„Rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus” (Ebr 10,24)
Brāļi un māsas,
Lielais gavēnis mums no jauna dod iespēju pārdomāt kristīgās dzīves būtību – mīlestību. Patiešām šis ir labvēlīgs laiks, lai mēs ar Dieva Vārda un sakramentu palīdzību atjaunotu mūsu ticības – gan personiskās, gan kolektīvās – ceļu. Šo ceļu raksturo lūgšana un dalīšanās, klusums un gavēnis, gaidot Lieldienu prieku.
Šogad vēlos piedāvāt dažas domas, kuras skaidrošu, balstoties uz īsu Bībeles fragmentu no Vēstules Ebrejiem: “Rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus” (10,24). Šis teikums ir iekļauts rindkopā, kurā iedvesmotais autors mūs mudina uzticēties Jēzum Kristum kā augstajam priesterim, kurš mums ir ieguvis piedošanu un atvēris ceļu pie Dieva. Kristus pieņemšanas auglis ir dzīve saskaņā ar trim teologālajiem tikumiem: tas nozīmē, tuvoties Kungam „ar patiesu sirdi, ticības pilnībā” (22), paturēt nesatricināmu „mūsu cerības apliecinājumu” (23), nemitīgi rūpējoties par to, lai kopā ar brāļiem praktizētu „mīlestību un labos darbus” (24). Tiek apgalvots, ka šādas evaņģēliskās attieksmes saglabāšanai ļoti svarīga ir dalība liturģiskajās sanāksmēs un kopienas lūgšana, tiecoties uz eshatoloģisko mērķi: pilnīgu vienotību Dievā (25). Es pakavēšos pie 24. panta, kurš nedaudzos vārdos piedāvā ļoti vērtīgu un vienmēr aktuālu mācību par kristīgās dzīves trim aspektiem: rūpes par tuvāko, savstarpīgums un personiskais svētums.
1. “Rūpēsimies”: atbildība par brāli
Pirmais elements ir aicinājums „rūpēties”: te izmantotais grieķu valodas darbības vārds katanoeinnozīmē – rūpīgi novērot, būt uzmanīgam, skatīties ar izpratni, saskatīt realitāti. Šo vārdu sastopam Evaņģēlija fragmentā par Jēzu, kad Viņš aicina mācekļus „vērot” debesu putnus, kuri, lai gan neko nedara, tomēr saņem dievišķās Apredzības rūpīgo gādību (sal. Lk 12,24), kā arī „saskatīt” baļķi, kas ir savā acī, pirms nekā ieraudzīt skabargu sava brāļa acī (sal. Lk 6,41). Šo vārdu atrodam arī citā Vēstules Ebrejiem vietā kā iedrošinājumu „pievērst savas domas Jēzum” (3,1), Apustulim un mūsu ticības Augstajam Priesterim. Tātad, darbības vārds, kas ievada mūsu pamudinājumu, aicina vērst skatienu uz līdzcilvēkiem, pirmkārt uz Jēzu, un rūpēties vienam par otru, lai mēs nenorobežotos un nebūtu vienaldzīgi pret brāļu likteni. Tomēr bieži valda pretēja attieksme: vienaldzība, intereses trūkums, kas dzimst no egoisma, ko maskējam ar šķietamu cieņu pret „privāto sfēru”. Arī šodien spēcīgi atskan Kunga balss, aicinot ikvienu no mums uzņemties rūpes par tuvāko. Arī šodien Dievs mūs lūdz būt par mūsu brāļu „sargiem” (sal. Rad 4,9), lai mēs veidotu tādas attiecības, kurām ir raksturīgas savstarpējas rūpes, tuvākā labuma un viņa pilnīga labuma meklēšana. Lielais tuvākmīlestības bauslis pavēl un mudina apzināties, ka mums ir jābūt atbildīgiem par tiem, kuri tāpat kā es ir Dieva radības un Viņa bērni: šai apziņai, ka esam brāļi cilvēcībā un daudzos gadījumos arī ticībā, jāpalīdz saskatīt tuvākajā patiesu alter ego, kuru Kungs bezgalīgi mīl. Ja iemācīsimies šādu brālīgu skatienu, tad solidaritāte, taisnība, kā arī žēlsirdība un līdzjūtība dabiski dzims mūsu sirdīs. Dieva kalps Pāvils VI apgalvoja, ka šodienas pasaule visvairāk cieš no brālības trūkuma: „Pasaule ir slima. Un šīs slimības cēlonis ir ne tik daudz dabisko resursu samazināšanās vai to pārmērīga uzkrāšana atsevišķu personu rokās, bet gan brālības saišu vājināšanās cilvēku un tautu starpā” (Enc. Populorum progressio [1967.g. 26.martā], n. 66).
Rūpes par tuvāko liek vēlēt viņam vai viņai labu visās jomās: fiziskajā, morālajā un garīgajā. Mūsdienu kultūra, šķiet, ir zaudējusi labā un ļaunā izpratni, tai pat laikā ir nepieciešams uzsvērt, ka labais pastāv un uzvar, jo Dievs ir „labs un dara labu” (sal. Ps 119,68). Labais ir tas, kas rada, sargā un veicina dzīvību, brālību un kopību. Tātad atbildība par tuvāko nozīmē gribēt un darīt otram labu, cerot, ka arī viņš atvērsies labā loģikai; interesēties par brāli nozīmē atvērt acis uz viņa vajadzībām. Svētie Raksti mūs brīdina par briesmām nocietināt sirdi ar sava veida „garīgo anestēziju”, kas padara mūs aklus pret citu ciešanām. Evaņģēlists Lūka atstāsta divas Jēzus līdzības, kuras redzami raksturo šādu situāciju, kas var veidoties cilvēka sirdī. Līdzībā par labo samārieti priesteris un levīts vienaldzīgi „pagāja garām” cilvēkam, kuru slepkavas aplaupīja un ievainoja (sal. Lk 10,30-32), bet līdzībā par bagātnieku šis labumu pārpilnais cilvēks neinteresējas par nabaga Lācara situāciju, kurš mirst badā pie viņa mājas durvīm (sal. Lk 16,19). Abos gadījumos sastopamies ar rīcības – „vērst uzmanību”, uzlūkot ar mīlestību un līdzjūtību – pretmetiem. Kas neļauj vērst cilvēcisku un mīlošu skatienu uz brāli? Bieži tā ir materiālā bagātība un pārmērības, bet arī savu interešu un rūpju likšana pirmajā vietā. Mēs nekad nedrīkstam būt nespējīgi „uz žēlsirdību” pret tiem, kuri cieš; nekad mūsu sirdis nedrīkst būt tik aizņemtas ar mūsu lietām un problēmām, lai nesadzirdētu nabaga saucienu. Savukārt tieši sirds pazemība un personiska ciešanu pieredze var cilvēkā modināt līdzjūtību un iejūtību: „Taisnais atzīst arī nabadzīgo taisnību; bezdievis neievēro nekādus prāta aizrādījumus” (Sak 29,7). Tādējādi kļūst saprotams, kādēļ ir svētīgi tie, „kuri raud” (Mt 5,5), jo viņi spēj aizmirst par sevi un ļauties aizkustinājumam par citu sāpēm. Tikšanās ar otru un savas sirds atvēršana viņa vajadzībām ir iespēja saņemt pestīšanu un svētību.
„Rūpēties” par brāli nozīmē arī gādāt par viņa garīgo labumu. Šai brīdī vēlos atgādināt par kādu kristīgās dzīves aspektu, kas, kā man šķiet, ir pilnīgi aizmirsts: brālīgs aizrādījums, domājot par viņa mūžīgo pestīšanu. Šodien, kopumā ņemot, liela vērība tiek pievērsta rūpēm un žēlsirdībai, kas nodrošina citu personu fizisko un materiālo labumu, taču gandrīz nemaz netiek runāts par garīgo atbildību par brāļiem. Tā nebija pirmo gadsimtu Baznīcā un tā nav arī ticībā patiešām nobriedušās kopienās, kurās rūp ne tikai brāļa miesas veselība, bet arī viņa dvēseles veselība un pestīšana. Svētajos Rakstos lasām: „Nosodi un pārmāci prātīgo – un viņš tevi mīlēs. Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā.” (Sak 9,8-9) Arī pats Kristus pavēl aizrādīt brālim, kurš grēko (sal. Mt 18,15). Darbības vārds, kas tiek izmantots brālīga aizrādījuma izteikšanai – elenchein – ir tas pats, kas attiecas uz kristiešiem piemītošo pravietisko misiju nopelt paaudzi, kas izdabā ļaunumam (sal. Ef 5,11). Baznīcas tradīcija garīgās žēlsirdības darbu vidū min arī „aizrādījumu grēciniekiem”. Ir svarīgi atjaunot šo kristīgās mīlestības dimensiju. Ļaunuma priekšā nedrīkst klusēt. Te domāju par tiem kristiešiem, kuri vai nu aiz cilvēciskas cieņas vai vienkārši savu ērtību labad pielāgojas vispārējai mentalitātei tā vietā, lai brīdinātu savus brāļus, ka tāds domāšanas un darbošanās veids ir pretrunā ar patiesību un netuvina labajam. Tomēr kristīgais aizrādījums nekad nedrīkst būt izteikts kā otra nosodījums vai apsūdzība; tam jānāk ar mīlestību un žēlsirdību un jāsaistās ar patiesām rūpēm par brāļa labumu. Apustulis Pāvils mudina: „Ja kāds cilvēks ir kritis grēkā, tad jūs, kas esat garīgi, lēnprātības garā pamāciet viņu, un lūko pats sevi, ka arī tu netieci kārdināts!” (Gal 6,1). Mūsdienu pasaulei, kas iegrimusi individuālismā, ir svarīgi atklāt brālīgā aizrādījuma nozīmi, lai mēs kopīgi tiektos uz svētumu. Svētie Raksti saka – pat „taisnais krīt septiņas reizes” (Sak 24,16) un mēs visi esam vāji un nepilnīgi (sal. 1 Jņ 1,8). Tātad, palīdzēt tuvākajam un ļaut, lai tuvākais palīdz man iepazīt sevi patiesībā, ir ļoti svarīgs kalpojums, kas palīdz labot savu dzīvi un taisnīgāk staigāt Kunga ceļu. Vienmēr ir nepieciešams skatiens, kurš mūs uzlūko mīlot un labojot, kurš mūs pazīst un saprot, kurš saskata un piedod (sal. Lk 22,61), kā to darīja un dara Dievs attiecībā pret katru no mums.
2. “Cits citā”: savstarpīguma dāvana
Šāda tuvākā „sargāšana” kontrastē ar mentalitāti, kura, reducējot cilvēka dzīvi tikai līdz šīszemes dimensijai, neskata to eshatoloģiskā perspektīvā un individuālās brīvības vārdā pieņem jebkādu morālo izvēli. Sabiedrība, kāda tā ir tagad, var kļūt kurla gan pret fiziskām sāpēm, gan arī pret dzīves garīgajām un morālajām vajadzībām. Kristīgā kopienā tā nedrīkst būt! Apustulis Pāvils mūs mudina meklēt to, kas tuvina „mieram, un savstarpēji sargāt to, kas mūs ceļ” (Rom 14,19), sekmējot „tuvākā labumu, lai viņu celtu” (turpat, 15,2), nemeklēdams savu, „bet daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti” (1 Kor 10,33). Šādai savstarpējai palabošanai un pamudināšanai pazemības un mīlestības garā ir jākļūst par kristīgās kopienas dzīves sastāvdaļu.
Kunga mācekļi, vienoti ar Kristu Euharistijā, dzīvo kopībā, kas tos savstarpēji vieno kā vienas miesas locekļus. Tas nozīmē, ka tuvākais ir daļa no manis, ka viņa dzīve un pestīšana saistās arī ar manu dzīvi un pestīšanu. Te mēs saskaramies ar būtisku kopienas aspektu: mūsu dzīve ir cieši saistīta ar citu cilvēku dzīvēm gan labajā, gan sliktajā; gan mūsu grēkiem, gan mīlestības darbiem ir sociāla dimensija. Baznīcā, kas ir Kristus mistiskā Miesa, šis savstarpīgums īstenojas: kopiena nemitīgi gandara un lūdz piedošanu par savu bērnu grēkiem, bet arī nemitīgi priecājas un gavilē par tikumu un mīlestības liecību, kas tajā atmirdz. „Lai locekļi tanī cits par citu rūpētos” (1 Kor 12,25), raksta svētais Pāvils, jo esam viena miesa. Žēlsirdības darbi brāļu un māsu labā, kas izpaužas kā dāvanu došana trūcīgajiem un kas līdz ar lūgšanu un gavēni ir Lielajam gavēnim raksturīgā prakse – sakņojas mūsu kopīgajā piederībā. Izrādot konkrētas rūpes par visnabadzīgākajiem, ikviens kristietis var izpaust savu piederību vienīgajai Miesai, kas ir Baznīca. Savstarpējas rūpes vienam par otru nozīmē arī atzīt to labo, ko Kungs ir darījis citos, un kopā ar viņiem pateikties par žēlastības brīnumiem, ko labais un visspēcīgais Dievs nemitīgi veic savos bērnos. Kad kristietis savā tuvākajā pamana Svētā Gara darbību, viņš var vienīgi priecāties un atdot godu debesu Tēvam (sal. Mt 5,16).
3. “Ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus”: kopīgi iet svētuma ceļu
Šis teikums no Vēstules Ebrejiem (10,24) liek mums paturēt prātā universālo aicinājumu uz svētumu, pastāvīgu garīgās dzīves ceļa turpināšanu, tiecoties pēc visaugstākajām garīgajām dāvanām un aizvien cēlāku un auglīgāku žēlsirdību (sal. 1 Kor 12,31-13,13). Savstarpējām rūpēm ir jāatmodina mūsos aizvien lielāka, darbīga mīlestība „kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena” (Sak 4,18), gaidot dienu bez norieta Dievā. Laiks, kas mums dzīvē dots, ir liels dārgums, lai mēs atklātu un veiktu labos darbus Dieva mīlestībā. Tādējādi arī Baznīca aug un attīstās, tiecoties uz pilnīgu briedumu Kristū (sal. Ef 4,13). Šajā dinamiskajā augšanas perspektīvā arī slēpjas mūsu pamudinājums rosināt citam citu tiekties uz mīlestības pilnību un labiem darbiem.
Diemžēl vienmēr pastāv kārdinājums būt remdeniem, apslāpēt Garu, atteikties „izmantot talantus”, kas mums doti mūsu pašu un citu personu labumam (sal. Mt 25,25s). Visi esam saņēmuši garīgās vai materiālās bagātības, kas nepieciešamas dievišķā plāna īstenošanai, Baznīcas labā un mūsu pestīšanai (sal. Lk 12,21b; 1 Tm 6,18). Garīgie skolotāji atgādina, ka ticības dzīvē tas, kurš neiet uz priekšu, atkāpjas. Dārgie brāļi un māsas, pieņemsim šo vienmēr aktuālo aicinājumu tiekties uz „augstu kristīgās dzīves pakāpi” (Jānis Pāvils II, Ap.vēst. Novo millennio ineunte [2001.g. 6.janvārī], n. 31). Baznīca, savā gudrībā atzīstot un pasludinot par svētiem un svētīgiem atsevišķus priekšzīmīgus kristiešus, vēlas rosināt mūsos vēlmi atdarināt viņu tikumus. Sv. Pāvils mudina: „Godbijībā pārsteidziet cits citu.” (Rom 12,10)
Šodienas pasaulē, kas no kristiešiem pieprasa atjaunotu mīlestības un uzticības Kungam liecību, lai katrs no mums izjūt neatliekamo vajadzību sacensties mīlestībā, kalpošanā un labos darbos (sal. Ebr 6,10). Šis aicinājums ir īpaši spēcīgs laikā, kad gatavojamies Lieldienām. Novēlot jums svētīgu un auglīgu Lielo gavēni, uzticu jūs Jaunavas Marijas aizbildniecībai un no sirds dodu jums Apustulisko svētību.
Vatikānā, 2011. gada 3. novembrī
BENEDICTUS PP. XVI
No itāliešu valodas tulkoja Biruta Krivteža.
