Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2012. gada 27. maijs
Dārgie brāļi un māsas Kristū, Vasarsvētku dienā vēlos mazliet pakomentēt vienkārši lasījumus, jo tajos ir viss, kas mums ir vajadzīgs, jo Dieva plānā tā parasti ir, ka šis vārds ir pravietisks un ka tas atbild uz mūsu šīsdienas vajadzībām. Mēģināsim ielūkoties un kopīgi pārdomāt šos tekstus.
Pirmkārt, Evaņģēlija teksts. Šeit mēs dzirdējām aprakstu, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās ienāk, nostājas mācekļu vidū un ko Viņš saka? – „Miers jums!” Tad Viņš to atkārto vēlreiz, un mācekļi ir kļuvuši priecīgi. Es domāju, ka tā ir cilvēka sirds lielākā vajadzība – miers, prieks un mīlestība. Nekas cits jau mums nav vajadzīgs. Redzam, ka šis prieks nāk no Jēzus, Jēzus to atnes. Protams, ka to saņemam no Gara, kas nāk caur Viņu, jo citā Svēto Rakstu vietā – vēstulē galatiešiem – mēs lasām, ka Svētā Gara auglis ir miers, prieks un līksmība. Tātad caur to mēs tiekam aicināti atvērt savas sirdis Augšāmceltā Jēzus klātbūtnei, kurš mums dod Savu Garu un ielej mieru un prieku mūsu sirdīs, jo mūsdienu pasaule ir ārkārtīgi nemierīga, vienā spriedzē par naudas lietām, īpašumiem, par savu vietu, lai tā būtu arvien labāka. Mēs ļoti daudz ko pārdzīvojam, raizējamies. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs atveram savu sirdi Dievam.
Evaņģēlija noslēgumā ir arī recepte tam. Jēzus dveš uz mācekļiem un saka: „Saņemiet Svēto Garu!” Tātad Viņš dod Svēto Garu. Caur Viņu Svētais Gars atnāk pie mums. Caur atvēršanos uz Viņu, uz Viņa mācību, uz Viņa klātbūtni mūsu dzīvē. Tālāk Viņš saka: „Kam jūs grēkus piedosit, tam tie tiks piedoti, kam aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.” Teoloģijā, kad apcer Grēksūdzes jeb Izlīguma sakramentu, tad tieši šie vārdi ir tā pamats – Jēzus piešķīra saviem mācekļiem grēku atlaišanas varu. Atslēga tam, lai prieks un miers varētu mūsos ienākt, ir grēku nožēla, atsacīšanās no grēka, jo dziļākais un postošākais nemiers, kas ir mūsu sirdī, ir tad, ja mūsu sirdsapziņa nav tīra, tad – kā mēdz teikt – sirdsapziņa viņu grauž. Pārējie nemieri ir tādi virspusēji. Tā, ka, lūk, Evaņģēlijs mums parāda ceļu, ieskicē to, ka mēs esam aicināti atvērties uz Svēto Garu un atgriezties no grēkiem. Ļoti vienkārši. Tas ir Evaņģēlija pastāvīgais vēstījums.
Tagad mazliet pievērsīsimies šodienas pirmajam lasījumam. Tajā mēs dzirdējām, ka Svētais Gars nonāk pār mācekļiem. Tur ir tā interesanti – atnāk ugunīgas mēles, Svētais Gars kā uguns, un tās mēles sadalās un nolaižas uz katru cilvēku pa vienai mēlei. Tālāk viņi sāk runāt dažādās valodās. Tātad tie, kas tur bija sanākuši no visām tā laika pazīstamās pasaules malām un runāja dažādās valodās, pēkšņi dzird, ka apustuļi runā viņu valodā un viņi saprot to, ko viņi saka. Šeit es gribētu mazliet paplašināt šo tiešo nozīmi. Latvijā pie mums dzīvo vairāki desmiti dažādu tautību pārstāvji. Tāpat pie mums Latvijā ir ticīgie, ir neticīgie, ir ļoti daudz un dažādu ticību pārstāvji. Pie mums ir arī daudz dažādu profesiju pārstāvji un dažādu uzskatu pārstāvji. Viens ir kreisais, otrs labējais, viens prokrievisks, otrs – patriotisks, latvisks utt. Bet ir interesanti, ka tad, kad atnāk Svētais Gars, tad Viņš dod iespēju uzrunāt ikvienu.
Tas mums šodienas situācijā Latvijā ir vajadzīgs. Mums ir jānes Labā Vēsts ikvienam, neatkarīgi no viņa ticības, tautības, uzskatiem, profesijas. Tas ir tas izaicinājums, kas stāv Baznīcas priekšā un kas stāv jūsu priekšā, mīļie bērni, jaunieši un pieaugušie, kas saņemsiet Iestiprināšanas sakramentu šodien. Jo Iestiprināšanas sakraments dod šo pilnvarojumu, svaidījumu un stiprinājumu iet un liecināt par Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos un par to, ka ticībā Viņam mums tiek piedoti grēki, tiek dziedināts nemiers mūsu sirdī un ka ticībā Jēzum Kristum mums tiek dota jauna dzīvība, ka caur to mūsos ienāk Svētais Gars un dara visu jaunu, un saliek kopā to, kas ir salauzts, tāpat kā kāda skaista porcelāna krūka vai kāds veidojums, kas ir sasists. Jo mūsdienu tā saucamais postmodernais cilvēks ir iekšēji sašķelts. No tā jau nāk neapmierinātība, īgnums un nemiers. Tad, kad nāk Svētais Gars, Viņš visu dara jaunu. Kādreiz bija tāda līme Superglue, tagad vēl arī laikam ir, – kas salīmē tā, ka salīmētais priekšmets vairs neplīst plīsumā vietā, bet plīst jaunā vietā. Tik stipri Svētais Gars dara cilvēku pilnīgi jaunu, saliek viņu kopā vienā gabalā.
Tātad mēs esam aicināti iet un sludināt šo vēsti, ka patiešām Jēzū Kristū, šai ticībā mums tas tiek dots. Izaicinājums ir – kā mums apgūt šo Labo Vēsti, izprast to tādā veidā, lai mēs katram spētu to pastāstīt, lai otrs cilvēks saprastu. Jo diemžēl bieži ir tā, ka kristieši iet un zvetē ar Bībeli pa galvu (pārnestā nozīmē) cilvēkiem, kā rezultātā viņiem rodas tikai alerģija pret kristiešiem. Viņi iet ar līkumu, jo ne viņi saprot, ne viņus saprot. Tas ir tā, kā kad kurlais ar mēmo sarunājas. Tā mēdz būt arī tad, ja t.s. evaņģelizatori tā dara, – viņi it kā ir dedzīgi, bet patiesībā viņi sludina ideoloģiju, jo evaņģelizācija tas nozīmē pasludināt patiesību mīlestībā, sludināt Svētajā Garā, tā kā šeit aprakstīts. Ikvienam tiek pateikts viņa dzīves apstākļu, viņa dzīves situācijai, viņa izpratnes iespēju robežās, ikvienam tiek pateikts saprotamā valodā. Šis vēstījums tiek ielikts dzīves centrā. Lūk, tas mums šodien noteikti ir vajadzīgs, tas ir tas izaicinājums. Tā es saprotu šo vēstījumu.
Protams, tā kā šeit otrajā lasījumā arī teikts – neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības, ka Jēzus ir Kungs. Mēs jau nevaram nevienu pārliecināt, tā mēs varam tikai ieļaunot cilvēku ar saviem ierobežojumiem, kas mums ir, ar saviem grēkiem un nepilnībām, un mīlestības trūkumu. Bet, ja mēs atzīstam to, ka mēs esam nepilnīgi un necienīgi – kā Jēzus saka, tad, kad tu esi izdarījis, tad saki: „Es esmu necienīgs kalps,” tad Dievs mūs lieto kā instrumentus, tad Viņš mums dod gan gudrību, gan mieru, gan mīlestību, gan žēlastību. Un tad mēs spējam uzrunāt, bet patiesībā ne jau mēs, bet tas ir Svētais Gars, kurš pārliecina par grēku otru cilvēku, kurš apgaismo viņa prātu un sirdi, lai viņš saprastu Rakstus un atvērtos uz Evaņģēliju. Lūk, šāda ir tā iekšējā loģika evaņģelizācijā, uz kuru es jūs aicinu.
Šeit tālāk ir teikts, ka žēlastības ir dažādas un dažādi ir kalpošanas veidi, bet ikvienam tiek dota atklāsme, ikvienam tiek dota žēlastība. Mēs te esam kādi pāris simti cilvēku, varbūt mazliet vairāk, un Dievs ikvienam ir devis kādu īpašu aicinājumu, spēju, talantu. Tad, ja mēs ejam dalīties ar Labo Vēsti ar citiem, tad katram ir kāda sava loma, sava funkcija, un tas viss kopā papildinās. Jo kāpēc cilvēku starpā ir konkurence, cīnās par krēsliem, par vietām un stumj viens otru projām? Tāpēc, ka neatpazīst savu dāvanu, nemeklē Dieva prātu, nav atradis savu identitāti Dievā, un viņš skatās uz otru un viņu skauž, un domā, ka, ja es sēdēšu viņa krēslā vai ieņemšu viņa vietu, tad es būšu laimīgs. Bet es teikšu: „Būsi nelaimīgs, kamēr nebūsi atradis savu vietu un savu identitāti Dievā, savu dāvanu, kuru Viņš tev ir piešķīris.” Jo tikai tad, kad tu ieņem savu vietu, atpazīsti savu identitāti, tikai tad tu kļūsti laimīgs un priecīgs, jo tad piepildās Jēzus vārdi: “Mans jūgs ir maigs, un mana nasta ir viegla. Lūk, tas ir par šīm dažādajām dāvanām. Tātad, nevis apskaust citu, bet meklēt savu dāvanu un meklēt savu identitāti Dievā. Un tad mēs kopā varam brīnišķīgi evaņģelizēt.
Un visbeidzot pēdējais, ko man gribējās pateikt, komentējot pirmo lasījumu, -jau norādīju, ka ugunīgās mēles sadalījās un nolaidās pār katru. Te man atkal gribas mazliet paplašināt teksta tiešo interpretāciju un pateikt, ka mums Svētā Gara uguns, tās mēles ir vajadzīgas dažādās mūsu dzīves jomās, kas ir problemātiskās jomas, jo mēs ar saviem spēkiem nevaram pārveidot mūsu valsti un nevaram atrisināt nedz kādas ģimenes problēmas, nedz personīgās problēmas, nedz arī sabiedrības problēmas. Protams, tas neatbrīvo mūs no atbildības un pienākuma darīt visu iespējamo, bet vēlreiz saku, ka tā ir Dieva žēlastība, tas ir Svētais Gars, kurš cilvēku sirdis pārveido.
Kur mums vajadzīgās tās ugunīgās mēles, kādās jomās? Pēdējā laikā īpaši aktuālas ir divas jomas. Viena joma, – tās ir latviešu un krievu attiecības. Šeit jau man ir iznācis pāris reizes to pakomentēt, bet gribu vēlreiz to skaidri un gaiši pateikt, ka ne jau pašos krievos un pašos latviešos ir tā problēma, tāpat kā nebija problēma Ruandā starp hutu un tutsi vai Dienvidslāvijā starp serbiem un horvātiem un citās zemēs pašās tajās tautās. Problēma ir tajos spēkos vai grupējumos, kas ir ieinteresēti sarīdīt tautas, kuras dzīvoja kopā pilnīgā mierā un draudzībā, un tad uzcept savu cepeti uz tā rēķina, gūt no tā kādu personīgu labumu. Vienkārši, ja mēs ļaujamies sarīdīt un sakurināt mūsu emocijas attiecībā vienam pret otru, tad mēs esam naivi un ļaujamies sevi apmuļķot un vazāt aiz deguna. Tāpēc es gribu jūs, mīļie draudzes locekļi un visi, kas dzirdat šo uzrunu, aicināt, neļausim sevi vazāt aiz deguna un apmuļķot, un mūsu sirdīs sakurināt naidu. Tas ir pret Dieva plānu, pret Dieva gribu. Protams, problēmas ir jārisina, bet nevis konfrontējot un sakurinot emocijas, bet racionāli, apsēžoties pie sarunu galda, ieklausoties vienam otrā un meklējot kādu risinājumu, jā – arī kompromisu. Es aicinu jūs lūgties par to, lai Svētā Gara mēle nolaižas par latviešu un krievu attiecībām šeit, par visiem tiem jautājumiem, kas ir samilzuši.
Un otra joma, kur mums tā ugunīgā Svētā Gara mēle ir vajadzīga, tā ir dzīvības un nāves civilizācijas cīņas fronte, tas ir sektors, kurā notiek kauja. Sestdien mums šeit Rīgā ir paredzēts praids. Tas jau nav kaut kas izolēts. Tā ir vienas ļoti plašas stratēģijas sastāvdaļa, un tas diemžēl ir noticis ļoti daudzās Eiropas Savienības valstīs, kuras šobrīd nesaukšu vārdā. Bet bija tā, ka tautas uzskatīja, ka attiecības starp viena dzimuma pārstāvjiem nav kaut kas normāls, – tā kā Svētie Raksti par to skaidri runā un Baznīcas Katehisms, – ka tas ir netikums; mēs tos cilvēkus nedrīkstam kaut kādā veidā diskriminēt, nosodīt, bet tas ir kā ar ikvienu citu netikumu; ikviens no mums savā dzīvē ir grēkojis un tāpēc ejam pie grēksūdzes, bet mēs jau neviens ar to grēku nelepojamies un nesakām, ka tas ir jāatzīst par kaut ko normālu. Notiek mēģinājumi pārbīdīt šo morāles izpratnes robežu, pārliecināt sabiedrību, ka tas nav nekāds netikums, ka tas ir normāli un ka gluži otrādi mēs esam tie, kuriem jājūt līdzi, jo pārējie mūs nosoda, mums mēģina piedēvēt to, ka mēs nosodām nevis grēku, bet nosodām cilvēku. Un tad mēģina noskaņot sabiedrību, ka, lūk, atbalstiet mūs un atzīstiet, ka tas viss ir kārtībā.
Latvija šobrīd ir šajā šīs garīgās cīņas degpunktā, pašā frontes smailē, jo pie mums sabrauks no daudzām vietām un mēģinās pārliecināt, lai mēs atzīstam, ka tas ir normāli. Tā ir ļoti smalka manipulācija ar mūsu apziņu. Diemžēl vairākās valstīs ir izdevies dažu gadu laikā pārmainīt sabiedrības attieksmi no veselīgas un kritiskas attiecībā pret visu šo lietu uz tādu ļoti pieļaujošu, ka, nu jā, tas ir normāli un mēs balsosim par viendzimuma savienībām, laulībām utt. Es aicinu ikvienu no klātesošajiem un aicinu jūs to arī mājās pateikt, – lūgsim Svēto Garu, lai uguns mēle nolaižas par šo jomu, lai tā apskaidro cilvēku sirdis un prātus, lai apskaidro mūsu valdības vīrus, kas ir atbildīgi par šīm jomām, un mūsu presi, lai mēs neļaujamies sevi apmuļķot, lai mēs neļaujam sagraut pašus mūsu sabiedrības, mūsu ģimenes, mūsu valsts pamatus, jo tad, kad morālās robežas tiek pārbīdītas, tad viss sāk izšķīst, sabiedrības struktūra sāk izšķīst un krīze iet arvien dziļāk, un viss. Un tad ne prieka, ne miera vairs nav. Tad var ķert visādas īslaicīgas baudas, bet cilvēka sirdsapziņā nav tā miera, kas nāk no Dieva, kuru neviens mums nevar atņemt.
Tā kā aicinu lūgties, lai Svētā Gara mēles nonāk tautu attiecībās, starpnacionālajās attiecībās un lai ienāk arī šajā morāles jomas izvērtēšanā, un lai patiešām Dievs mums dod mīlestību pret šiem cilvēkiem, kas to visu organizē, kas to visu stumj, lai mēs neesam tie, kas nosodām, lai nedomājam, ka esam tie vienīgie pareizie, viņi ir tie sliktie, un viss. Lai Dievs dod mums jaunu valodu, jaunu mēli, kā viņus uzrunāt tā, lai viņi saprastu, lai mēs viņiem varētu palīdzēt atgūt savu patieso identitāti Dievā, jo diemžēl tās identitātes robežas ir kaut kur pazaudētas un tāpēc ir visa šī problēma. Lai nāk Svētais Gars un atjauno zemes vaigu! Lai tas atjauno Latviju! Amen.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
