Patiesība, sludināšana un dzīves autentiskums digitālajā laikmetā
Dārgie brāļi un māsas,
Pasaules sociālo komunikāciju dienā es vēlos dalīties pārdomās, ko rosina mūsu laikam raksturīgs fenomens: interneta komunikācijas izplatīšanās.
Ir izplatījies uzskats, ka, tāpat kā industriālā revolūcija līdz ar pārmaiņām ražošanas ciklos un strādnieku dzīvēs savulaik izraisīja ievērojamu pavērsienu sabiedrībā, tā arī radikālās pārmaiņas mūsdienu komunikācijā nozīmīgi ietekmē attīstību kultūras un sociālajā jomā. Jaunās tehnoloģijas ne tikai maina veidu, kā komunicējam, bet arī pašu komunikāciju tik lielā mērā, ka var apgalvot – piedzīvojam ievērojamu kultūras transformāciju. Šis informācijas un zināšanu izplatīšanas veids rada jaunu domāšanas un mācīšanās veidu, kas ietver vēl nebijušas iespējas attiecību dibināšanai un vienotības veidošanai.
Ir pavērušies jauni apvāršņi, kurus iepriekš nevarējām pat iztēloties. Jauno mediju piedāvātās iespējas rada izbrīnu un tai pat laikā mudina nopietni pārdomāt komunikācijas nozīmīgumu digitālajā laikmetā. To īpaši redzam, saskaroties ar milzīgo interneta potenciālu un tā izmantošanas daudzveidību. Kā jebkuram cilvēka izgudrojumam, jaunajām komunikācijas tehnoloģijām ir jākalpo vispārējam indivīda un visas cilvēces labumam. Izmantojot šīs tehnoloģijas gudri, tās var palīdzēt piepildīt ilgas pēc jēgas, patiesības un vienotības, kas ir katra cilvēka visdziļākā vēlme.
Digitālajā pasaulē informācija arvien vairāk tiek izplatīta caur sociālajiem tīkliem, kuros apmaiņa ar zināšanām notiek, daloties personīgā pieredzē. Šķirtne starp informācijas sniedzēju un patērētāju ir relatīva, un komunikācija attīstās ne tikai kā datu apmaiņa, bet arī kā dalīšanās veids. Šī dinamika ir sekmējusi komunikācijas kā tādas vērtības apzināšanos, to uzlūkojot kā dialogu, apmaiņu, solidaritātes izpausmi un pozitīvu attiecību veidošanu. No otras puses, digitālajai komunikācijai ir raksturīgi ierobežojumi: mijiedarbības vienpusīgums, tendence atklāt tikai dažus savas iekšējās pasaules aspektus un risks veidot tādu personīgo tēlu, kas noved pie sevis apjūsmošanas.
Šīs pārmaiņas komunikācijā ar sev raksturīgajām bažām, izaicinājumiem un radošumu īpaši piedzīvo jaunieši, kas ar entuziasmu un zinātkāri atveras jaunai pieredzei. Aizvien lielāka iesaistīšanās publiskajā digitālajā forumā, ko radījuši tā saucamie sociālie tīkli, viņus ved pie jaunu savstarpējo attiecību formu veidošanas, iespaido to, kā viņi sevi uztver, un neizbēgami rada jautājumus ne tikai par savas rīcības godīgumu, bet arī par to, cik es pats esmu patiess. Mūsu klātbūtne šajā virtuālajā telpā var kļūt par autentisku personīgu tikšanos ar citiem cilvēkiem, ja vien esam pietiekami uzmanīgi un izvairāmies no tādiem riskiem kā bēgšana kaut kādā paralēlajā pasaulē vai ļaušanās pārmērīgai virtuālās pasaules ietekmei. Meklējot iespēju dalīties ar citiem, meklējot „draudzību”, saskaras ar izaicinājumu būt patiesiem un uzticīgiem sev, un nepadoties ilūzijai, publiskajā telpā veidojot mākslīgu personīgo profilu.
Jaunās tehnoloģijas ļauj cilvēkiem satikties, pārkāpjot kultūru un telpas robežas, tādējādi radot pilnīgi jaunu draudzības iespēju pasauli. Tā ir lieliska iespēja, taču jāapzinās iespējamie riski un jāpievērš tiem uzmanība. Kas ir mans tuvākais šajā jaunajā pasaulē? Vai pastāv briesmas, ka pavadām mazāk laika ar tiem cilvēkiem, kurus sastopam ikdienas dzīvē? Vai riskējam kļūt izklaidīgāki, jo mūsu uzmanība ir sadrumstalota un pievērsta citai pasaulei, nevis tai, kurā dzīvojam? Vai mums ir laiks, lai kritisku pārdomātu savas izvēles un koptu personiskas attiecības, kas ir patiesi dziļas un ilgstošas? Vienmēr ir svarīgi paturēt prātā, ka virtuālie kontakti nevar un nedrīkst aizstāt reālas attiecības ar cilvēkiem visās mūsu dzīves jomās.
Digitālajā laikmetā nepieciešams būt arī patiesiem un domājošiem. Turklāt sociālajiem tīkliem piemītošā dinamika parāda, ka komunikācijā cilvēks vienmēr iesaistās kā persona. Apmainoties ar informāciju, cilvēki vienlaikus dalās ar kaut ko no sevis, atspoguļo savu pasaules uzskatu, pauž savas cerības un ideālus. Tātad pastāv kristīgs klātbūtnes veids digitālajā pasaulē. Šis veids konkretizējas godīgā un atklātā, atbildīgā un otru cilvēku cienošā komunikācijā.
Sludināt Evaņģēliju ar jauno tehnoloģiju palīdzību nozīmē ne tikai ievietot reliģiska satura materiālus dažādos medijos internetā, bet arī konsekventi liecināt ar savu sociālajos tīklos izveidoto profilu, komunicēšanas veidu, izvēli, kam dodu priekšroku un spriedumiem, kam jābūt pilnīgā saskaņā ar Evaņģēliju, arī par to tieši nerunājot. Turklāt patiesība ir arī tā, ka virtuālajā pasaulē vēsti nevar sludināt, tās lieciniekam pašam pastāvīgi tajā neuzturoties. Šajos jaunajos apstākļos un izmantojot šos jaunos izteiksmes veidus kristieši ir vēlreiz aicināti sniegt atbildi ikvienam, kas prasa dot norēķinu par to cerību, kas ir viņos (sal. 1 Pēt 3, 15).
Ikvienam Kristus lieciniekam digitālajā laikmetā īpaša uzmanība jāpievērš tiem Evaņģēlija aspektiem, kas var konfrontēt globālā tīmekļa lietotāju domāšanas veidu. Vispirms mums jāapzinās, ka patiesības, kurā vēlamies dalīties, vērtība nesakņojas tās „popularitātē” vai arī tai pievērstās uzmanības apmērā. Mums tā jāpasludina nesagrozītā veidā, nevis jācenšas padarīt pieņemama vai jāatšķaida. Tai jākļūst par dienišķo maizi, nevis mirkļa sajūsmas ēsmu. Evaņģēlija patiesība nav domāta patēriņam vai virspusējai lietošanai. Tā drīzāk ir dāvana, kas jāpieņem no brīvas gribas. Pat, ja to pasludina interneta virtuālajā vidē, Evaņģēlijam jāiemiesojas reālajā pasaulē un jānonāk pie konkrētiem cilvēkiem – mūsu brāļiem un māsām, tiem, ar kuriem mēs esam kopā ikdienā. Tiešām, personīgām attiecībām vienmēr jābūt ticības nodošanas pamatā.
Tātad es vēlos aicināt kristiešus ar uzticību un apzinātu, atbildīgu radošumu izmantot digitālā laikmeta iespēju – iesaistīties sociālajos tīklos. Ne tikai tādēļ, lai apmierinātu vēlmi piedalīties, bet tāpēc ka šis tīkls ir neatņemama cilvēku dzīves sastāvdaļa. Internets sekmē jaunu un arvien sarežģītāku intelektuālu un garīgu apvāršņu pavēršanos, jaunu kopējas apziņas formu attīstību. Arī internetā mēs esam aicināti liecināt, ka Kristus ir Dievs, cilvēka un cilvēces vēstures Pestītājs, kurā viss rod savu piepildījumu (Ef 1,10). Evaņģēlijs ir jāsludina diskrēti un ar cieņu pret citiem, lai tādējādi uzrunātu otra cilvēka sirdi un sirdsapziņu. Mums jāsludina tāpat, kā to darīja Jēzus pēc augšāmcelšanās, kad pievienojās mācekļiem ceļā uz Emausu (sal. Lk 24, 13-35). Ar īpašu pieeju, veidojot dialogu, delikāti aizskarot mācekļu sirdis, Jēzus panāca, ka viņi pakāpeniski saprata noslēpumu.
Visbeidzot, Kristus ir pilnīgā un īstā atbilde cilvēka ilgām pēc attiecībām, vienotības un jēgas, kuras atspoguļo sociālo tīklu milzīgā popularitāte. Ticīgie, liecinot par savu visdziļāko pārliecību, lielā mērā novērš to, ka internets kļūst par tādu instrumentu, kas cilvēkus padara bezpersoniskus, mēģina ar tiem emocionāli manipulēt vai ļauj varenajiem noteikt citu uzskatus. Tieši pretēji, lai ticīgie mudina ikvienu domāt par cilvēces mūžīgajiem jautājumiem, kas liecina par cilvēka ilgām pēc transcendentā un autentiskas, patiesi vērtīgas dzīves! Tieši šīs, vienīgi cilvēkiem piemītošās garīgās ilgas, mūs iedvesmo patiesības un vienotības meklējumiem un mudina uz patiesu un pilnīgu komunikāciju.
Īpaši aicinu jauniešus ar savu klātbūtni virtuālajā pasaulē nest labus augļus. Un vēlreiz uzaicinu viņus uz nākamajām Pasaules Jauniešu dienām Madridē, kuru sagatavošanā liela nozīme ir modernajām tehnoloģijām. Ar Svētā Franciska no Sales starpniecību es lūdzu Dievam dāvāt komunikāciju jomā strādājošajiem spēju vienmēr veikt savu darbu apzinīgi un profesionāli. No sirds dodu visiem savu Apustulisko Svētību.
Vatikānā, 2011. gada 24. janvārī, Svētā Franciska no Sales svētkos
Pāvests Benedikts XVI
