Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 25. decembris
Dārgie brāļi un māsas Kristū!
Šodien, kad visapkārt valda apjukums un neskaidrība par nākotni, Svētie Raksti mums pasludina: „Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.” (Lk 2, 10-11) Kāds no jums var jautāt: „Par ko lai priecājos? Man ir parādi, nav darba, bērni ārzemēs, ir veselības problēmas, un es neredzu nekādu perspektīvu attiecībā uz nākotni.”
Patiešām, cilvēciski skatoties – cerība un prieks dzimst tad, kad ir pozitīva pagātnes pieredze un iedzimts optimisms. Ja man ir bijusi laimīga bērnība un ģimenes pieredze, ir veiksmīga karjera aiz muguras, tad, protams, ir viegli ar cerību raudzīties nākotnē. Jo šī pagātne baro manu iztēli un ļauj skatīties nākotnē ar cerību. Bet, ja pagātnē ir negatīva, sāpīga pieredze, neveiksmīgas attiecības, izgāšanās darbā un līdzīgas situācijas, tad, protams, skatīties ar cerību uz nākotni ir ļoti grūti. Tā vien gribas teikt, ka pat cilvēciski neiespējami.
Bet, ja esam atklājuši to, ka, pateicoties Jēzus Kristus piedzimšanai, pateicoties tam, ka Dievs Jēzū Kristū noslēpumainā veidā ir savienojies ar ikvienu cilvēku, tas nozīmē – arī ar mani, ja esam atklājuši, ka caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos mēs esam kļuvuši par Debesu Tēva dēliem un meitām un ka Debesu Tēvs mūs ir radījis mīlestībā un mīlestībai, ka Viņš mums ir sagatavojis kaut ko labu, tad mūsu sirdīs ienāk miers, paļāvība, drosme, brīvība, un mēs sajūtamies laimīgi. Pat, ja piedzīvojam grūtu dzīves situāciju un cilvēciski raugoties nav pamata ar optimismu skatīties nākotnē, šī Dieva bērnu apziņa ir tā, kas tomēr ļauj raudzīties nākotnē ar cerību. Un šī cerība patiešām spēj reāli pārveidot mūsu dzīves un ļauj Dievam darboties mūsu dzīvēs, darīt tajās to, kas mums līdz šim šķita neiespējams.
Tāpēc, mani mīļie, ir tik svarīgi nevis apcerēt sāpīgo pagātnes pieredzi, bet gan arvien vairāk atklāt savu patieso Dieva bērna identitāti un arvien dziļāk ieraudzīt Debesu Tēva labestību, kas ir atklājusies manā dzīvē. Mēs varam raudzīties nākotnē kā cilvēki, kas apzinās, ka par viņiem rūpējas mīlošs un visvarens Debesu Tēvs.
Šādā perspektīvā mēs vairs neesam mazas, nabadzīgas, pretrunu plosītas valsts pilsoņi, bet gan bagāta un mīloša Debesu Tēva bērni, kas ir aicināti pildīt Dieva gribu savā un savas sabiedrības dzīvē; kas ir aicināti dzīvot kā Gaismas bērni – saņemot Dieva mīlestību un dodot to līdzcilvēkiem. Tas ir nosacījums, lai mēs varētu un spētu būt patiesi laimīgi.
Katoliskās Baznīcas Katehismā mēs lasām: „Cerības tikums atbilst alkām pēc laimes, ko Dievs ielicis katra cilvēka sirdī; tas aptver visas tās ilgas, kas iedvesmo cilvēka rīcību; cerība tās attīra, lai tās būtu pakārtotas debesu valstībai; tā palīdz izturēt; tā atbalsta cilvēku pamestībā; tā iepriecina sirdi ar ilgām pēc mūžīgās svētlaimes. Cerības ierosme pasargā no egoisma un ved pie laimes, kas plūst no kristīgās mīlestības.” (KBK 1818)
Mūsu cerības pamats ir Dieva apsolījumi, Jēzus Kristus persona, Viņa piedzimšanas, dzīves un augšāmcelšanās fakts.
Mūsdienās var manīt pagātnes atskaņas un dzirdēt jautājumu: „Vai Kristus vispār bija vēsturiska persona?” Viņa eksistence ir aprakstīta gan Evaņģēlijos, gan dažādu vēsturnieku darbos. Piemēram, ievērojams I gs. romiešu vēsturnieks Tacits, kurš nebūt nebija kristietis, raksta par Kristu kā konkrētu personu, uzrādot Viņa darbības laiku, vietu, kā arī nāves apstākļus. Jēzus Kristus personu un darbību neapšaubīja nedz Senajos, nedz arī Viduslaikos. Tikai sākot ar Franču revolūciju un Apgaismības laikmetu radās visdažādākās teorijas, kas centās izskaidrot kristietību kā kaut kādu reliģisku ideju vai sabiedriskas kustības darbību un mēģināja nobīdīt malā Jēzus Kristus personu. Mūsdienās neviens sevi cienošs, objektīvs zinātnieks vairs neapšauba to, ka Jēzus Kristus ir dzīvojis Evaņģēlijos norādītajā laikā.
Protams, var rasties nākamais jautājums: „Kā mēs varam zināt, ka Jēzus patiešām bija Dieva Dēls?” Jā, neviens no Jēzus laikabiedriem nevarēja to tiešā veidā pārbaudīt, jo eksperimentālā ceļā jau to nevaram pierādīt, jo realitāte, kas slēpjas Jēzu Kristū, ir neizsakāma un neaprakstāma. Tomēr Viņa laikabiedri, Viņa mācekļi uzticējās Viņa vārdiem.
Cilvēks nevar akli ticēt, – viņš vienmēr savu ticību balsta uz noteiktiem motīviem. Kādi bija motīvi Jēzus Kristus dzīves un mācības aculieciniekiem? Pirmkārt, viņi ticēja tādēļ, ka Jēzus dzīvē piepildījās daudzie Vecajā Derībā minētie pravietojumi par Mesiju. Tā ir vesela zinātnes nozare, kas pēta Vecās Derības pravietojumu piepildīšanos Jēzus Kristus personā un dzīvē. Jēzus pats sevi dēvēja par Dieva Dēlu, Viņš arī nenoliedza to, ka ir Mesija. Cilvēkiem, kurus Viņš uzrunāja, bija un arī mums ir trīs iespējas: uzskatīt, ka tā bija Viņa ilūzija, ka Viņš tā domāja par sevi, bet reāli tas tā nebija; otrā iespēja – viņš apzināti meloja, un trešā – Viņš runāja patiesību.
Tagad mēģināsim izanalizēt katru no šīm iespējām. Pirmkārt, attiecībā par to, ka Viņam varētu būt bijusi ilūzija. Tad, kad iepazīstamies ar Viņa personu un lasām Evaņģēliju aprakstus, mēs redzam, ka Viņam bija izteikta realitātes izjūta. Mēs redzam, ka tad, kad pie Viņa nāca, piemēram, Rakstu zinātāji un farizeji vai arī tautas varenie, kuri mēģināja izlikt Viņam lamatas, Viņš tūlīt pat atšifrēja viņu ļaunos nodomus un neviens Viņu nespēja „aptīt ap pirkstu”. Tātad Viņa intelektuālais līmenis un Viņa realitātes izjūta pilnīgi izslēdz šo iespēju, ka Viņam varēja būt ilūzijas un ka Viņš varēja iedomāties par sevi kaut ko tādu, kas neatbilst patiesībai. Otrā iespēja attiecībā par apzinātu melošanu, – kad mēs skatāmies uz visu Viņa dzīvi kopumā, tad redzam, ka Viņa augstākā vērtība bija pildīt Debesu Tēva gribu un Viņš ļoti konsekventi sekoja šai vērtībai. Viņam neviens nevarēja pārmest nevienu melīgu vārdu. Mēs redzam, ka Viņa augstais ētiskais un morālais līmenis norāda uz to, ka Viņā nebija ne kripatas no meliem un nepatiesības. Līdz ar to šī versija arī automātiski atkrīt. Savukārt Jēzus darītie brīnumi apliecina, ka Viņā patiešām bija klātesošs un caur Viņu darbojās Dievs. Pats lielākais brīnums, kas ar Viņu notika, ir Viņa augšāmcelšanās, kuras liecinieks ir Turīnas līķauts. Šodien ir vesela zinātnes nozare, kas pēta šo līķautu, kurā var atrast visu to, kas aprakstīts Evaņģēlijā attiecībā uz Jēzus Kristus ciešanām. Zinātnieki šajā līķautā atrod arī tādas detaļas, kuras nav pat pierakstītas Evaņģēlijā un līdz šim nebija atklātas. (..) Zinātne arvien vairāk apstiprina to, kas ir Turīnā atklāts. Šis līķauts ir bez vārdiem runājošs liecinieks tam, kas ir noticis ar Jēzu Kristu. Viņa apgalvojumiem par to, ka Viņš ir Dieva Dēls un Mesija, mēs varam atrast daudzus apstiprinājumus un redzam, ka Viņa laikabiedri – tie, kas atsaucās uz Viņa vēsti, – pieņēma šo patiesību, ka Viņš ir Dieva Dēls, viņi izdzīvoja šo patiesību, un tas pārveidoja viņu dzīvi.
Kristus atnākšana apgāž mūsu līdzšinējos priekšstatus par Dievu, jo Dievs bieži vien mums šķiet tāls un neaizsniedzams ar mūsu jutekļiem un prātu, bet tieši Jēzus Kristus atnākšanā, tieši šī mazā Bērniņa izskatā Viņš kļūst redzams un uztverams. Gadsimtu gaitā izcilākie mākslinieki ir centušies to attēlot savos darbos. Arī vēstures dati liecina par neskaitāmiem gadījumiem, kad pretinieki Ziemassvētkos ir izlīguši, kad ir pat apstājusies karadarbība un iestājies klusums. Tātad pirmā dāvana, ko šis dievišķais Bērns mums atnes, ir miers un izlīgšana gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem. Pateicoties Jēzus piedzimšanai, dievišķā klātbūtne, pēc kuras mēs savas dvēseles dziļumos ilgojamies, kļūst par realitāti.
Dārgie Kristum ticīgie, šajos Ziemassvētkos es Jums novēlu atvērt savu sirdi tam mieram un cerībai, kas nāk no augšienes, no paša Dieva, kurš ir tapis cilvēks, viens no mums. Viņa klātbūtne pārveido cilvēka dzīvi, atverot tai jaunus apvāršņus un darot to jēgpilnu.
Antīkās pasaules cilvēks, pateicoties Jēzus Kristus piedzimšanai, atguva jēgpilnas dzīves apziņu. Tādas dzīves, kura nav balstīta vienīgi ņemšanā, bet arī nesavtīgā sevis dāvāšanā. Šis ceļš ir atvērts arī mums. Pa to ejot, gluži nemanāmi atjaunojas dzīvesprieks un atdzimst cerība, kas mums šobrīd ir tik ļoti nepieciešama. Jo tad tā ir balstīta nevis bankas izdrukā, bet gan cilvēka sirds dziļumos, kuros mājo Dieva spēks, kas mūs pārveido un mudina būt solidāriem ar mūsu līdzcilvēkiem. Tieši šo dzīvesprieku un cerības atdzimšanu es jums novēlu šajos Ziemassvētkos! Lai sastapšanās ar Dievišķo noslēpumu, kas ir atklājies pieticīgā silītē, piepilda jūsu sirdis ar prieku un mieru!
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
