Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2014. gada 17. aprīlis
Dārgie brāļi un māsas Kristū!
Šodien lasījumos mēs vairākas reizes dzirdējām vienu ļoti svarīgu vārdu. Šis vārds ir ‘svaidījums’ jeb ‘svaidīt’ – „Kungs mani ir svaidījis.” Ir vērts iedziļināties, jo, ja jau tas atkārtojas tieši šajā Svētajā Misē vairākas reizes, tad acīmredzot tas ir svarīgi šodienas svinību vēstījumā. Šī vārda izcelsme ir saistīta ar ganu ikdienu. Kad gani ganīja savus lopus, tad ekoloģiskā situācija bija daudz labāka nekā mūsdienās. Svētajā zemē kukaiņu bija daudz, un tie lopus ēda nost. Kukaiņi iekļuva vilnā, pakāpeniski tuvojās lopu galvai un, kad galvā sasūcās daudz asinssūcēju, tad lopi varēja aiziet bojā. [..]
Kā gans mēģināja lopus glābt? Viņš lēja uz tā galvas eļļu, kas pasargāja no kukaiņiem. Tāpēc, ja kāds teica ‘svaidīt’, tad visi saprata, ko tas nozīmē. Tas nozīmē pasargāt, glābt, darīt kaut ko šīs radības labā. Tā ir svētība un aizsardzība. Vecajā Derībā redzam, ka arī personas tika svaidītas ar eļļu. Dāvids, Sauls. Tas nozīmē, ka viņi bija Dieva un arī cilvēku īpaši izvēlēti konkrētai misijai. Līdz ar to tā nav maģiska darbība, kas darbojas par sevi. Tā ir Dieva iejaukšanās šīs pasaules realitātē. Dievs izvēlas konkrētu personu un pilnvaro noteiktu funkciju, konkrēta uzdevuma veikšanai. Līdz ar svaidījumu, kas ir ārēja zīme, nāk Dieva žēlastība, kas nostiprina šī cilvēka garu un dara viņu spējīgu veikt šo misiju.
Atceros, kad biju seminārists, bieži domāju – lūk, man vajadzēs kādu lietu kā priesterim darīt, bet man nav vajadzīgās kapacitātes un nevarēšu izdarīt, kā vajag. Bet tad man nāca atskārsme – pagaidi, neuztraucies, šobrīd mācies, pildi savus pienākumus. Kad būs vajadzīgs, tad būs svētība. Bīskaps iesvētīs un Dievs dos visu vajadzīgo, nevajag raizēties. Kā Jēzus teica: „Neraizējieties pārāk par dzīvi kā pagāni.” Šī atslēga attiecas uz katru no mums – pietiek katrai dienai savu rūpju. Šodien ir kaut kas risināms un darāms. Un mēs to darām, bet nedomājam, kas būs rīt, parīt, aizparīt, pēc gada, kā tikšu galā. Protams, gatavoties, izglītoties vajag, pamatus likt. Bet nevajag ar šodienas kapacitāti mērīt tās lietas, kuras Dievs mums uzticēs pēc kāda laika. Tas ir pirmais.
Bet tagad, atgriežoties pie svaidījuma. Dārgie priesteri, [..] svarīgi ieraudzīt, ka priesterība nav kaut kas man piederošs. Es neesmu priesterības īpašnieks vai saimnieks. Tā ir īpaša Dieva dāvana, kas dota ticīgās tautas labumam, kalpošanai. Tā ir izredzētība, jo neviens pats nevar sevi padarīt par priesteri. To saņemam kā dāvanu caur bīskapa roku uzlikšanu, kad Baznīca tās pilnvaroto pārstāvju personā ir atpazinusi šo aicinājumu. Tā ir dāvana. Brīnišķīga dāvana, kas arī pašiem mums dod iespēju sasniegt pilnību, ejot pa priesteriskās kalpošanas ceļu. Tas ir mūsu ceļš uz pilnību. Šis aicinājums ir brīnišķīgs un skaists. Starp citu, šodien no rīta saņēmu īsziņu. [..] Viena klostera māsa man rakstīja: „Priesterība ir skaistākais, ko savā dzīvē esmu sastapusi, un es pateicos Dievam par to.” Es domāju, ka tas ir ļoti skaisti – māsa ar ticības acīm skatās un redz būtību.
Bet pāvests Francisks norāda arī uz to, kas apdraud ne tikai priesterību, bet vispār garīgo dzīvi. Priesteriem tas ir īpaši bīstami, jo neitralizē viņu harizmu, svaidījumu, noslāpē to. Dokumentā „Evangelii Gaudium” ir viens specifisks termins – garīgais pasaulīgums. Tas ir tas, kas slēpjas aiz šķietamas reliģiozitātes un dažreiz, es piemetināšu, aiz šķietamas mīlestības uz Baznīcu. Tātad, it kā garīgums, bet tāds, kas ir pasaulīgs, atrauts no savas būtības. Viņš skaidro, ka garīgais pasaulīgums pastāv tajā, ka tiek meklēts savs gods, kad dzenās pēc tā, lai cilvēki atzītu. Pirmkārt, tā ir sava labuma meklēšana, kad ar reliģijas un sava stāvokļa palīdzību mēģina silti iekārtoties dzīvē.
Pāvests tālāk skaidro, ka tas nostiprinās divos veidos. Viens ir neognosticisms. Gnosticisms ir parādība, kad ticība ir ieslēgusies subjektīvismā – ir balstīšanās uz izjūtām, privātām atklāsmēm, kad tiek meklēta tikai viena veida pieredze, iekšēji pārdzīvojumi, izjūtas. Tad cilvēks sevi nostāda pāri pār citiem, jo pārējie nepieņem tās atklāsmes, viņiem nav tādas pieredzes. Tā ir tāda paaugstināšanās. Otrs faktors, kas stiprina ‘laicīgo garīgumu’, ir tā saucamais neopelagiānisms. Pelāgijs bija sv. Augustīna laikabiedrs. Viņš bija mūks, ļoti dievbijīgs, liels askēts. Bet Pelāgijs teica, ka cilvēks var sasniegt pestīšanu bez Dieva žēlastības. Ja viņš saņem sevi rokās, ja dzīvo dievbijīgi, tad tas iespējams bez īpašas Dieva palīdzības. Augustīns viņu atmaskoja. Un arī šodien kaut kas tāds iespējams, kad cilvēks pilda ārējos reliģiozitātes nosacījumus, smagos ārējos grēkos nekrīt un paaugstinās pāri citiem, skatās no augšas. Pāvests runā, ka šis viltus garīgums var izpausties šķietami pretējās nostājās. Piemēram, liturģijā, kad gādā, lai tikai viss būtu līdz pēdējam precīzi. Cits gādā par doktrīnu, ka visu vajag precīzi ievērot, rūpējas par Baznīcas prestižu. Vārdu sakot, sakoncentrējas uz detaļām, bet aizmirst pašu galveno. Kā Jēzus teica: „Atsijājat odu, bet kamieli norijat.” Bet galvenais ir, kā dzīvē īstenot Evaņģēliju, kā mīlēt savu tuvāko, būt pret viņu žēlsirdīgam nevis vēl vairāk savainot, jo viņš tāpat jau savainots. Kā atkausēt viņa sirdi, palīdzēt piedzīvot Dieva mīlestību un atvērties uz to. Jo tā ir Dieva mīlestība, kas dziedina un pārveido cilvēku. Tas ir būtiski.
Dārgie priesteri, Dieva tauta, es domāju, nav tālu no mums šis kārdinājums. Gan aizraušanās ar privātajām atklāsmēm, kas pilnībā vēršas pret Baznīcas mācību un pāvestu. Arī mehāniska burta kalpošana un sliktā nozīmē sakramentalizācija, kad minimāli un mehāniski piešķiram sakramentus, kad galvenais ir statistika, ārējais rezultāts, bet nevis iekšējā sirds pārmaiņa un cilvēka iesaistīšana līdzatbildībā par Baznīcu un evaņģelizāciju. Tas ir ļoti aktuāli šodien.
Atklāsmes grāmatā arī rakstīts, ko dzirdējām: „Viņam, kas mūs mīlēja un savām asinīm atbrīvoja no grēkiem un darīja mūs par valstību.” Par valstību, par Dieva valstību šeit, šobrīd, jo Dieva valstība, kā Jēzus saka, ir jūsos, jūsu vidū jeb mūsu vidu. Baznīca ir aicināta būt par Dieva valstības aizmetni, klātbūtni un nesēju šajā pasaulē, jo tā ir mīlestības un patiesības, nevis nosodījuma, divkosības un neatklātības valstība. Mēs esam aicināti dzīvot šajā garā un nest to visai pasaulei, tādā veidā pasaule tiks evaņģelizēta. Nekas cits kā mīlestība jeb patiesība, kas tiek sludināta mīlestībā, uzrunā cilvēku sirdis, nevis auksta un bezkaislīga mēģināšana cilvēku „apstrādāt”. Cilvēks jau tāpat tiek „apstrādāts” no visiem kanāliem visdažādākajos veidos un tas viņam jau ir apnicis, un viņš tikai noslēdzas. Lai šīs pārdomas mūs kaut kādā veidā iedvesmo labāk izdzīvot šo svētku dievkalpojumu un šo īpašo dienu, kas ir vienīgā gadā. Lai Dievs mums palīdz! Āmen.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
