Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2013. gada 28. marts
[..] Šajās trijās svētajās dienās mēs apceram pašu būtiskāko, ko izdarīja Kristus. No vienas puses tā bija iemiesošanās, par kuru Baznīca saka – Dieva Vārds tapa miesa un kļuva cilvēks, noslēpumainā veidā savienojās ar katru cilvēku, var teikt, kaut kas mainījās cilvēces vēsturē, parādījās kaut kāda jauna veida saikne ar Dievu. Bet šajās trijās svētajās dienās Jēzus, kā mēs zinām, atbruņoja grēka ļaunumu, atbruņoja to ļaunumu, kas diemžēl snauž sirdī katram no mums. Un katra sirdī ik dienas notiek šī cīņa – ko izvēlēties? Vai izvēlēties mīlestības ceļu, vai – egoisma un patmīlības, tātad ieslēgšanās sevī ceļu. Un tieši šajā degpunktā, pateicoties noslēpumiem, kurus šodien apceram, Jēzus pieskārās tai vietai mūsu sirdīs, kura tik viegli sveras uz ļaunuma pusi. Tātad pateicoties tam, ko Viņš izdarīja – ja mēs uz to atveramies – mūsos šī inde tiek atbruņota.
Ar vārdiem vien tas nav izskaidrojams. Kā es jums teicu vienā no iepriekšējiem dievkalpojumiem, ne jau teorijā ir būtiskais. Teorija ir tik tālu noderīga, cik tā mums palīdz spert soli pareizajā virzienā, cik tā mums palīdz saprast labāk un iedrošina mūs pieņemt lēmumu, tātad atvērties uz šī Noslēpuma klātbūtni. Tad ja mēs izdarām šo izšķiršanos… no rīta es aicināju priesterus, bet, protams, arī ticīgo tautu – izšķirties, jo divkosība noposta visu, tā mūs pilnīgi aizver uz šī Noslēpuma spēku, uz tām dievišķajām enerģijām, kas caur Jēzus Kristus iemiesošanos un upuri ir ienākušas pasaulē. Tad tas ir mūsu lēmums, kas mūs nobloķē. Mēs esam kā zem Dieva žēlastības lietus, bet vienlaicīgi arī zem stikla kupola, un Dieva žēlastība netiek mums klāt, jo pa stikla kupolu nolīst nost. Viņa reāli ir, bet netiek mums klāt. Tāpēc es aicinu ieiet šajās trīs dienās ar visu sirdi, ar visu sirds un prāta atvērtību, lai šis Noslēpums var mūs piepildīt, lai tas kļūst realitāte konkrēti manā dzīvē.
Šodienas Svēto Rakstu lasījumos mēs saņemam dažas nopietnas ierosmes, kas palīdz mums būt līdzdalīgiem šajā noslēpumā. Attiecībā par kāju mazgāšanu. Kā jūs redzat, šeit priekšā sēž divpadsmit vīri un viņiem tiks mazgātas kājas, jo Jēzus aicināja, lai Viņa mācekļi dara to pašu, ko Viņš. Kāda ir šī žesta nozīme un kāpēc apustulim Pēterim bija tik grūti pieņemt tieši šo „pakalpojumu” no Jēzus puses? Mēs zinām arī no citiem Evaņģēlija tekstiem, ka apustuļiem, neskatoties uz to, ka jau vairākus gadus viņi bija bijuši kopā ar Jēzu, tomēr bija sava ideja, savs miesīgs priekšstats par to, ko nozīmē būt kopā ar Jēzu, ko nozīmē būt Jēzus māceklim. Atminēsimies, ka Jēkabs un Jānis vēlējās Debesu valstībā sēdēt Jēzum viens pa labai, otrs pa kreisai rokai. Tas nozīmē, ka viņu izpratne bija tāda – ja tu esi uzticīgs Dievam, ja tu esi māceklis, tad tu būsi varens, tevi apbrīnos un pret tevi izturēsies līdzīgi kā pret ķēniņiem vai prezidentiem pasaulē. Jēzus ilgu laiku mēģināja viņus novest līdz atziņa, ka tāds uzskats ir no šīs pasaules, ka tas nav no Dieva, ka Debesu valstībā ir pavisam citi principi. Viņi to nevarēja saprast. Viņš to jau bija skaidrojis, bet nesekmīgi, jo mēs redzam – Jēzus mazgā Pēterim kājas, bet viņš saka: „Nē, ne mūžam tu nemazgāsi!” Tātad Pēterim ir kaut kāda sava ideja par to, kas ir Jēzus un kādā veidā Viņam ir jāuzvedas, un viņš nespēj pieņemt reālo Jēzu. Var teikt, tā ir Jēzus ilūzija, kas ir Pētera galvā. Bet Jēzus lietas nostāda skaidri un gaiši. Viņš saka: „Ja tu neļausi mazgāt kājas, ja tu neļausi salauzt šo savu priekšstatu par Mani un par to, ko nozīmē būt Manam māceklim, tad tev nebūs vietas Debesu valstībā, tu nevarēsi būt mans māceklis un nevarēsi būt pirmais starp apustuļiem.” Un mēs redzam, ka Pēteris sper šo soli un ir gatavs atteikties no sava miesīgā, cilvēciskā priekšstata, un saka: „Jā, tad mazgā visu.”
Ar šo žestu, ko Jēzus aicina bīskapus, garīdzniekus veikt, Viņš vēlas mums parādīt mūsu kalpošanas garu, kalpošanas esenci, ka ne bīskaps, ne priesteris, ne diakons, ne arī lajs, kurš Baznīcā ir kādā kalpošanā, kustībā, grupā vai draudzes padomē, nav tāds pasaulīgs valdnieks. Viņš nevar izmantot šo vietu, lai apmierinātu savas ambīcijas, lai valdītu, lai tīksminātos par to, ka viņam klausa, ka var izmantot savu varu, var pakļaut un tā tālāk. Tas nav no Dieva, nav no Svētā Gara! Ja esi amatā Baznīcā, tad tev ir jākalpo. No vienas puses – jā, tev ir dota vara, bet tu izmanto to nevis, lai apmierinātu savu patmīlību un caur to apliecinātos, bet gan lai palīdzētu citiem cilvēkiem veidot ciešākās attiecības ar Dievu un lai veicinātu to, ka Baznīca pieaug žēlastībā un mīlestībā. Lūk, tā ir tā būtība.
Tas nozīmē vadīt jeb valdīt (tiek lietots pat šis vārds), bet pilnīgi pretējā nozīmē, kā tas ir pasaulē… kā pēdējā laikā var lasīt presē – Centrālāfrikā nogāzuši prezidentu, jā, mēs tagad dibināsim to īsto valdību un visiem viss būs labi, bet pēc dažiem mēnešiem vai gadiem atkal vecā dziesma jaunās skaņās, izrādās ir ambīcijas, varaskāre, vēlme iedzīvoties. Ja jau šis kārdinājums bija klātesošs pirmajā apustuļu kopienā, tad diemžēl tas ir klātesošs arī šodien visos līmeņos. Un ko tad mēs brīnāmies par to, ka tā notiek laicīgajā sfērā, piemēram partijās, kur runā par patriotismu, cilā nacionālo jautājumu, par to, ka jāaizstāv latviešu vai krievu tiesības, bet pēc tam, kad iedziļinies un noskaidro, kas un kā, izrādās, apakšā vienkārši ir nauda un balsu zvejošana. Protams, patriotisms ir laba un vajadzīga lieta, bet, lūdzu, tad nemelojiet, nevajag dubultu spēli, sakiet, kā ir. Spēlējiet ar atklātām kārtīm. Bet diemžēl politikā tāda ir, ka ir šīs spēles.
Nav mums par to jābrīnās, jo arī apustuļu kopienā tas viss bija. Varbūt viņi līdz galam neapzinājās, jo viņiem bija labā griba, viņi gribēja kalpot Dievam, bet, kā viņiem tas sanāca, ir cits jautājums. Kamēr viņi nepieņēma Jēzus Kristus nāves noslēpumu, neatvērās uz to, tikmēr nekas nenotika. Bet kad viņi pieņēma ticībā, ka ar saviem spēkiem nevar attaisnoties Dieva priekšā un ir vajadzīgs Jēzus upuris, lai to ļaunumu, kas ir katras sirds dziļumos, atbruņotu; kad viņi nostājās Dieva priekšā: te es esmu, es esmu pelnījis notiesāšanu par saviem grēkiem, bet es tos nožēloju, es lūdzu piedošanu un ticu, Jēzu, ka Tu esi samaksājis par maniem grēkiem un caur Tavu nāvi un augšāmcelšanos man arī būs šī dzīvība lūk, kad viņi kapitulēja Dieva priekšā un pieņēma reālo nevis iedomāto Jēzu, un pēc tam saņēma Svēto Garu, tad viss „aizgāja” un viņi varēja dažu desmit gadu laikā noevaņģelizēt visu tā laika zināmo pasauli.
Kad pirms dievkalpojuma pārdomāju, kādā nodomā šo Svēto Misi veltīt, tad domāju tā: lai mūsu vidū, lai manu tuvāko līdzstrādnieku un to, ar kuriem sadarbojos, vidū veidojas šī sadraudzība Svētajā Garā, lai Dieva valstība caur mums var darboties. Lai mūsu attiecības ir balstītas nevis uz kaut kādām laicīgām interesēm, bet lai mūsu nodoms ir kalpot Dievam. Lai mēs respektējam viens otra dāvanas, atpazīstam tās un ļaujam ar tām kalpot. Un tad, es domāju, mūsu Latvijas atdzimšana strauji virzīsies uz priekšu. Bet tur ir vajadzīga nomiršana savam ego, saviem priekšstatiem par Dievu, saviem priekšstatiem par to, ko nozīmē būt ticīgam, ko nozīmē būt katolim, ko nozīmē būt īstam draudzes loceklim. Mums ir daudz, daudz, daudz – kā to redzam no apustuļu piemēra – jāatdod Dievam, lai Viņš varētu mūs šķīstīt, attīrīt un piepildīt ar to vīziju, kas ir Viņa sirdī attiecībā uz ikvienu no mums, attiecībā uz tām struktūrām, kurās esam, un attiecībā uz mūsu draudzi, uz mūsu diecēzi un Latviju. Āmen.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
