Rīgas Latviešu biedrības nams, 2011. gada 29. decembris
Godātie klātesošie un klātesošās,
Kad uzzināju, ka esmu viens no gada Eiropas cilvēka kandidātiem, man bija liels pārsteigums. Bet tas man ir arī prieks, jo varēju iepazīt, kā mani redz no malas. Laudācijas runu klausījos ar ziņkārību, tas bija intriģējoši.
Bet tas, ko man gribētos pateikt, patiesībā, uzstādīt jautājumu – kas tad ir Eiropas kodols, kas ir pats vērtīgākais Eiropā šodien? Kas no Eiropas vērtībām šodien ir pats aktuālākais? Kad es par to domāju, man apziņā parādījās viens ļoti īss vārds – tā ir cieņa, cilvēka cieņa. Mēģinot noskenēt trīs (prof. Skaidrītes Lasmanes uzrunā pieminētos) Eiropas stūrakmeņus, neatrodu tur šo jēdzienu. Tas paradījās vēlāk un var atsevišķi papētīt, kā tas radās un iesakņojās. Bet atskārta par cilvēka personai pienākošos cieņu – tas ir kaut kas tāds, kas ir raksturīgs tikai Eiropai un kas izplatījās no Eiropas pa visu pasauli. Šī cilvēka cieņa okupācijas laikā ir bijusi stipri sabradāta un diemžēl arī šodien ir ievainota caur to, ka cilvēka garīgā dimensija netiek augstu vērtēta.
Šobrīd notiek cīņa par Eiropas dvēseli. Jā, tiek diskutēts par krīzi – bet kā te pirms pasākuma runājām – mēs jau redzam tikai aisberga redzamo daļu. Ekonomiskā krīze ir tikai sekas morālai un garīgai krīzei, kas ir pašos pamatos. Šī brīža Eiropas un arī Latvijas lielākā problēma ir tas, ka nav sabalansēts garīgais ar materiālo. Esmu par to jau iepriekš runājis – cilvēkam ir trīs vajadzību līmeņi: materiālās jeb miesīgās vajadzības, tad dvēseliskās jeb psiholoģiskās, kuras pamatā apmierina kultūra, bet ir arī gara līmenis. Ja Viduslaikos tika mēģināts uzspiest, ka, lūk, garīgais ir galvenais, un miesa tika slāpēta, tad šodien tas ir kājām gaisā. Šodien valda miesa un zemākās dvēseliskās vajadzības – ambīcijas, varaskāre, naudaskāre. Un faktors, kas to spēj ierobežot, ielikt kaut kādos normālos rāmjos, ir garīgās vērtības, cilvēka dziļākais kodols, kurā mājo Dievs. No turienes nāk gara spēks, nāk idejas, par kurām Jūs (vēršoties pie 2010. gada Eiropas cilvēka Ilmāra Poikāna jeb Neo, kas savā uzrunā teica, ka gudri cilvēki runā par idejām, vidēji gudri par notikumiem, bet vismazāk gudrie – par citiem cilvēkiem) runājāt, ka tie cilvēki, kas ir gudri, runā par idejām.
Man gandrīz vai gribētos, lai šis Jūsu teiktais – ja tas ietilpst 140 zīmēs – aiziet sociālajos tīklos, tas ir ļoti spēcīgs. Jo, ja mēs paskatāmies, kas notiek interneta komentāros, – jā, ir argumentēti un labi komentāri arī, bet tas ir nospiedošais mazākums. Pamatā ir tādi komentāri, kuros nevis runā par lietu, bet kuros mazvērtības kompleksu nomākti cilvēki bez argumentācijas izgāž savu žulti, savas emocijas. Es aicinu – ja jau komentē, tad lai komentē argumentēti, balstoties uz prātu, un emocijas ieliek kaut kādos rāmjos, nevis balstās uz stereotipiem, kas nāk no Padomju laikiem vai vēl no kaut kurienes, vai no cilvēka ievainojumiem. Es domāju, tas ir liels izaicinājums – attīrīt interneta vidi no tāda veida komentāriem un padarīt to racionālu.
Protams, tas ir aktuāli ne tikai interneta vidē, bet arī politiskajā vidē, kad notiek diskusijas starp partijām, kad notiek diskusijas starp finansu grupējumiem, jeb kad tiek risinātas jebkādas problēmas.
Mēs atgriežamies pie cieņas. Tiek mēģināts iznīcināt pretinieku, neatdalot viņa darbus no personas. Tas ir liels izaicinājums – iemācīties nokritizēt vienu vai otru cilvēka soli, kļūdu vai nodarījumu, neiznīcinot pašu cilvēku. Tur vajadzīgs mazliet prāts, kaut kāds līmenis. Es domāju, mūsu sabiedrībā ir liels potenciāls un mēs to spējām. Tomēr mums, kā saka, ir jāsaliek galvas kopā, ir jāuzstāda diagnoze, jākonstatē problēma un tad jāmēģina to risināt. Viens cilvēks to nevar izdarīt. Tāpēc es jūs aicinu – saliksim galvas kopā un mēģināsim atveseļot interneta vidi, un arī VIPu savstarpējās komunikācijas vidi. Diskutēsim argumentēti, pēc būtības, nevis izgāžot žulti!
Vienā brīdī redzēju, ka cilvēkus uzrunā tas, ka aicinu: nevis gremdēsim viens otru, bet mēģināsim viens otru pacelt. Mūsos ir tādi mehānismi, ka, redzot otru rāpjamies augšā, pirmais, ko dara – norauj viņu lejā. Pats nerāpjas un rauj arī otru lejā. Palīdzēsim, pieliksim roku vai plecu, lai viņš tiek uz augšu, jo ar to arī mēs pacelsimies uz augšu. Rainis ir teicis: „Pacel citu un tu celsies pats.” Viņš zināja, ko saka. Savstarpējā cieņa ir ārkārtīgi svarīga. Cilvēks ir neizmērojama vērtība neatkarīgi no dzimuma, orientācijas, valodas, izglītības līmeņa vai konta stāvokļa.
Un pēdējais, ko man gribējās teikt – uz kā tā cieņa ir balstīta, no kurienes tā nāk? Protams, mēs varam to apcerēt filozofiski un racionāli, tomēr galējais pamats, no kurienes cieņa nāk un kur rod reālu balstu, ir atskārta, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Un tas viņu kvalitatīvi atšķir no visām pārējām radībām un visas pārējās pasaules. Lūk, šeit mēs atgriežamies pie garīgo vērtību nepieciešamības un prioritātes. Un Eiropas tālākais liktenis ir atkarīgs no tā, vai tā spēs atgūt līdzsvaru starp garīgo, dvēselisko un materiālo dimensiju. Jo šobrīd kuģis ir ļoti nosvēries; ir milzīga sānsvere un sūce. Es domāju, ja mēs apzināmies, kas notiek, tad mēs arī spēsim kaut ko lietas labā darīt. Es aicinu jūs nākt talkā un strādāt pie tā, lai kopīgiem spēkiem izlīdzinātu Eiropas kuģa gaitu.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
