbūt to vēl savā dzīvē nav izdarījuši vai ir izdarījuši, bet ir kaut kur nomaldījušies, vēlas sastapt Kristu, var jau šobrīd pateikt kopā ar mani teikt šos vārdus: „Kungs Jēzu, piedod man manus grēkus, ienāc manā sirdī un pārveido manu dzīvi! Es ticu, ka Tu esi dzīvs un augšāmcēlies un Tev ir spēks uzmodināt mani no garīgās remdenības.”
Es pateicos visiem, kas kopā ar mani izteica šos vārdus, jo Kristus ir dzīvs un reāls. Viņš ir tos uzklausījis un tie sāks dzīvot mūsu sirdīs.
Es pateicos brāļiem un māsām no citām konfesijām – jūsu klātbūtne Aglonā ir ļoti svarīga. Vārda ekumenisms pamatnozīme ir „visa apdzīvotā pasaule”. Bieži mums šķiet, ka pastāv dalījums starp mūsu pasauli, – netālu esošo, pazīstamo, draugu un paziņu pasauli, un to citu – tālo un nesasniedzamo, mums visai vienaldzīgo pasauli. Evaņģēlija iedvesmots ekumenisms pieļauj tādu dzīves izpratni, ka šis dalījums „savējie – svešie” izzūd un mēs visi kļūstam par savējiem. Cēla, nesavtīga rīcība jebkurā pasaules malā sniedz šādu piepildījumu. Šeit par piemēru varam stādīt svētīgo māti Terēzi un viņas sekotājus.
Mani mīļie, aizsāksim jaunu tradīciju – atbalstīsim viens otru, neskaudīsim, bet palīdzēsim tikt augšā! Savukārt tas, kas ir ticis augšā, lai neaizmirst par tiem, kas nav izrāvušies; lai nekļūst iedomīgs, bet atceras, ka viņam ir palīdzēts. Pamācīsim viens otru, kā labāk saimniekot, lai zeme nestu pēc iespējas labākus augļus! Mums taču ir tik auglīga, laba zeme. Nebaidīsimies dalīties savās zināšanās un svētīt viens otru, tad arī Dievs mūs svētīs.
Es īpaši vēlos pateikties bērniem un jauniešiem, kuri piedalās šodienas svētkos. Jūs esat jaunās Latvijas un jaunās Eiropas cerība. Jūs esat „jaunās acis” un „jaunās sirdis”, kuriem ir dots liels gods sekot Kristus aicinājumam un iespēja piedalīties pasaules pārmainīšanā no „iekšienes”. Daudzi jau ir devušies uz Pasaules jauniešu dienām Madridē, lai tiktos ar pāvestu Benediktu XVI un vienaudžiem no visas pasaules. Es aicinu jūs, visi klātesošie, lūgties, lai arī Latvija nākotnē varētu būt tā vieta, kurā notiek Pasaules jauniešu dienas, tādējādi kļūstot par pirmo valsti bijušajā Padomju Savienības teritorijā, kura tiek izvēlēta šāda pasākuma norisei.
Vēlos uzrunāt mūsu priesterus un konsekrētās personas. Es priecājos par katru no jums, kuram ir izdevies vienu vai vairākus, vai arī simtus dvēseles dārzus uzziedināt, neļaut tiem nosalt vai nokalst. Jūs esat redzama zīme, kura aicina atgriezties pie augstākām vērtībām. Es pateicos priesteriem, kuri kalpo biktskrēslos. Un es aicinu jaunus vīriešus pārdomāt par aicinājumu uz priesterību, jo priesteriem ir īpaša misija Latvijas pamodināšanā no miega.
Mīļie svētceļnieki! Visi ticīgie Latvijas cilvēki! Latgale!
Pirms astoņiem gadsimtiem Latvija saņēma kristīgās ticības dāvanu. Kristietība ir iedvesmojusi Eiropas kultūru, literatūru un mākslu, ticīgi cilvēki ir veidojuši tās pamatus. Šogad Rīgas 1. ģimnāzija svin savu 800 gadu jubileju. Šīs Ģimnāzijas aizsākumi ir meklējami Rīgas Doma skolā, kas tika nodibināta 1211. gadā. Kārtējo reizi mēs redzam šo negaidīto un ciešo saikni starp kristietību un mūsu kultūru. Un cik svarīga ir izglītības joma un cik svarīgi ir to attīstīt.
Evaņģēlijs un Baznīcas mācība nav kaut kāds pagātnes relikts. Tā ir domāta tieši mums, šodien. Šobrīd mēs stāvam savas valsts un visas Eiropas ekonomiskās un garīgās attīstības krustpunktā un ar sirdi saprotam, ka tā, kā esam dzīvojuši līdz šim, vairs nevar, tas neved augšup. Tikai Evaņģēlija spēks un kristietības vērtības, kas sakņojas augšāmceltajā Jēzū Kristū, var transformēt politisko, kultūras, ekonomisko un sociālo vidi, var pārveidot mūsu valsti un Eiropu un kļūt par iedvesmas avotu visai pārējai pasaulei. Kristīgais mantojums, ko esam saņēmuši, ir spējīgs kļūt par mūsu personiskās un arī valsts atjaunotnes un iedvesmas avotu. Tāpēc tas ir jānodod mūsu bērniem, nākošām paaudzēm. Tajā es saskatu spēku Latvijas ekonomiskajai un garīgajai atdzimšanai.
Āmen.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
