Rīgas pils, 2012. gada 7. februāris
Es priecājos, ka ir iespēja šeit runāt un tikties ar visiem klātesošajiem tieši tādā sastāvā. Vēlos, lai jūs manis teikto neuztvertu kā politiķa pārdomas, jo es neesmu eksperts politikas jomā, bet es centīšos vērtēt politiskos procesus un esošo situāciju no garīgā un morāles viedokļa.
Arvien vairāk nopietni domājošu cilvēku atzīst, ka dižķibeles iemesli nav vis tīri ekonomiski, bet gan morāli un garīgi. Protams, daži var pateikt – ASV pietiekoši nenokontrolēja „Lehman Brothers” bankas darbību, un tā aizrāva visu pasaules ekonomiku, citi atkal – Latvija pietiekoši nenokontrolēja Parex banku vai vēlāk – Krājbanku, un tāpēc saasinājās krīze.
Protams, ir jāpieskata bankas kontrolējošie mehānismi un iestādes, tām ir godprātīgi jāveic savas funkcijas. Tomēr, kā zināms, dažas profesijas pastāv no pasaules sākuma un pastāvēs līdz tās beigām. Šo profesiju skaitā droši vien būs arī krāpnieki, blēži, otkata prasītāji un kukuļu devēji. Diez vai tos varēs iznīdēt. Tomēr mums jādomā par to ietekmes mazināšanu. Viens no veidiem, protams, ir uzlabot un pastiprināt kontroles mehānismus. Otrs – celt vispārējo labklājību, lai pie labi strādājošiem kontroles mehānismiem neatmaksātos riskēt. Trešais – izglītot sabiedrību, lai tā izstumj no sava vidus tos, kuri parazitē uz tās rēķina.
Tomēr šobrīd es gribētu pieskarties vienam citam problēmas aspektam, kuru uzskatu par pašu būtiskāko. Kamēr cilvēkā nebūs iekšējā godaprāta, nekādi kontroles mehānismi nelīdzēs, jo cilvēka izdoma ir neizsmeļama. Ja viņam ir laba izglītība un ass prāts, tad viņš vienmēr atradīs veidu, kā apiet likumu, kontrolierus un iedzīvoties uz pārējo rēķina. Un tieši šeit arī parādās garīgo vērtību loma sabiedrības atveseļošanā. Tātad, ja šīs vērtības tiek atbalstītas un novērtētas, tad tās var ietekmēt valdošo gaisotni un izmainīt situāciju.
Pāriesim pie konkrētām lietām. Latkovska kungs teica, ka dažreiz politiķus ir jāpakritizē no kanceles. Kancele šeit ir, politiķi arī ir, tātad uz priekšu. Bet es mēģināšu to darīt saudzīgi.
Šobrīd Latviju ir pārņēmis pirmsreferenduma drudzis un ažiotāža. Kas notiek saistībā ar valodas jautājumu? Mēģināsim izvērtēt šīs situācijas morālos aspektus. Līdz šim diemžēl pie mums nav bijis nopietna dialoga starp abām strīdā iesaistītajām pusēm, tāpēc arī šī problēma ir tik samilzusi un emocijas uzkurinātas. Tie politiķi, kas aizvadītajos divdesmit gados nodarbojās ar integrācijas jautājumiem, tā vietā, lai panāktu valodas problēmas risinājumu, ir tikai to saasinājuši. Kāpēc? Ļoti prozaiska iemesla dēļ. Tāpēc, ka šis jautājums pastāvīgi ir ticis izmantots politiskiem mērķiem, un diemžēl no abām pusēm. Tātad, lai piesaistītu vēlētājus un gūtu lētu popularitāti. Savukārt tas ir ļāvis pēc tam nostiprināt savas pozīcijas un gūt no tā personīgo labumu. Diemžēl man nākas dzirdēt arī par situācijām, kad tiek piemēroti dubultstandarti attiecībā pret krieviski runājošajiem. Valodas likuma sankcijas tiek piemērotas attiecībā uz krievu valodu, lai gan tikpat viegli giljotīnu varētu iedarbināt pret zviedru vai angļu valodu. Rezultātā krievvalodīgā iedzīvotāju daļa jūtas atstumta un neuzklausīta, cilvēkos ir sakrājies rūgtums un sašutums. Referenduma ierosināšana ir palaidusi vaļā atsperi un devusi iespēju sarūgtinājumam izpausties. Latvieši, savukārt, šī referenduma dēļ jūtas apdraudēti savās mājās, viņos tiek uzplēstas Padomju laika rētas un pieaug neuzticēšanās sajūta attiecībā pret krievvalodīgajiem.
Šo situāciju es redzu citādi nekā tā tiek prezentēta abu pušu masu saziņas līdzekļos – nevis tīri politiski, bet gan morāles un ētikas kategorijās. No šī viedokļa – kā jau pirms kāda laika uz to ļoti labi norādīja šeit klātesošais mācītājs Juris Rubenis – cilvēku sanaidošana ir amorāla. Šī jautājuma izmantošana politiskā labuma gūšanai ir amorāla, tas ir grēks – runājot reliģijas valodā. Un visi tie, kuri uzkurina emocijas un naidu, rīkojas amorāli. Tāpēc mums kopīgiem spēkiem ir jādara viss iespējamais, lai šīs emocijas nomierinātu un nepieļautu konflikta eskalāciju.
Šim nolūkam abās nometnes pusēs aicinu nolūkot tālredzīgāk un reālistiskāk domājošos, kuri būtu spējīgi uz saprātīgiem kompromisiem. Es ceru, ka tāds ir šīs komisijas mērķis, vismaz ceru uz to. Tātad viņi ir jāaizved pie sarunu galda un, kad viņi tiks padarīti par sabiedrotajiem ugunsgrēka dzēšanā, tad viņi varēs ietekmēt savas nometnes piederīgos. Piemēram, kāpēc lai pirmais solis no valsts puses krieviski runājošo virzienā nevarētu būt Austrumu Baznīcas kalendāra Ziemassvētku izsludināšana par brīvdienu? It kā tāds sīkums. Metropolīts Ziemassvētku dievkalpojumā par to runāja, un es to sadzirdēju. Es uzskatu, ka tas būtu ļoti labs solis pretī reālai integrācijai. Viņi redzētu, ka tiek uzklausīti un ar viņiem rēķinās, ka viņi tiek ņemti nopietni, nevis vienkārši dēvēti par okupantiem, kā tas bieži tiek darīts. Pretējā gadījumā situācija var arvien vairāk saasināties un tai var būt grūti paredzamas sekas. Savukārt krievvalodīgajiem arī būtu jāsaprot, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši pa īstam ir savās mājās. Un tas ir saprotams, ka viņi nevēlas, ka viņiem tiek uzspiesta krievu valoda, kā tas bija padomju gados, un tas atkal var radīt saasinājumu. Mums vienkārši ir jāņem vērā katras puses sāpi un jāsanāk kopā, jāliek tas uz galda un jāmēģina saprast, meklējot reālus risinājumus.
Tādam jautājumam par referendumu vispār nebija jāparādās, bet ja jau tas ir parādījies, tad ir jāiet un jābalso. Bet – kā es to jau svētdienas dievkalpojumā darīju – aicinu nešūpot mūsu valsts pamatus, tās Satversmi. Aicinu neizraisīt problēmas eskalāciju un balsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, jo citādi pieaugs konfrontācija.
Par to, ka esmu aicinājis ‘par’, jau ir izteikti protesti, man pārmet: kāpēc es neesmu teicis ‘pret’. Bet es adresēju savu uzrunu domājošiem cilvēkiem, nevis tiem, kas grib saklausīt burtiskas pavēles.
Un par to es vēlos vēl dažus vārdus pateikt, jo mūsu valstī bieži vien vadmotīvs ir bijis ‘pret’. Kopā ar Latvijas mediju un sabiedrisko organizāciju pārstāvju iniciatīvas grupu vēlos būt ‘par’ un aicināt ļaudis vienoties zem lozunga ‘par’. Ko tas nozīmē? ‘Par’ vērtībām, ‘par’ valsti, ‘par’ cilvēcību, ‘par’ tautas brīvību pašai lemt savu likteni, ‘par’ valsts tiesībām aizstāvēt savus ļaudis un likumus.
Tāpēc es aicinu arī visus klātesošos iestāties ‘par’ atbalstu jaunajā Ungārijas konstitūcijā paustajām vērtībām, par kurām noteikti esat dzirdējuši – par tādām vērtībām kā atbalsts stiprām ģimenēm, cilvēka cieņai un dzīvības svētumam. Ungāriem ir tādas pašas tiesības pašiem lemt savas valsts likteni kā visiem citiem. Tāpēc es aicinu jūs pateikt ‘par’ Ungārijas tautas drosmei mūsdienu liberālās visatļautības apstākļos uzdrošināties paust idejas, kuru pamatā ir vēlme pārstāvēt savas valsts un savas tautas intereses un nepakļauties bezierunu ārvalstu diktātam. Tādā veidā mēs izteiktu atbalstu ikvienas nacionālas valsts pašnoteikšanās iespējai, izvērtējot katra konkrēta lēmuma lietderību, nevis akli ļaujoties naudas un varas diktātam. Ungārijas piemērs ir iedvesmojošs un drosmīgs solis, lai arī citas tautas un valstis Eiropā, tostarp arī Latvija, sekotu tam.
Ungārijas himna, līdzīgi kā Latvijas sākas ar vārdiem „Dievs, svētī Ungāriju!”. Tātad arī ungāri savu himnu ir veidojuši kā lūgšanu. Un ir svarīgi, lai arī mūsu valstī likumdošanā tiktu iestrādātas vērtību normas, kas nostiprina tautas garīgos pamatus, piemēram, ieviešot iepriekš minēto reliģiju vēsturi, vai vērtībizglītību skolās. Iestrādājot vērtību normas, kas nostiprina ģimeni un cilvēka dzīvības svētumu.
Savas pārdomas vēlos noslēgt ar vārdiem: „Dievs, svētī Latviju!”
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
