Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2014. gada 20. aprīlis
„Surrexit Dominus vere, Alleluia!” Kopā ar kori šos vārdus dziedājām pirms Evaņģēlija, tā ir tā saucamā Lieldienu sekvence. Tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē – Kungs patiesi ir augšāmcēlies, Alleluja! Šī vēsts šodien ir centrā. Pirmajā lasījumā no Apustuļu darbiem mēs dzirdējām apustuļa Pētera liecību, kur viņš teica: „Dievs Viņu uzmodināja trešajā dienā un ļāva Viņam parādīties, taču ne visai tautai, bet gan Dieva izvēlētiem lieciniekiem.” Un tālāk viņš turpina: „Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un liecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais tiesnesis pār dzīviem un mirušiem.” Tātad ikviens, kas tic Viņam, saņem Viņa vārdā grēku piedošanu. Lūk, gribētos par šo vēsti kopā ar jums mazliet pameditēt.
Pirmkārt te ir runa par faktu, ka Viņš tika uzmodināts no miroņiem, augšāmcēlās. Ar šo augšāmcelšanos tika autorizēts viss tas, ko Viņš darīja, runāja. Tas apliecina, ka tas, ko Viņš teica, ir patiesība. Bet šeit pastāv sava veida problēma, jo, kā apustulis saka: „Dievs ļāva Viņam parādīties, taču ne visai tautai, bet tikai dažiem lieciniekiem, kuri kopā ar Viņu bija ēduši, dzēruši un staigājuši.” Tātad dažiem Viņš bija iedevis šo žēlastību redzēt Viņu vaigā arī pēc augšāmcelšanās. Taču tas nebija dots tāpēc, lai viņi varētu spodrināt savas spalviņas, bet gan lai viņi varētu ar lielu spēku liecināt, ka tā ir realitāte. Jo ja visiem tas tiktu dots, tad patiesībā būtu jādiskutē par brīvības respektēšanu. [..] Lielākai daļai tas netika dots un lielākajai daļai ir aicinājums šo faktu pieņemt ticībā, pirmkārt, pateicoties to liecībai, kuri redzēja tukšo kapu un Viņu satika, otrkārt, pateicoties Vecās Derības praviešu liecībām, kuras visas piepildījās Jēzū Kristū. No tā secinām – vispirms ir jāstrādā, jāizmanto savas smadzenes. Un ir vajadzīga arī labā griba, jo mēs zinām, ko teica Jēzus līdzībā par Abrahamu un Lācaru (Lūkas evaņģēlijs 16. nodaļa), kur bagātnieks lūdza sūtīt un brīdināt brāļus [par gaidāmo tiesu pēc nāves]. Viņš teica, pat ja mironis augšāmceltos, vienalga viņi neticēs. Tam, kam nav labās gribas, tas, kas nevēlas ticēt, vienmēr atradīs argumentus, kāpēc neticēt. Tātad šī realitāte šobrīd ir tverama ticībā.
Ja mēs ticībā atveramies, tad sākam baudīt šīs augšāmcelšanās augļus, tās spēks sāk pulsēt mūsos, mūsu sirdī, apgaismo mūsu prātu, pārveido mūsu emocijas, pārveido visu mūsu dzīvi.
Tātad, ja šī vēsts ir realitāte, ja tā ir patiesība, un mēs zinām, ka tā ir patiesība, tad no tās kaut kas izriet. Tad tas viss, ko teica Jēzus, ir patiesība. Viss, kas ir rakstīts Svētajos Rakstos par Viņu, par cilvēka aicinājumu un arī par morālajām prasībām, ir patiesība. Tātad arī 10 baušļi ir patiesība un arī dabiskais likums ir patiesība (..). Un ja tas tā ir, tad sanāk kaut kas ļoti nopietns. Mēs šeit dzirdējām arī šos vārdus: „Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un liecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais tiesnesis pār dzīviem un mirušiem.” (..) Ja šie Jēzus vārdi un tas, ko Viņš sludināja, ir patiesība, tad no tā izriet ļoti daudz. Jo Viņa vārdi apsūdz pasauli. Toreiz Viņš tika nogalināts, jo bija neērts. Bet vai šodien Viņš būtu bijis ērts? Es te nesen teicu: Jā, Rietumu pasaulē Viņu tagad nepiesistu krustā, bet mēģinātu sagraut Viņa publisko tēlu, diskreditētu un kompromitētu tā, lai neviens neklausās. Tas būtu pirmais. Bet otrais, ko izdarītu – visticamāk ieliktu aiz restēm. Vismaz tajās valstīs, kur likumi attiecībā par homofobiju un ģimenes lietām, visādām netradicionālajām savienībām ir aizgājuši tik tālu. Jēzus būtu pret to nostājies, Viņu iesēdinātu aiz restēm kā homofobu un tādā veidā apklusinātu. [..]
Ja mēs paņemam zem lupas mūsdienu Rietumu civilizācijas situāciju – tad ko mēs tur redzam? Mēs redzam, kā saka apustulis Pāvils: „Visu ļaunumu sakne ir mantkārība” jeb mīlestība uz naudu. Mēs redzam, ka mūsdienu pasaule danco ap zelta teļu, kas bija Vecajā Derībā. Gribu, lai jūs saprotat – nauda nav ļaunums pats par sevi. Nauda Dieva plānā ir līdzeklis, ar kuru sasniegt pozitīvus mērķus. Nauda ir, lai kalpotu cilvēkiem. Bet mūsdienās ļoti daudzos gadījumos cilvēks naudas dēļ tiek izmantots, nauda ir mērķis. Naudas dēļ notiek cilvēku tirdzniecība. Spaiss… presē pavīdēja informācija, ka Latvija ir tranzīta zona spaisa tirdzniecībā. Narkotikas. Vai arī – Ekumeniskā krustceļa laikā, ejot kopā ar krustaceļa dalībniekiem pa galvenajām Vecrīgas ielām, es redzēju, cik daudz mums ir naktsklubu, spēļu namu, utt. Pilns! Vienā strīpā! Es nesaku, ka restorāns kā tāds ir slikts. Nē. Ja cilvēks aiziet un paēd draugu lokā, tad tas ir normāli. Bet ja naktsklubi pārvēršas par izvirtības vietu, vai spēļu nami un kazino pārvēršas par vietu, kur cilvēku padara atkarīgu, tad tas nav saskaņā ar Dieva plānu. Tā ir nāves civilizācija, kura šeit pastāv.
50-tajos, 60-tajos gados tika izgudroti modernie kontracepcijas līdzekļi. 60-tajos gados notika seksuālā revolūcija. Seksualitāte tika atdalīta no bērna radīšanas, dzimtas turpināšanas un arī no cilvēka personas integritātes un padarīta vienīgi par baudas līdzekli, pašmērķi. Un šodien mēs redzam tā augļus – lielākā daļa ģimeņu šķiras, bērnu nav un Eiropa izmirst. Mēs varam vērtēt pēc augļiem. Dostojevskis savā laikā rakstīja: cilvēka sirds ir bezdibenis un tur velns cīnās ar Dievu. Velnam pasaulē nav nekādas varas tiktāl, kamēr cilvēks neļauj ienākt un darboties caur savu prātu, roku darbiem. Ja cilvēks ļauj viņam ieperināt domas, piemēram, konkrētajā gadījumā, ka nauda ir tik svarīga, ka viss jāvērš tikai uz to, lai pelnītu, tad, protams, viņš veido savu impēriju.
Kontraceptīvā industrija, protams, ir milzīga industrija. Baznīca tai pretnostata dabīgo ģimenes plānošanu vai vienkārši dzīvi atturībā, šķīstībā līdz laulībām. Vai arī, piemēram, visas ģenētiskās manipulācijas, bērna ieņemšana mēģenē. Šobrīd ļoti labi attīstās tā saucamā naprotehnoloģija, kura ir dabīgs veids, kā palīdzēt ieņemt bērnu tiem, kuriem ir kaut kādi šķēršļi. Katram virzienam, kurā cilvēks mēģina savas problēmas risināt pretēji Dieva atklāsmei un Baznīcas mācībai, ir Dieva dota alternatīva, Dieva dots risinājums. Bet ko mūsdienu pasaule dara? Tā mēģina pārbīdīt robežas, kuras Dievs ir nospraudis Dekalogā. Dekalogā katrs bauslis aizstāv kādu no vērtībām, kādu no cilvēka dzīves un sabiedrības balstiem. Ja kaut kādā balsošanas veidā vai ar kaut kādas filozofijas palīdzību tiek mēģināts to apstrīdēt un pamainīt, tad mēs zāģējam zaru, uz kura paša sēžam.
Kāds varbūt teiks, ir augšāmcelšanās diena un Lieldienu sprediķis, kāpēc tāda pesimisma pieskaņa. Es gribu jums pateikt, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, un no mums ir atkarīgs, vai mēs šo Viņa augšāmcelšanās spēku, šo jauno realitāti, šo Debesu valstības uzvaru, kas ir manifestējusies Viņa mirstīgajā miesā, ielaižam sirdīs, un realitātē, kurā dzīvojam, vai nē. Jo tas viss ir realitāte, kas ir teikts Svētajos Rakstos, un jaunā dzīvība pastāv. Tā ir iespējama manā un tavā sirdī, mūsu ģimenēs, Latvijā un Eiropā. Patiesībā viss labais, kas ir mūsos, arī Latvijā un Eiropā, ir ienācis caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas nemanāmā veidā bijusi klātesoša kopš tā brīža, kad to sāka sludināt. Latvijas un Eiropas atdzimšana ir iespējama. Bet lai tas varētu notikt, mums vajag reāli pagriezties pretī Jēzum Kristum, kurš ir augšāmcēlies, sākt Viņu respektēt, nevis teikt: šodien tas vairs nav modē; kas tie tādi baušļi, priekš kam pirmslaulību šķīstība; kontracepcija taču šodien ir pats par sevi saprotams; dabiskā plānošana taču nav efektīva, utt. Patēriņa mentalitāte ir tik dziļi mūsos iesēdusies un uzstādījumi, kas Rietumu civilizācijas pamatos ir pamainījušies, mūsos tik ļoti sūcas iekšā, ka mēs to pat nepamanām.
Bet mani mīļie, Jēzus, kurš ir augšāmcēlies, Pēterim un mācekļiem saka: „Sludini atgriešanos no grēkiem! Sludini, ka Manā vārdā ir iespējama grēku piedošana un jauna dzīvība.” Svētie Raksti mūs aicina mosties no miega. Diemžēl Eiropa ir aizmigusi. Un tas, ka Latvija kaut kā netiek uz priekšu, nozīmē, ka arī Latvija ir aizmigusi. Tas nozīmē, ka Evaņģēlijs vēl nav iedzīvināts, ka tā Vēsts teorētiski tiek respektēta, bet, kad nonākam pie reāliem lēmumiem politikā, parlamentā, mūsu ikdienas dzīvē, tad pielaižam kompromisus, noignorējam, piekāpjamies.
Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, un arī mūsu augšāmcelšanās ir iespējama jau šeit, tādā nozīmē kā augšāmcelšanās iesākums, kā garīga augšāmcelšanās. Dieva spēks ir realitāte un var pulsēt mūsu dzīvē, to pārveidot un padarīt mūsu sejas priecīgas. Tāpēc es aicinu nopietni atvērties uz šo Lieldienu vēsti un ļaut, lai tā kļūst par realitāti manā un tavā dzīvē. Āmen.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
