Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2013. gada 9. maijs
Sprediķa atstāsts:
Šogad 9. maijā Baznīca svin Kunga debeskāpšanas svētkus. Šajā dienā Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, uzrunājot ticīgo tautu, kas uz Svēto Misi bija pulcējušies Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, aicināja savās dzīvēs atpazīt, kas ir patiesā laime. Stāstot par laimi, arhibīskaps norādīja, ka cilvēkā ir trīs līmeņi – cilvēciskais jeb materiālais, psiholoģiskais jeb dvēseliskais un garīgais. „Mūsdienu cilvēks, iepriekšējo pāvestu vārdiem runājot, dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu. Viņš jūtas pašpietiekams, ir attīstījis tehnoloģijas, zinātni un domā, ka ar visu tiks galā. Līdz ar to dziļākās vajadzības, kas ir cilvēka esamības centrā – Dieva klātbūtne, mīlestības piedzīvošana un spēja dot mīlestību citiem -, diemžēl netiek apmierinātas, tāpēc laimi neizdodas atrast,” paskaidroja arhibīskaps, turpinot: „Lai cilvēks apzinātos, kas ir patiesa laime, lai viņā pamostos slāpes pēc Dieva, vajadzīga žēlastība, par kuru dzirdējām Pāvila vēstulē efeziešiem, jo viņš lūdzās: „Mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, lai dod jums gudrības un atklāsmes Garu Viņa dziļākai pazīšanai.”” (Ef 1, 17)
Pēc arhibīskapa teiktā, šajā un ikvienā situācijā „izšķirošais ir Svētais Gars, caur kuru nāk atklāsme, skaidra lietu atpazīšana, skaidra mūsu vajadzību iepazīšana, kā arī virziens, kurā laime atrodama. Šajā ceļā nav kā pasakās, kad viss notiek kā uz burvju nūjiņas mājienu. To redzam pirmajā lasījumā (Apd 1, 1-11) un Evaņģēlijā (Lk 24, 46-53), kur Jēzus pavēl mācekļiem neiet no Jeruzalemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu.”
Komentējot lasījumu no Apustuļu darbiem un Lūkas evaņģēlija, arhibīskaps sacīja: „Jēzus uztic mācekļiem sludināšanas misiju, bet pavēl neskriet tūlīt, kā daži no mums to bieži vien dara. Viņš pavēl nomierināties, sēdēt un neko nedarīt, gaidīt, apbruņoties ar pacietību. Sagatavojieties tam, lai varu jums sūtīt Svēto Garu! Arī mūsu dienās, kad dzīves ritms ir straujš, jāmāk apstāties, nodistancēties no ikdienas kņadas, nostāties Dieva priekšā un gaidīt no Viņa spēku.” Turpinājumā Z. Stankevičs piebilda, ka arī tad, kad nav skaidrs, kā risināt vienu vai otru problēmu, jālūdz, lai Kungs dod gudrības un atklāsmes garu. Jāatzīst savas robežas, nespēja atrisināt lietas, jāuztic tās Dievam, kā arī izmisīgi un pacietīgi jālūdzas, līdz Viņš dos gudrības un atklāsmes garu un dos arī spēku no augšienes šo lēmumu iemiesot dzīvē.
Noslēgumā Z. Stankevičs uzsvēra, ka šodienas Evaņģēlijs pirmkārt un galvenokārt runā par Evaņģēlija sludināšanu, kas ir misija, kuru Jēzus uztic mācekļiem. Arhibīskaps uzsvēra, ka tikai daļa mācekļu un cilvēku arī šodien dodas misijās uz citām valstīm, bet „pārējie aicināti kļūt par lieciniekiem Jūdejā. Mūsu gadījumā tā ir Latvija, Rīga, darba vieta, mājas. Būt par lieciniekiem, nevis moralizētājiem, pamācītājiem, bet lieciniekiem, kuri savā dzīvē ir īstenojuši Evaņģēliju, kuri dzīvo pēc Evaņģēlija un caur kuriem plūst Dieva gaisma, spēks un mīlestība par visiem pārējiem. Tas ir mūsu aicinājums! Ja redzam, ka tā nav, jāatzīst sava ierobežotība un jālūdz gudrības un atklāsmes gars. Pats labākais, kas ir iespējams, ir kļūt par Evaņģēlija liecinieku un kalpot Dievam savā dzīvē.”
LRKB IC