Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2013. gada 29. marts
Mīļie brāļi un māsas Kristū! Daudzi no jums piedalījās Krustaceļā, kurā apcerējām Jēzus pēdējās stundas un aktualizētā veidā varējām redzēt to, ko Viņš izcieta. Krustaceļš ir iespēja ielūkoties dziļi sevī, jo Krustaceļā varam redzēt vismaz divas dimensijas. Viena dimensija ir apraksti par Jēzus noieto ceļu, kad mēs vērojam Jēzu, arī tos cilvēkus, kas Viņam apkārt – gan labos, gan ļaunos. Šai ziņā tas tiešā veidā uz mums neattiecas. Bet otrā dimensija ir tā, ka mēs varam vilkt paralēles starp to, kas notika tur, un mūsu personīgo pieredzi. Šādā ziņā Krustaceļš ir gan universāls, jo notika pirms 2000 gadiem, gan kaut kas tāds, kas skar mūsu dzīvi. Tas ir līdzīgi kā liturģijā. Liturģijā ir dimensija, kas izved mūs ārpus laika, tā ir mūžības dimensija. Caur liturģiju mēs ieejam Dieva laikā, kur visi notikumi ir vienā punktā. Līdzīgi arī caur Krustaceļu un Evaņģēlija tekstiem varam piekļūt tam, kas tur notika, un kļūt par vienu no darbojošām personām. Tāpēc Krustaceļš nav vairs tikai bēdīgs atstāstījums, bet tas kļūst par spoguli, bet ne jau greizo spoguli, kurā varam redzēt sevi un apkārtējo realitāti.
Krustaceļš kļūst par līdzekli, lai varam mainīties, lai varam iepazīt sevi un atvērties transformējošam spēkam, kas nāk no Dieva, no Dieva valstības mūsos. Protams, ka jūs savā dzīvē esat saskārušies ar cilvēkiem vai esat paši jautājuši, kā Dievs varēja pieļaut, ka piemēram, es saslimu vai zaudēju tuvu cilvēku. Jautājam, kur Dievs bija tai laikā. Krustaceļš un Lielās Piektdienas liturģija parāda Dieva atbildi, parāda, kur bija Dievs. Dievs bija klāt, bija pie krusta, Dievs bija ar cietēju, Dievs uzņēmās ciešanas cilvēka grēka dēļ, jo ciešanas ir grēka un ļaunuma rezultāts, ko cilvēks pats nodarījis.
Krustaceļš mums palīdz atrast atbildi uz mūsu ciešanu noslēpumu, uz mūsu ciešanu jēgu. Zinām, ka pēc neatkarības atgūšanas pirmajā posmā varēja saskarties ar dziedniekiem, ekstrasensiem, kas teica: „Nāc piemanis, kļūsi vesels.” Viņi solīja dzīvi bez ciešanām, bez slimībām, bez krusta, bet mēs zinām, kas notika. Viņi tika pie t.s. Kašpirovska sindroma – depresija, bezmiegs, dziļāka līmeņa problēmas, no kurām viņi sākumā atbrīvojās. Tāpat diemžēl notiek arī citās valstīs. Sevišķi diktatūru valstīs un nedemokrātiskās valstīs, bet arī t.s. demokrātiskās valstīs šis kārdinājums ir un darbojas – tas, kurš ir pie varas, kurš vēlas nokļūt pie varas, saka: „Tikai pielaidiet mani pie varas un es jums visu tūlīt sakārtošu, būs leiputrija virs zemes, dzīvosiet cepuri kuldami, naudas būs kā spaļu un nekādu problēmu.” Kad šie cilvēki nokļūst pie varas, ir redzams, ka tie visi bija tikai vārdi un blefs.
Krustaceļš un Lielā Piektdiena palīdz saprast, ka dzīve bez ciešanām nav iespējama, tās būs vienmēr, bet katrs, kurš sola mums dzīvi bez krusta, nerunā patiesību, gluži vienkārši mums melo, jo tā nav patiesība par cilvēka dzīvi. Dieva plāns ir tāds, ka Viņš nevēlas ciešanas, bet, ja grēka dēļ tās ienākušas pasaulē, tad Viņš vēlas tās padarīt par svētību. Un kā mēs redzam, caur Jēzus Kristus krusta nāvi mums nāca pestīšana. Liktos, ka caur vislielāko Sātana uzvaru, bet patiesībā Sātans cieta vislielāko zaudējumu, jo caur šo notikumu Dieva mīlestība ienāca pasaulē un spēj ienākt mūsu sirdīs un mūs pārveidot. Tāpēc Krustaceļš mūs nostāda, var teikt, konfrotnē ar to, kā es attiecos pret ciešanām. Vai es par tām pukojos un pret tām saslienos, vai to dēļ man rodas pretenzijas pret Dievu un visu pasauli? Vai arī līdzīgi Jēzum ciešanas paņemu uz sevis? Lai arī Jēzum lija asiņainie sviedri, Viņš teica: „Ne mana, bet tava griba lai notiek!” Un beigās pie krusta Viņš sacīja: „Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu!” Lūk, tā ir atbilde! Ja dodam šo atbildi, tad šīs ciešanas kaut ko izdara mūsos. Tās mūs šķīstī no mūsu egosima, no viltus priekšstatiem, izkropļotiem priekšstatiem par mums pašiem, aizved mūs līdz piedošanai, kas nāk no Dieva, noved mūs pie apziņas par mūsu trauslumu, bet vienlaicīgi par Dieva neizmērojamo žēlsirdību.
Krustaceļa stacijā bija sievietes, kas raudāja par Jēzu, bet Jēzus sacīja, ka lēts sentimentālisms nav vajadzīgs. Viņš sievietes aicināja paskatīties drīzāk uz sevi jeb ieiet šī notikuma dziļākajā izpratnē, jo tad tas nāks mums par labu. Jo galu gala Jēzus nomira, bet trešajā dienā augšāmcēlās. Līdz ar to šajās ciešanās klātesoša ir cerība. Respektīvi, caur Lielo Piektdienu mums paveras cerība. Ciešanas, nāve un kaps vairs nav bez cerības. Dzīve ar to nebeidzas. Tāpēc lai šī diena un šī liturģija atver mums šos cerības vārtus un palīdz mums nesekot Jūdas pēdās. Jūdas bija viens no 12 mācekļiem, viens no 12 izredzētajiem, kuram bija paredzēts sēdēt kopā ar pārējiem Debesu valstībā līdzās Jēzum, bet viņam gribējās kaut ko izmantot savām vajadzībām. Viņš tomēr tīkoja pēc labās vietas blakus Jēzum, bet, kad izrādījās, ka tā viņam nav paredzēta, viņu tas acīmredzot ieļaunoja. Viņam bija nepareizs priekšstats par Jēzu un to, ko tas nozīmē būt Jēzus māceklim. Beigās viņš Jēzu gluži vienkārši nodeva. Ar to vēl viss nebūtu bijis zaudēts, ja viņš būtu atvēries uz to piedošanu, ko Dievs viņam vēlējās dāvāt, bet viņš arī to nespēja. Viņš pats sevi nosodīja un nespēja atvērties uz Dievu un nenoticēja Dieva žēlsirdībai.
To, ko Jūdas darīja savā laikā, kad zaga naudu, šodien saucam par korupciju, ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, lai gūtu personisku labumu. Es domāju, ka mēs neesam tālu no šī mehānisma un šodien to labi pazīstam. Līdz ar to redzam, ka Krustaceļš un Evaņģēlija notikumi izgaismo visu apkārt notiekošo arī šodien. Mēs esam darbojošās personas. Un no mums ir atkarīgs, vai mēs būsim vieni no tiem, kas veicinās Jēzus krustā sišanu, kas kaut kādā noslēpumainā veidā ir klātešosa arī šeit. Tad mēs esam vai nu tie, kas tās naglas sit, vai tie, kas skaita tos sudraba grašus, vai arī esam kopā ar Veroniku, Mariju, Kirēnes Sīmani, tiem cilvēkiem, kas savu iespēju robežās atbalstīja Jēzu pēdējā ceļā.
Lūk, šī Dieva Vārda liturģija un Lielās Piektdienas liturģija dod mums iespēju nostāties Jēzus pusē šajos notikumus un ļaut, lai mūsu dzīve tiek saskaņota ar Dieva gribu un lai atveras uz to transformējošo Dieva žēlastības spēku, kas izplūst no Viņa krusta. Āmen.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
