Kardināls Kurts Kohs aicina kļūt par Dieva Gara klātbūtnes pilnu Baznīcu
2013. gadā no 19. – 23. maijam vizītē Latvijā uzturas Vatikāna Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents, kardināls Kurts Kohs (Kurt Koch). Savu vizīti kardināls sāka ar Vasarsvētku Svēto Misi Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Uzrunājot klātesošos, viņš atgādināja, cik svarīgi ticīgajiem ir pulcēties, lai kopīgi lūgtos un ieklausītos Svētajā Garā.
„Vasarsvētki mums palīdz atklāt Gara klātesamības dziļāko jēgu. Tie mums pasludina Jēzus Kristus Gara klātbūtni, kā tas rakstīts šodienas Evaņģēlijā. Viņa Vārdā Debesu Tēvs sūta Svēto Garu, kas mums visu iemācīs un visu atgādinās, kā Jēzus pats to teicis mācekļiem. Vasarsvētki ir Jēzus Kristus Gara klātbūtnes svētki. Un šī klātbūtne ir īsts brīnums, jo to, ka pats Kristus savā Garā ir klātesošs pasaulē, kas bieži ir garā izklaidīga, ne-klātesoša, noteikti var uzskatīt par brīnumu. Diemžēl reizēm tas attiecināms arī uz Baznīcu, tāpēc Kristus ir klātesošs savā Garā, lai arī mēs kļūtu par Garā klātesošu Baznīcu.
Kur un kā mēs varam pieredzēt Jēzus Kristus klātbūtni Garā, lai paši kļūtu par garā klātesošiem? Uz šo jautājumu, kas ir tik būtisks mūsu kristīgajai identitātei un Baznīcas dzīvei, svarīgu norādi sniedz Vasarsvētku notikumu apraksts Apustuļu darbos (Apd 2, 1-11), kuru kopā pārdomāsim. Vasarsvētku notikumi atklājas kā spogulis, kurā esam aicināti ieskatīties, lai tajā ieraudzītu mūsu un Baznīcas dzīvi. Turklāt mēs jau no savas pieredzes zinām, ka gadījumā, ja ieraugām spoguļa attēlā kaut ko neglītu, nav jēgas par to vainot spoguli, pareizāk ir sakārtot savu frizūru. Līdzīgi ir jārīkojas ar Baznīcas spoguli, kas redzams lasījumā no Apustuļu darbiem – mums tajā jāieskatās un katra tā daļa jāsalīdzina ar savu dzīvi, lai mēs būtu garā klātesoša Baznīca.
„Kad pienāca Vasarsvētku diena, mācekļi bija pulcējušies vienuviet.” Tā pavisam lakoniski iesākas šis vēstījums, un šajā iesākumā jau ir izteikts pats kodols. Tieši, mācekļiem pulcējoties uz kopīgu lūgšanu, īstenojas Vasarsvētku notikums. Jēzus Kristus gars darbojas tur, kur cilvēki pulcējas uz lūgšanu un atveras Dievam – gan Viņa mierinājumam, gan Viņa prasībām un izaicinājumiem. No tā izriet pirmā pazīme, kas ļauj atpazīt Jēzus Kristus Baznīcu – tāpat kā toreiz, arī šobrīd Jēzus Kristus Baznīca ir tāda, kas pulcējas, ieklausās, dzird un tāpēc lūdzas. Baznīca dzīvo no Kristus Gara spēka tikai tad, ja tā atkal un atkal pulcējas, lai lūgtos un svinētu dievkalpojumu.
Mācekļiem esot vienkopus, „pēkšņi no debesīm atskan šalkoņa, it kā tuvojoties brāzmainam vējam, un piepilda visu māju, kur viņi bija”. Gars mācekļiem atver acis uz Jēzu Kristu, iedvesmo viņus, pievērš viņu sirdis Kristum. Līdz ar to atklājas otrā Kristus Baznīcas iezīme – tāpat kā toreiz, arī šodien Kristus Baznīca ir apgarota un iedvesmojoša. Baznīca tikai tad darbojas ticami, kad tā no visas sirds seko Jēzum Kristum, kad tā pilnībā pieņem Viņa dzīves plānu un spēj iedvesmot ar savu dzīvi arī citus.
Jēzus Kristus gara klātbūtnes dāvana nepalika bez sekām – visi sāka runāt svešās valodās, kā Gars to viņiem deva. Dievišķā Gara spēkā Jēzus mācekļi var pārvarēt tās valodas barjeras, kas traucē cilvēkiem saprasties; barjeras, kas Vecajā Derībā minētas Bābeles torņa celšanas epizodē un norāda mums uz cilvēku lepnību. Vasarsvētku valodas brīnums tiktu pilnībā pārprasts, ja mēs to uztvertu kā Bābeles torņa tālāku celšanu vai atkārtošanu. Tieši pretēji, tas ir šī valodas apjukuma noslēgums un atbrīvošanās no tā. Un te var saskatīt trešo Jēzus Kristus Baznīcas pazīmi – tā sevi atklāj kā samierinošu un saprotošu, atvērtu Baznīcu. Kur darbojas Jēzus Kristus Gars, tur Baznīca paliek atvērta un kustībā. Un tāpēc Baznīca ir atbildīga novērst valodas un sapratnes šķēršļus starp dažādām paaudzēm, dzimumiem, tautībām un nācijām, starp dažādām konfesijām un reliģijām.
Kad cilvēki dzirdēja, ka mācekļi runā valodās, kas ir saprotamas katram, viņi brīnījās un jautāja, kā gan katrs no mums dzird viņus runājam savā valodā. Vasarsvētku valodas brīnuma mērķis ir, lai Jēzus Kristus mācekļi pasludinātu Jēzu, Viņa vēsti un sniegtu dažādu tautu cilvēkiem atbildi un sapratni par jautājumiem, kas viņus nodarbina. Un šeit mēs redzam nākošo Kristus Baznīcas iezīmi – tāpat kā toreiz, arī šodien Jēzus Kristus vēsti ir jāsludina atbrīvojoši, un tas ietver Baznīcas misionāro dimensiju. Baznīca ir kā liecinieku kopība Jēzus Kristus Gara spēkā caur savu vārdu, bet vēl vairāk caur savu dzīvi. Taču lieciniekiem ir jābūt pietiekami pārliecinātiem, lai viņi spētu pārliecināt par vēstījuma patiesīgumu arī citus.
Jēzus Kristus vēsts pasludināšana izraisīja arī tālākas reakcijas. Izbijušies un neziņā būdami, tie cits citam jautāja: „Kas tas ir?” Mācekļu apgarotā un iedvesmojošā izturēšanās toreiz izbrīnīja daudzus cilvēkus un lika viņiem domāt, kas ir šīs izturēšanās patiesais iemesls. Arī šī it kā pavisam vienkāršā iebilde atklāj mums jaunu Kristus Baznīcas iezīmi. Tāpat kā toreiz, arī šodien Kristus Baznīcai jāspēj izraisīt izbrīnu cilvēkos un palīdzēt viņiem risināt jautājumus, kas tos nodarbina. [..] Tas, vai jautājumi par ticību spēs atmodināt mūsdienu cilvēkus, ir atkarīgs no mūsu atbildības. Arī uz to mums norāda Vasarsvētku vēstījums.
Baznīcas misionārais vēstījums ne vienmēr bija veiksmīgs. Tieši pretēji, kā dzirdējām, citi ironiski teica, ka viņi ir dzēruši saldu vīnu. To, ko vieni uztvēra kā Dieva Gara klātbūtnes liecību, citi uztvēra kā vīna reibumu. Un šis piemērs liek mums domāt par to, kas ir vēl viena misija mūsdienu Baznīcai. Tāpat kā toreiz, to ne vienmēr saprot, tādēļ tas izraisa arī ciešanas. Tā ir cietēja Baznīca. Taču ciešanas Baznīcai izraisa ne tikai tas, ka tā ne vienmēr pilnībā ir pievērsta Kristum un ka tā mēdz par daudz piemēroties šim laikam, riskējot kļūt par „vieglu Baznīcu”. Ciešanas Baznīcai izraisa tieši tās uzticība Kristus vēstij, ka tā laikā un nelaikā sludina vēsti, kas tai ir uzticēta. Tieši tad un pārliecinošā veidā Baznīcai ir jārunā par krustu, kas tai ir jānes, sekojot Kristum.
Dārgie brāļi un māsas, lūk, cik daudzpusīgi mums atklājas Kristus Baznīca toreiz un šodien. Tā ir Baznīca, kas reizē pulcējas un lūdzas, tā ir Baznīca, kas ir Gara apgarota un iedvesmojoša, tā ir Baznīca, kas sniedz samierināšanos un ir atvērta, tā ir Baznīca, kas slavē Dievu, kas ir misionāra, kas spēj izraisīt izbrīnu un spēj risināt jautājumus, kas tiek pārprasta un tādēļ cieš. Tā Baznīca atklājās Vasarsvētkos, bet Vasarsvētki ir Baznīcas dzimšanas diena. Un šos svētkus mēs cienīgi svinam tikai tad, ja mēs saprotam un izsecinām to pašu, ko Jēzus mācekļi izsecināja un saņēma Jēzus Kristus Gara klātesamības spēkā. Šodienas svētki mūs iedrošina dzīvot Jēzus Kristus Gara klātbūtnē un kļūt par garā klātesošu Baznīcu.
Taču Vasarsvētki mūs ne tikai iedrošina, vēl lielākā mērā tie mums sniedz paša Dieva Gara dāvanu. Evaņģēlistu teologs Gerhards Ebelings nosauca šo lielo dāvanu goda titulā – kā ticības drosmes dāvanu. Ja mēs saņemam šo iedrošinājumu un izdzīvojam to savā dzīvē un Baznīcas kopībā, un ne uz ko nepaļaujamies tik ļoti kā uz Jēzus Kristus Gara klātbūtni, priecīgā, drosmīgā garā raugoties Baznīcas spogulī, kuru mums šodien sniedz lasījumi, tad mēs esam gatavi arī veikt tās korekcijas, kuras spogulī saskatām, un ar prieku kļūt par Dieva Gara klātbūtnes pilnu Baznīcu, lai šī klātbūtne izpaustos arī visā mūsu dzīvē. Tad mēs piedzīvosim Vasarsvētkus visā to skaistumā. To es mums visiem no sirds novēlu!”
Tekstu publicēšanai, balstoties uz Baibas Brūderes tulkojumu dievkalpojuma laikā, sagatavoja LRKB IC
