Lūkasa evaņģēlijs

Lūkasa 1, 1 – 80
1. Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū.
2. Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi,
3. Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt,
4. Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.
5. Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts.
6. Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus.
7. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.
8. Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā,
9. Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt;
10. Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.
11. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē.
12. Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes.
13. Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis.
14. Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.
15. Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās.
16. Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva.
17. Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.
18. Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados.
19. Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti.
20. Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.
21. Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā.
22. Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms.
23. Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās.
24. Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama:
25. Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.
26. Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete.
27. Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija.
28. Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi!
29. To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu?
30. Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.
31. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus.
32. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi,
33. Un Viņa valstībai nebūs gala.
34. Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu?
35. Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls.
36. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī.
37. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.
38. Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.
39. Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā.
40. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti.
41. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara;
42. Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis!
43. Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44. Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās.
45. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.
46. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele.
47. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,
48. Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,
49. Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.
50. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.
51. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā.
52. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.
53. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.
54. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību,
55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi.
56. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.
57. Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu,
58. Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.
59. Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs.
60. Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis.
61. Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā.
62. Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt.
63. Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās.
64. Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu.
65. Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā.
66. Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?
67. Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams:
68. Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu;
69. Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu;
70. Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības;
71. Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst;
72. Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību.
73. Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums,
74. Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu
75. Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās.
76. Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu,
77. Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai
78. Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,
79. Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu.
80. Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.

Lūkasa 2, 1 – 52

1. Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts.
2. Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā.
3. Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā.
4. Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts.
5. Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta.
6. Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu.
7. Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā.
8. Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku.
9. Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās.
10. Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm:
11. Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.
12. Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu.
13. Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami:
14. Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.
15. Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis!
16. Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē.
17. Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu.
18. Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja.
19. Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.
20. Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.
21. Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.
22. Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam,
23. Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2)
24. Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā.
25. Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā.
26. Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto.
27. Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas,
28. Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja:
29. Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā.
30. Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu,
31. Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā:
32. Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu.
33. Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts.
34. Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38;
1.Pēt.2,7)
35. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.
36. Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus.
37. Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam.
38. Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu.
39. Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā.
40. Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu.
41. Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi.
42. Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi.
43. Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja.
44. Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem;
45. Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.
46. Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot.
47. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.
48. Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.
49. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?
50. Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.
51. Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.
52. Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.

Lūkasa 3, 1 – 38
1. Bet ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts bija pārvaldnieks Galilejā, bet viņa brālis Filips pārvaldnieks Iturejā un Trahonitīdas daļā un Lizanijs pārvaldnieks Abilinē,
2. Augsto priesteru Annas un Kaifas laikā Kunga vārds nāca uz Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī.
3. Un viņš staigāja visā Jordānas apkārtnē, sludinādams grēku nožēlošanas kristību grēku piedošanai,
4. Kā rakstīts pravieša Isaja sludinājumu grāmatā: Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas!
5. Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam;
6. Un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu. (Is 40,3-5)
7. Viņš runāja ļaudīm, kas nāca pie viņa kristīties: Jūs, odžu dzimums! Kas jūs mācīja bēgt no nākamajām dusmām?
8. Tāpēc nesiet grēku nožēlošanas cienīgus augļus un nesāciet sacīt: Mums Ābrahams ir tēvs. Jo es jums saku, ka Dievs spējīgs no šiem akmeņiem radīt Ābrahamam bērnus.
9. Jau cirvis pielikts pie koku saknēm. Katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests.
10. Un ļaudis jautāja viņam, sacīdami: Ko tad mums darīt?
11. Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav; un kam pārtika, lai dara tāpat.
12. Bet nāca arī muitnieki kristīties; un tie sacīja viņam: Mācītāj, ko lai mēs darām?
13. Un viņš tiem sacīja: Neņemiet vairāk, nekā jums noteikts.
14. Bet jautāja viņam arī kareivji, sacīdami: Ko mums būs darīt? Un viņš tiem sacīja: Nedariet nevienam pārestību un netaisnību un esiet mierā ar savu algu!
15. Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus,
16. Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī.
17. Tā vēteklis ir Viņa rokā; un Viņš iztīrīs savu klonu, un kviešus Viņš sakrās savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.
18. Vēl daudz citu ko viņš sludināja, mācīdams ļaudis.
19. Bet zemes pārvaldnieks Herods, ko viņš nopēla par Herodiju, tā brāļa sievu, un par visiem ļaunumiem, ko Herods darīja,
20. Visam tam pievienoja vēl to, ka ieslodzīja Jāni cietumā.
21. Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās,
22. Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!
23. Un Jēzus pats, kad Viņš iesāka, bija apmēram 30 gadus vecs, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls; Jāzeps bija Heli, bet tas Matata dēls,
24. Tas bija Levi, tas Melhi, tas Jannes, tas Jāzepa dēls.
25. Tas bija Matatija, tas Amosa, tas Nauma, tas Hesli, tas Nages dēls,
26. Tas bija Maata, tas Matatija, tas Semeja, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls,
27. Tas bija Joanna, tas Rēzas, tas Zorobabela, tas Salatiēla, tas Neri dēls,
28. Tas bija Melhi, tas Adi, tas Kozama, tas Elmadama, tas Hēra dēls,
29. Tas bija Jēzus, tas Eliezera, tas Jorima, tas Matata, tas Levi dēls,
30. Tas bija Simeona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jona, tas Eliakīma dēls,
31. Tas bija Melejas, tas Mennas, tas Matata, tas Natana, tas Dāvida dēls,
32. Tas bija Jeses, tas Obeda, tas Booza, tas Salomona, tas Naasona dēls,
33. Tas bija Aminadaba, tas Admina, tas Arni, tas Esrona, tas Faresa, tas Jūdas dēls,
34. Tas bija Jēkaba, tas Īzāka, tas Ābrahama, tas Taras, tas Nahora dēls.
35. Tas bija Seruha, tas Ragaua, tas Falega, tas Hebera, tas Salas dēls,
36. Tas bija Kainana, tas Arfaksāda, tas Sēma, tas Noasa, tas Lameha dēls,
37. Tas bija Matuzala, tas Henoha, tas Jareda, tas Malaleēla, tas Kainana dēls,
38. Tas bija Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.

Lūkasa 4, 1 – 44

1. Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, atgriezās no Jordānas, un Gars Viņu aizveda tuksnesī.
2. Tur Viņš bija četrdesmit dienas un tika velna kārdināts. Un Viņš tanīs dienās nekā neēda; un kad tās bija pagājušas, Viņš izsalka.
3. Bet velns sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas kļūst maize!
4. Un Jēzus atbildēja viņam: Ir rakstīts: ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena Dieva vārda.
5. Tad velns uzveda Viņu augstā kalnā un vienā acumirklī rādīja Viņam visas pasaules valstis,
6. Un sacīja Viņam: Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tās man nodotas, un kam es gribu, tam es tās dodu.
7. Tāpēc, ja Tu mani pielūgsi, tas viss būs Tavs.
8. Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot!
9. Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzalemi un novietoja Viņu uz svētnīcas jumta virsotnes, un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē.
10. Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu;
11. Un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens. (Ps.91,11)
12. Bet Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Ir teikts: tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu!
13. Un kad velns visas savas kārdināšanas bija pabeidzis, tas līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu.
14. Bet Jēzus gara spēkā atgriezās Galilejā, un vēsts par Viņu izpaudās visā apgabalā.
15. Un Viņš tos mācīja sinagogās, un visi viņu godināja.
16. Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava paraduma sabata dienā iegāja sinagogā; un viņš piecēlās lai lasītu.
17. Un Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu. Un Viņš, grāmatu atverot, atrada vietu, kur bija rakstīts:
18. Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds.
19. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu. (Is.61,1-2)
20. Un Viņš aizvēra grāmatu, atdeva to apkalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā bija vērstas uz Viņu.
21. Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs.
22. Un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls?
23. Un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā!
24. Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā.
25. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads,
26. Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā.
27. Un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans.
28. Un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu.
29. Un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē.
30. Bet Viņš, iedams starp tiem, aizgāja.
31. Un Viņš aizgāja uz Galilejas pilsētu Kafarnaumu, un tur Viņš sabatos tos mācīja.
32. Un visi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.
33. Un sinagogā atradās cilvēks, kas bija nešķīstā gara apsēsts, un viņš kliedza stiprā balsī,
34. Sacīdams: Dod mieru! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, Tu esi Dieva Svētais.
35. Un Jēzus norāja to, sacīdams: Paliec klusu un izej no viņa! Un ļaunais gars nogāza to zemē viņu vidū un izgājā no tā, nekā ļauna viņam nenodarījis.
36. Un visus pārņēma bailes; un viņi runāja savā starpā, sacīdami: Kas tas par vārdu, jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstajiem gariem, un tie iziet?
37. Un vēsts par Viņu izpaudās visās šī apgabala vietās.
38. Bet Jēzus atstāja sinagogu un aizgāja uz Sīmaņa namu. Bet Sīmaņa sievasmāte slimoja lielā drudzī, un tās dēļ tie Viņu lūdza.
39. Un Viņš, pie tās stāvēdams, pavēlēja drudzim, un tas to atstāja. Un tā, tūdaļ uzcēlusies, kalpoja viņiem.
40. Bet visi, kam bija slimnieki dažādām kaitēm, saulei norietot, veda tos pie Viņa. Bet Viņš, katram rokas uzliekot, izdziedināja tos.
41. Arī ļaunie gari no daudziem izgāja, kliegdami un sacīdami: Tu esi Dieva Dēls! Bet Viņš norāja tos un neļāva tiem runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus.
42. Bet Viņš, dienai austot, aizgāja un staigāja tuksnešainā vietā, bet ļaudis meklēja Viņu; un tie, nonākuši pie Viņa, pūlējās Viņu aizturēt, lai Viņš no tiem neaizietu.
43. Viņš tiem sacīja: Arī citām pilsētām man jāsludina Dieva valstība, jo tāpēc es esmu sūtīts.
44. Un Viņš sludināja Galilejas sinagogās. 

Lūkasa 5, 1 – 39
1. Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu.
2. Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus.
3. Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš, sēžot laivā, mācīja ļaudis.
4. Un Viņš, pabeidzis runāt, sacīja Sīmanim: Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!
5. Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām; tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.
6. Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.
7. Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima.
8. Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, viņš krita pie Jēzus kājām, sacīdams: Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!
9. Jo izbrīna pārņēma viņus un visus, kas ar tiem bija, par zivju lomu, ko viņi bija vilkuši;
10. Tāpat arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa biedri. Un Jēzus sacīja Sīmanim: Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.
11. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam.
12. Un notika, kad Viņš bija vienā pilsētā, lūk, kāds cilvēks, kas bija spitālības pilns, ieraudzīja Jēzu, krita uz sava vaiga un lūdza Viņu sacīdams: Kungs, ja Tu vēlies, Tu vari mani šķīstīt.
13. Un Viņš, roku izstiepis, pieskārās tam, sacīdams: Es gribu, topi šķīstīts! Un tūdaļ spitālība atstāja viņu.
14. Un Viņš tam pavēlēja to nevienam nesacīt, bet noiet, parādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību.
15. Bet vēsts izplatījās par Viņu vēl vairāk; un daudz ļaužu sapulcējās Viņu klausīties un dziedināties no savām slimībām.
16. Bet Viņš aizgāja tuksnesī un pielūdza Dievu.
17. Un notika, ka kādā dienā Viņš sēdēja mācīdams. Un tur sēdēja arī farizeji un rakstu mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem un no Jeruzalemes; un Kunga spēks bija viņus dziedināt.
18. Un, lūk, vīri nesa gultā cilvēku, kas bija triekas skarts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā.
19. Un ļaužu daudzuma dēļ neatrazdami, no kuras puses to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur segumu nolaida to gultā viņu vidū, Jēzum priekšā.
20. Un Viņš, redzēdams viņu ticību, sacīja: Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti!
21. Un rakstu mācītāji un farizeji sāka domāt, sacīdami: Kas Viņš ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot, ja ne Dievs?
22. Bet Jēzus, izpratis viņu domas, atbildēja tiem un sacīja: Ko jūs domājat savās sirdīs?
23. Ko vieglāk teikt: tavi grēki tev piedoti, vai teikt: celies un staigā?
24. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – Viņš sacīja triekas skartajam: Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!
25. Un tūliņ tas viņu klātbūtnē piecēlās, paņēma gultu, kurā viņš gulēja, un, Dievu godinādams, aizgāja savās mājās.
26. Un izbrīns pārņēma visus, un viņi godināja Dievu. Un viņi, baiļu pārņemti, sacīja: Mēs šodien redzējām brīnumdarbus.
27. Pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžot muitnīcā, un sacīja: Seko man!
28. Un tas, atstājis visu, cēlās un sekoja Viņam.
29. Un Levi sarīkoja Viņam lielu mielastu savā mājā; un tur bija daudz muitnieku un citu, kas līdz ar viņiem atradās pie galda.
30. Un farizeji un to rakstu mācītāji kurnēja, runādami Viņa mācekļiem: Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?
31. Un Jēzus atbildēdams sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi.
32. Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.
33. Un tie Viņam sacīja: Kāpēc Jāņa un tāpat farizeju mācekļi bieži gavē un skaita lūgšanas, bet Tavējie ēd un dzer?
34. Viņš tiem atbildēja: Vai tad varat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ar tiem?
35. Bet nāks laiks, kad līgavainis būs no viņiem atņemts, tad tanīs dienās tie gavēs.
36. Bet Viņš tiem sacīja līdzībā: Neviens neliek ielāpu no jaunām drēbēm uz vecām drēbēm, citādi tas sabojās jaunās, un jaunais ielāps nepiestāvēs vecajām.
37. Un neviens nepilda jaunu vīnu vecos maisos, citādi jaunais vīns saplēsīs maisus, un tas pats izlīs, un maisi ies bojā.
38. Bet jaunais vīns jāpilda jaunos maisos, tad abi uzglabāsies.
39. Un neviens, kas dzēris veco, negribēs jauno, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.

Lūkasa 6, 1 – 49

1. Bet notika otrā sabatā, pirmajā, viņam caur druvu ejot, ka Viņa mācekļi plūca vārpas un tās, rokām izberzēdami, ēda.
2. Bet kādi no farizejiem sacīja viņiem: Kāpēc jūs darāt to, kas sabatā aizliegts?
3. Un Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Arī to jūs neesat lasījuši, ko Dāvids un tie, kas ar viņu bija, darīja, kad bija izsalcis?
4. Kā viņš iegāja dievnamā, un, paņēmis upura maizes, kuras nevienam nav brīv ēst, kā tikai priesteriem, ēda un deva tiem, kas ar viņu bija.
5. Un Viņš tiem sacīja: Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.
6. Bet atkal citā sabatā notika, ka Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tur bija cilvēks, kam labā roka bija sausa.
7. Bet rakstu mācītāji un farizeji novēroja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai rastu apsūdzību pret Viņu.
8. Bet Viņš, zinādams to domas, sacīja cilvēkam, kam roka bija sausa: Celies un stājies šeit vidū! Un viņš piecēlās un nostājās,
9. Bet Jēzus sacīja tiem: Es jums jautāju: vai sabatā nākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt?
10. Un Viņš, visapkārt visus uzlūkojis, sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa, un viņa roka kļuva vesela.
11. Bet tie, neprāta pārņemti, sarunājās savā starpā, ko darīt Jēzum.
12. Bet tanīs dienās notika, ka Viņš uzgāja kalnā Dievu pielūgt; un Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu.
13. Un Viņš, dienai austot, sasauca savus mācekļus un izvēlējās no viņiem divpadsmit, kurus nosauca par apustuļiem:
14. Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bērtuli,
15. Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas saukts Centīgais,
16. Un Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas kļuva nodevējs.
17. Un viņš, nokāpis līdz ar tiem, apstājās līdzenā vietā, kur bija daudz viņa mācekļu un liels daudzums ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un jūrmalas, un Tiras, un Sidonas,
18. Kas bija nākuši, lai Viņu klausītos un lai tiktu izdziedināti no savām kaitēm. Arī tie, kurus mocīja nešķīstie gari, tika izdziedināti,
19. Un visi ļaudis tiecās Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja.
20. Un Viņš, pacēlis acis uz saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgi nabadzīgie, jo Dieva valstība ir jūsu.
21. Svētīgi, kas tagad ciešat izsalkumu, jo jūs tiksiet paēdināti. Svētīgi, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties.
22. Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ.
23. Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem.
24. Turpretim bēdas jums, bagātajiem, jo jūs savu iepriecinājumu jau saņemat!
25. Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs cietīsiet izsalkumu! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet!
26. Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem!
27. Bet es jums, kas mani klausaties, saku: mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst!
28. Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino!
29. Un kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru! Un tam, kas ņem tavu mēteli, neliedz arī svārkus!
30. Bet dodi katram, kas tevi lūdz, un neatprasi to, kas tavs, no tā, kas to atņem!
31. Un kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem.
32. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl.
33. Un ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki tāpat to dara.
34. Un ja jūs aizdosiet tiem, no kā cerat saņemt atpakaļ, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat saņemtu.
35. Turpretim mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem.
36. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!
37. Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots!
38. Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs.
39. Bet Viņš sacīja tiem arī līdzību: Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē?
40. Māceklis nav augstāks par mācītāju, bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs.
41. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati?
42. Vai kā tu vari savam brālim teikt: ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavs acs, bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvikt skabargu no sava brāļa acs!
43. Jo tas koks nav labs, kas nes sliktus augļus; nedz koks slikts, ja tas nes labus augļus.
44. Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas.
45. Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu, jo no sirds pārpilnības mute runā.
46. Un ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko es saku?
47. Es jums rādīšu ikkatru, kas pie manis nāk un manus vārdus klausa, un tos izpilda, kam viņš līdzīgs.
48. Viņš līdzīgs cilvēkam, kas, ēku celdams, raka dziļi un pamatus lika uz klints. Un straume ūdensplūdiem uznākot, gāzās pret šo māju un nevarēja to sakustināt, jo tās pamati bija uz klints.
49. Bet kas dzird un nedara, tas līdzīgs cilvēkam, kas savu namu ceļ uz zemes bez pamatiem; pret to gāzās straume, un tūdaļ tā sagruva; un šī nama sabrukšana bija liela. 

Lūkasa 7, 1 – 50

1. Bet Viņš, pabeidzis visus savus vārdus tautas pamācībai, iegāja Kafarnaumā.
2. Bet viena virsnieka kalps, kas viņam bija dārgs, gulēja slims pie miršanas.
3. Un viņš, izdzirdis par Jēzu, sūtīja jūdu vecākos, lūgdams Viņu, lai nāk un izdziedina tā kalpu.
4. Un tie, pie Jēzus atnākuši, ļoti Viņu lūdza, sacīdami Viņam: Tas cienīgs, lai Tu viņam to dari;
5. Jo viņš mīl mūsu tautu, un viņš arī uzcēla mums sinagogu.
6. Un Jēzus gāja viņiem līdz. Un kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, virsnieks sūtīja draugus pie Viņa, sacīdams: Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē.
7. Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies.
8. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts augstākai varai, un man pakļauti kareivji; un es saku šim: ej, un viņš iet; un – otram: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara.
9. To izdzirdis, Jēzus brīnījās, un, griezdamies pie ļaudīm, kas Viņam sekoja, sacīja: Patiesi es jums saku: tik lielu ticību es pat Izraēlī neesmu atradis.
10. Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu.
11. Un notika, ka Viņš pēc tam gāja uz pilsētu, kuru sauc par Nainu; un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdz.
12. Un kad viņš tuvojās pilsētas vārtiem, lūk, te iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un viņa bija atraitne; un liels pulks pilsētnieku bija ar viņu.
13. Un kad Kungs viņu redzēja, Viņam palika tās žēl; un Viņš tai sacīja: Neraudi!
14. Un piegājis Viņš skāra nestuves. Bet tie, kas nesa, apstājās. un Viņš sacīja: Jaunekli, es tev saku: celies augšām!
15. Un tas, kas bija miris, atsēdās un sāka runāt. Un Viņš to atdeva tā mātei.
16. Bet bailes pārņēma visus; un viņi teica Dievu, sacīdami: Liels pravietis cēlies starp mums, un Dievs apmeklējis savus ļaudis.
17. Un šī vēsts par Viņu izpaudās visā Jūdejā un visā apgabala apkārtnē.
18. Par visu šo Jānim paziņoja viņa mācekļi.
19. Un Jānis, ataicinājis divus savus mācekļus, sūtīja viņus pie Jēzus, jautādams: Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?
20. Un vīri, atnākuši pie Viņa, sacīja: Jānis Kristītājs mūs sūtīja pie Tevis, sacīdams: Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai mums būs citu gaidīt?
21. Bet tanī brīdī Viņš daudzus izdziedināja no slimībām un kaitēm, un no ļaunajiem gariem, un daudziem aklajiem dāvāja redzi.
22. Un Viņš atbildēja un sacīja tiem: Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts. (Is.35,5-6)
23. Un svētīgi tie, kas no manis neņem apgrēcību.
24. Kad Jāņa sūtītie bija aizgājuši, Viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri?
25. Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai mīkstās drānas tērptu cilvēku? Redziet, kas tērpjas dārgās drānās un dzīvo izpriecās, tie ir ķēniņu pilīs.
26. Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: un vairāk nekā pravieti.
27. Šis ir tas, par ko rakstīts: Lūk, es sūtu savu eņģeli Tava vaiga priekšā, kas iepriekš Tevis sagatavos Tev ceļu. (Mal.3,1)
28. Jo es jums saku: Starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka pravieša par Jāni Kristītāju, bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.
29. Un visa tauta un muitnieki, to dzirdēdami, godāja Dieva taisnību un kristījās Jāņa kristībā.
30. Bet farizeji un bauslības pratēji nicināja Dieva gribu par sevi, nesaņemot no viņa kristību.
31. Bet Kungs sacīja: Kam lai es pielīdzinu šīs paaudzes ļaudis? Kam viņi līdzīgi?
32. Viņi ir līdzīgi tirgū sēdošiem bērniem, kas savstarpēji sarunājas, sacīdami: Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt; mēs dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt.
33. Jo atnāca Jānis Kristītājs: viņš neēd maizi un nedzer vīnu, un jūs sakāt: viņā ir ļaunais gars.
34. Atnāca Cilvēka Dēls: Viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: Lūk, cilvēks, kas ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.
35. Un šo gudrību attaisno visi viņas bērni.
36. Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda.
37. Un, lūk, tanī pilsētā viena sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka Viņš piedalās mielastā farizeja namā, atnesa alabastra traukā svaidāmo eļlu;
38. Un tā, nostājusies aiz Viņa pie Viņa kājām, sāka asarām slacināt Viņa kājas un susināt tās ar saviem galvas matiem, un skūpstīja Viņa kājas, un svaidīja tās ar eļlu.
39. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, domāja sevī, sacīdams: Ja Tas būtu pravietis, tad gan zinātu, kas un kāda ir šī sieviete, kas Viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.
40. Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Sīman, man tev kas sakāms. Bet viņš teica: Mācītāj, saki!
41. Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki: viens bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit.
42. Tā kā šiem nebija no kā atdot, viņš atlaida abiem. Kurš no tiem viņu vairāk mīl?
43. Sīmanis sacīja, atbildēdams: Domāju, ka tas, kam vairāk atlaida. Bet Viņš tam sacīja: Tu pareizi esi spriedis.
44. Un Viņš, pagriezies pret sievieti, sacīja Sīmanim: Vai tu redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni manām kājām; bet šī asarām slacināja manas kājas un saviem matiem tās susināja.
45. Tu mani neskūpstīji, bet šī, tikko es ienācu, nepārstāj skūpstīt manas kājas.
46. Tu nesvaidīji ar eļlu manu galvu, bet viņa ar svaidāmo eļlu svaidīja manas kājas.
47. Tāpēc es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mīl mazāk.
48. Un Viņš sacīja tai: Tavi grēki tev tiek piedoti!
49. Un tie, kas ar Viņu atradās pie galda, sāka sevī runāt: Kas Viņš tāds, kas pat grēkus piedod?
50. Bet Viņš sacīja sievietei: Tava ticība tevi glābusi, ej mierā!

Lūkasa 8, 1 – 56
1. Un pēc tam notika, ka Viņš apstaigāja pilsētas un miestus, mācīdams un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija ar Viņu,
2. Un arī dažas sievietes, kuras Viņš bija izdziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļaunie gari,
3. Un Joanna, Heroda nama pārvaldnieka Kūzas sieva, un Zuzanna, un daudzas citas, kas ar savu rocību kalpoja Viņam.
4. Bet kad sanāca daudz ļaužu un no visām pilsētām steidzās pie Viņa, tad Viņš runāja līdzībā:
5. Izgāja sējējs savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un debess putni to apēda.
6. Cita krita uz klints un uzdīgusi nokalta, jo tai nebija mitruma.
7. Un cita krita starp ēkšķiem, un ērkšķi, kopā augot, nomāca to.
8. Un cita krita labā zemē un uzdīgusi deva simtkārtīgus augļus. To sacījis, Viņš sauca: Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird!
9. Bet Viņa mācekļi jautāja, ko šī līdzība nozīmē?
10. Viņš tiem sacīja: Jums dota Dieva valstības noslēpumu saprašana, bet citiem līdzībās, tā ka redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.
11. Bet šī līdzība ir: sēkla ir Dieva vārds.
12. Bet kas ceļmalā, ir tie, kas dzird; pēc tam nāk velns un aiznes vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu pestīti.
13. Un kas uz klints, ir tie, kas dzirdēdami vārdu, priekā uzņem to, bet tiem nav saknes; kādu laiku viņi tic, bet kārdināšanas brīdī tie atkrīt.
14. Bet kas krita ērkšķos, ir tie, kas dzird, bet, viņiem aizejot, gan rūpes, gan bagātība un dzīves bauda nomāc to; un viņi nenes augļus.
15. Bet kas labajā zemē, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, patur to labajā un dziļajā sirdī; un viņi nes augļus pacietībā.
16. Bet neviens, aizdedzinājis sveci, to neapsedz ar trauku, nedz liek zem gultas, bet liek svečturī, lai ienācēji redzētu gaismu.
17. Jo nav nekā noslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā paslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā.
18. Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties! Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.
19. Bet atnāca pie Viņa māte un Viņa brāļi un daudzo ļaužu dēļ nevarēja Viņam tikt klāt.
20. Un Viņam tika ziņots: Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.
21. Viņš atbildēja tiem, sacīdams: Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu klausās un izpilda.
22. Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri.
23. Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās.
24. Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums.
25. Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?
26. Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai.
27. Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs.
28. Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani!
29. Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī.
30. Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši.
31. Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī.
32. Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva.
33. Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka.
34. Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos.
35. Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās.
36. Bet tie, kas redzēja, stāstīja viņiem, kā tas no leģiona izdziedināts.
37. Un viss geraziešu apgabala iedzīvotāju vairākums lūdza Viņu aiziet no tiem, jo viņus bija pārņēmušas lielas bailes. Bet Viņš, iekāpis laivā, atgriezās atpakaļ.
38. Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams:
39. Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis.
40. Bet notika, kad Jēzus atgriezās, ka ļaudis saņēma Viņu, jo visi Viņu gaidīja.
41. Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā,
42. Jo viņam bija vienīgā meitiņa ap divpadsmit gadu, un viņa bija pie miršanas. Un notika, ka, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
43. Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt,
44. No mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās.
45. Un Jēzus sacīja: Kas man pieskārās? Bet kad visi liedzās, Pēteris un tie, kas ar Viņu bija, sacīja: Mācītāj, ļaudis drūzmējas un Tevi spiež, un Tu saki: kas man pieskārās?
46. Un Jēzus sacīja: Man kāds pieskārās, jo es jutu, ka spēks iziet no manis.
47. Bet sieviete, redzēdama, ka viņa nav palikusi nemanīta, trīcēdama piegāja un krita pie Viņa kājām, un visas tautas priekšā norādīja, kāda iemesla dēļ Viņam pieskārusies un ka tūdaļ kļuvusi vesela.
48. Bet viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā!
49. Viņam vēl runājot, nāca kāds pie sinagogas vecākā un sacīja viņam: Tava meitiņa mirusi, neapgrūtini Viņu!
50. Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, sacīja meitiņas tēvam: Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks glābta!
51. Un Viņš, namā ieejot, neatļāva nevienam līdzi nākt, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, un meitiņas tēvam, un mātei.
52. Bet visi raudāja un apraudāja viņu. Bet Viņš sacīja: Neraudiet, meitene nav mirusi, bet guļ.
53. Un tie izsmēja Viņu, zinādami to, ka tā mirusi.
54. Bet Viņš ņēma to aiz rokas un sauca, sacīdams: Meitiņ, celies augšām!
55. Un viņas gars atgriezās; un viņa tūdaļ uzcēlās. Un Viņš lika dot tai ēst.
56. Un viņas vecāki brīnījās; un Viņš tiem pavēlēja nesacīt nevienam par notikušo.

Lūkasa 9, 1 – 62
1. Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai.
2. Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos.
3. Un Viņš tiem sacīja: Neņemiet nekā līdz ceļā: ne spieķi, ne somu, ne maizi, ne naudu, arī divus svārkus neņemiet līdz!
4. Un kādā mājā jūs ieiesiet, tur palieciet un no turienes neizejiet!
5. Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret viņiem!
6. Un izgājuši viņi apstaigāja miestus, visur sludinādami evaņģēliju un dziedinādami.
7. Bet tetrarhs Herods, dzirdēdams par visu, ko Viņš darīja, uztraucās, jo daži runāja,
8. Ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem; bet citi, ka Elijs parādījies; bet vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem augšāmcēlies.
9. Un Herods sacīja: Jānim es nocirtu galvu; bet kas šis ir, par ko es dzirdu tādas lietas, un meklēja Viņu redzēt.
10. Un apustuļi atgriezušies stāstīja Viņam, ko visu viņi darījuši; un Viņš, ņēmis tos līdz, aizgāja savrup tuksnešainā vietā, kas atradās pie Betsaidas.
11. Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja.
12. Bet diena sāka iet uz beigām; un tie divpadsmit, piegājuši Viņam, sacīja: Atlaid ļaudis, lai viņi iet miestos un apkārtējos ciemos meklēt naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tuksnešainā vietā.
13. Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm.
14. Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit!
15. Un viņi tā darīja un novietoja visus.
16. Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā.
17. Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.
18. Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu; arī mācekļi bija pie Viņa; un Viņš tiem jautāja, sacīdams: Par ko ļaudis mani uzskata?
19. Viņi atbildēja un sacīja: Par Jāni Kristītāju, bet citi par Eliju, bet vēl citi, ka uzcēlies viens no senajiem praviešiem.
20. Un Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Sīmanis Pēteris atbildēja, sacīdams: Par Dieva Svaidīto.
21. Un Viņš tiem noliedza un pavēlēja nevienam par to neteikt,
22. Sacīdams: Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, un vecākie, un augstie priesteri, un rakstu mācītāji Viņu atmetīs un nogalinās, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.
23. Bet Viņš runāja visiem: Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man!
24. Jo kas gribēs savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dvēseli pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs.
25. Jo ko tas cilvēkam līdz, ja viņš iemantos visu pasauli, bet pats sevi pazudinās un sev darīs zaudējumus?
26. Jo kas kaunēsies manis un manas mācības dēļ, tā Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks savā un Tēva, un svēto eņģeļu godībā.
27. Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs skatījuši Dieva valstību.
28. Un notika, ka pēc šīs runas pagāja apmēram astoņas dienas; un Viņš ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu.
29. Un kad Viņš lūdza Dievu, Viņa sejas izskats kļuva citāds, un Viņa apģērbs tapa balts un staroja.
30. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu; tie bija Mozus un Elijs.
31. Viņi parādījās godībā; un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē.
32. Bet Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, bija miega nomākti; un uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus, stāvot pie Viņa.
33. Un notika, kad tie gāja no Viņa, ka Pēteris, pats nezinādams, ko runā, sacīja Jēzum: Mācītāj, mums labi šeit; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu un Mozum vienu, un Elijam vienu.
34. Viņam tā runājot, parādījās mākonis un apēnoja viņus; un tie izbijās, kad mākonis viņus apklāja.
35. Un balss atskanēja padebesī, sacīdama: Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!
36. Un kad balss atskanēja, Jēzus tur atradās viens pats. Un viņi klusēja un nevienam tanīs dienās nesacīja nekā par to, ko bija redzējuši.
37. Bet notika nākošajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, ka daudz ļaužu satika viņus.
38. Un, lūk, kāds vīrs ļaudīs kliedza, sacīdams: Mācītāj, lūdzu Tevi, uzlūko manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais!
39. Jo, lūk, gars viņu satver; un viņš piepeši kliedz, un tas viņu plosa un grūsta līdz putām, un novārdzinātu vēl negrib atstāt.
40. Un es lūdzu Tavus mācekļus izdzīt to, bet viņi nevarēja.
41. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Ak neticīgā un izvirtusī cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums un cik cietīšu? Ved savu dēlu šurp!
42. Un kad viņš nāca, ļaunais gars svaidīja viņu un grūstīja.
43. Bet Jēzus norāja nešķīsto garu un izdziedināja jaunekli, un atdeva viņu tēvam.
44. Un visi brīnījās par Dieva varenību. Bet Viņš, kad visi vēl brīnījās par visu, ko Viņš darīja, sacīja saviem mācekļiem: Lieciet šos vārdus savās sirdīs: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās.
45. Bet viņi nesaprata šos vārdus, un tie palika apslēpti viņiem, lai viņi tos izprastu, un tie baidījās jautāt Viņam par šiem vārdiem.
46. Bet viņos radās domas, kurš no viņiem ir tas lielākais?
47. Un Jēzus, redzēdams viņu sirds domas, paņēmis bērnu, novietoja to sev blakus,
48. Un Viņš tiem sacīja: Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; un kas uzņem mani, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazāks starp jums visiem, tas būs lielākais.
49. Bet Jānis runāja, sacīdams: Mācītāj, mēs redzējām kādu Tavā vārdā izdzenam ļaunos garus; un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neseko mums līdz.
50. Un Jēzus sacīja viņam: Neliedziet, jo kas nav pret jums, tas ir ar jums.
51. Bet notika, kad izpildījās Viņa uzņemšanas diena, viņš vērsa savu seju, lai ietu uz Jeruzalemi.
52. Un Viņš sūtīja pirms sevis vēstnešus; un tie gāja un iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam (vietu).
53. Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņa seja bija vērsta, lai ietu uz Jeruzalemi.
54. Bet, to redzot, viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus.
55. Un Viņš pagriezies norāja tos, sacīdams: Jūs nezināt, kāda gara jūs esat.
56. Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt. Un viņi aizgāja uz citu pilsētu.
57. Bet notika, ka tiem ejot pa ceļu, kāds sacīja Viņam: Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi.
58. Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu.
59. Bet otram viņš sacīja: Seko man! Bet tas atbildēja: Kungs, atļauj man vispirms noiet un apbedīt savu tēvu!
60. Un Jēzus viņam sacīja: Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!
61. Un cits sacīja: Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas mājās!
62. Jēzus viņam sacīja: Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.

Lūkasa 10, 1 – 42
1. Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet.
2. Un Viņš tiem sacīja: Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz. Lūdziet tad pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!
3. Ejiet! Lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.
4. Nenesiet līdz nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un nevienu ceļā nesveiciniet!
5. Un kur jūs kādā namā ieiesiet, vispirms sakiet: miers šim namam!
6. Un ja tur būs miera bērns, jūsu miers mitēs pār viņu; bet ja nē, tad tas atgriezīsies jūsos.
7. Bet tanī pat namā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs! Nestaigājiet no vienas mājas otrā!
8. Un ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs tur uzņems, ēdiet, ko jums liks priekšā!
9. Un dziediniet slimos, kas tanī ir, un sakiet viņiem: Dieva valstība jums tuvu klāt!
10. Bet ja jūs ieiesiet kādā pilsētā, un viņi jūs neuzņems, izgājuši tās gatvēs, sakiet:
11. Pat putekļus, kas no jūsu pilsētas mums pielipuši, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu!
12. Es jums saku, ka Sodomai tai dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.
13. Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev Betsaida, jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas notika jūsos, tad tās jau sen, rupjās drēbēs un pelnos sēdot, gandarītu par grēkiem.
14. Tiešām Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums.
15. Un tu, Kafarnauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tiksi nogremdēta līdz pat ellei.
16. Kas jūs klausa, tas mani klausa; un kas jūs nicina tas nicina mani; bet kas mani nicina tas nicina to, kas mani sūtījis.
17. Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas.
18. Un Viņš tiem sacīja: Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam.
19. Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs.
20. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļauti, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ierakstīti debesīs!
21. Tanī pat brīdī Viņš gavilēja Svētajā Garā un sacīja: Es godāju Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu to apslēpi gudrajiem un mācītājiem, bet atklāji mazajiem! Tiešām, Tēvs, jo tas Tev tā labpaticis!
22. Mans Tēvs visu man atdevis; un neviens nezina, kas ir Dēls, kā tikai Tēvs; un kas ir Tēvs, kā tikai Dēls un kam Dēls to vēlas atklāt.
23. Un Viņš, griezdamies pie saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgas tās acis, kas redz to, ko jūs redzat!
24. Jo es jums saku, ka daudzi pravieši un ķēniņi vēlējās redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.
25. Un, lūk, kāds likumu pazinējs piecēlās, un, Viņu kārdinādams, sacīja: Mācītāj, ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?
26. Bet Viņš tam sacīja: Kas bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?
27. Un tas atbildēja un sacīja: Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko – kā sevi pašu.
28. Un Viņš tam sacīja: Tu pareizi atbildēji; dari tā, un tu dzīvosi!
29. Bet viņš, gribēdams sevi attaisnot, sacīja Jēzum: Un kas tad ir mans tuvākais?
30. Tad Jēzus iesāka un sacīja: Kāds cilvēks, iedams no Jeruzalemes uz Jēriku, iekrita slepkavu rokās. Tie viņu aplaupīja un ievainoja, un, atstājuši pusdzīvu, aizgāja.
31. Bet gadījās, ka kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, viņu ieraudzījis, pagāja garām.
32. Tāpat arī levīts, kad bija tanī vietā, viņu redzēdams, pagāja garām.
33. Bet kāds samarietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās.
34. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļlu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu.
35. Bet otrā dienā viņš, izvilcis divus denārijus, deva tos mājas saimniekam, sacīdams: Gādā par viņu, un, ko tu vairāk izdosi, es, kad atgriezīšos, atdošu tev.
36. Kā tev šķiet, kurš no šiem trim bija tuvākais tam, kas iekrita slepkavu rokās?
37. Un viņš atbildēja: Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību. Un Jēzus viņam sacīja: Ej, un tu dari tāpat!
38. Bet notika, ka, tālāk iedami, viņi nonāca kādā miestā; un kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma Viņu savā namā.
39. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, kas, apsēdusies pie Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos.
40. Bet Marta, nopūlējusies, lai viņu labāk apkalpotu, pienāca un sacīja: Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa atstājusi mani, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz!
41. Un Kungs viņai atbildēja, sacīdams: Marta, Marta, tu rūpējies un pūlies par daudz lietām,
42. Bet tikai viena ir nepieciešama. Marija izvēlējusies sev labāko daļu; tā viņai netiks atņemta.

2. Un Viņš tiem sacīja: Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība!
3. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!
4. Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs paši piedodam visiem saviem parādniekiem! Un neieved mūs kārdināšanā!
5. Un viņš tiem sacīja: Ja kādam jums ir draugs un viņš aizies pie tā nakts vidū un sacīs viņam: Draugs, aizdod man trīs maizes,
6. Jo mans draugs no ceļa ienāca pie manis, un man nav ko viņam celt priekšā.
7. Bet tas atbildēs, sacīdams: Neapgrūtini mani, jo durvis jau aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis guļamistabā; es nevaru celties un tev dot.
8. Un ja viņš turpinās klaudzināt, ja viņš necelsies un nedos viņam draudzības dēļ, es jums saku, ka tā neatlaidības dēļ viņš celsies un dos tam, cik tam vajag.
9. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts!
10. Jo katrs, kas lūdz, saņem; un kas meklē, atrod; un kas klaudzina, tam atver.
11. Bet ja kāds no jums lūdz no tēva maizi, vai tad tas viņam pasniegs akmeni? Vai atkal zivi, un tas viņam zivs vietā pasniegs čūsku?
12. Vai atkal, viņš dos skorpiju, ja tas lūgs olu?
13. Ja nu jūs, būdami ļauni, protiet dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos labu garu tiem, kas Viņu lūdz!
14. Un Viņš izdzina ļauno garu; un tas bija mēms. Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās.
15. Bet daži no tiem sacīja: Viņš izdzen velnus ar Belcebula, velnu virsnieka, spēku.
16. Un citi, kārdinādami Viņu, prasīja Viņam zīmi no debesīm.
17. Bet Viņš, redzēdams to domas, sacīja tiem: Ikviena valsts, kas savā iekšienē sašķēlusies, sabrūk, un nams gāžas pāri namam.
18. Bet ja sātanam vairs nav vienības sevī, kā tad pastāvēs viņa valsts? Jo jūs sakāt, ka es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu.
19. Bet ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji.
20. Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība.
21. Ja stiprais apbruņojies sargā savu māju, tad viss, kas viņam ir, paliek drošībā.
22. Bet ja stiprāks par viņu atnāk un uzvar to, tad tas paņem visas viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala savu laupījumu.
23. Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izšķiež.
24. Kad nešķīstais gars atstāj cilvēku, tad tas staigā pa tuksnešainām vietām, meklēdams mieru, bet, neatradis to, tas saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju.
25. Un atnācis Viņš atrod to ar slotu izslaucītu un izgreznotu.
26. Tad viņš iet un ņem sev līdz septiņus citus garus, kas ļaunāki par to; un tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējās lietas kļūst ļaunākas nekā pirmās.
27. Bet notika, ka, Viņam tā runājot, ļaužu pulkā kāda sieviete paceltā balsī sacīja Viņam: Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas!
28. Un Viņš sacīja: Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.
29. Bet kad sapulcējās ļaudis, Viņš sāka runāt: Šī cilts ir ļauna cilts; tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vienīgi pravieša Jonasa zīme.
30. Jo kā Jonass bija zīme ninīviešiem, tā cilvēka Dēls būs šai ciltij.
31. Dienvidu ķēniņiene stāvēs tiesā ar šīs cilts ļaudīm un pazudinās tos, jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salomona gudrību; un, lūk, te ir vairāk nekā Salomons!
32. Ninīves vīri stāvēs tiesā ar šo cilti un pazudinās to, jo viņi, Jonasam sludinot, gandarīja par grēkiem; un, lūk, šeit ir vairāk nekā Jonass!
33. Sveci aizdedzinājis, neviens to neliek slēptuvē vai zem pūra, bet svečturī, lai tie, kas ienāk, redzētu gaismu.
34. Tavas miesas gaisma ir tava acs. Ja tava acs ir vesela, arī visa tava miesa būs gaiša, bet ja tā ir ļauna, tad visa tava miesa būs tumša.
35. Tāpēc pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst tumsa.
36. Ja tad visa tava miesa būs gaiša un tanī nebūs vietas tumsībai, tad tā būs visa gaiša, it kā zibens spožums tevi apspīdētu.
37. Un kad Viņš tā runāja, kāds farizejs lūdza Viņu pie sevis pusdienot. Un Viņš iegājis novietojās.
38. Bet farizejs, sevī pārdomādams, sacīja, kāpēc gan Viņš pirms ēšanas nemazgājas.
39. Bet Kungs sacīja viņam: Tagad jūs, farizeji, tīrat biķera un bļodas ārpusi, bet kas jūsu iekšienē, tas ir pilns laupījuma un viltības.
40. Jūs neprātīgie! Vai tad tas, kas radīja ārpusi, neradīja arī to, kas iekšpusē?
41. Patiesi, dodiet dāvanu no tā, kas jums pāri paliek, un, lūk, viss jums būs tīrs.
42. Bet bēdas jums, farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām un rūtām, un visādiem dārza augiem, bet atstājat neievērotu taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt.
43. Bēdas jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un sveicieni tirgus laukumos.
44. Bēdas jums, jo jūs esat kā neredzami kapi, un ļaudis, to nezinādami, staigā pār tiem.
45. Bet kāds no bauslības pratējiem atbildēja Viņam, sacīdams: Mācītāj, tā runādams, Tu dari arī mums negodu.
46. Un Viņš tam sacīja: Arī jums, bauslības mācītāji, bēdas! Jūs apgrūtinat cilvēkus nastām, ko viņi nespēj nest, bet paši jūs pat ar vienu pirkstu nepieskaraties to saitēm.
47. Bēdas jums, kas ceļat praviešiem pieminekļus, bet jūsu tēvi viņus nogalināja!
48. Patiesi jūs apliecināt, ka jūs piekrītat savu tēvu darbiem, jo tie viņus nogalināja, bet jūs ceļat tiem pieminekļus.
49. Tāpēc arī Dieva gudrība sacīja: Es sūtīšu viņiem praviešus un apustuļus; un no tiem viņi dažus nogalinās un vajās,
50. Lai visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules radīšanas, tiktu pieprasītas no šīs cilts,
51. Sākot ar Ābela asinīm, līdz Zaharija asinīm, kas gāja bojā starp altāri un svētnīcu. Tās, es jums saku, tiks pieprasītas no šīs cilts.
52. Bēdas jums, bauslības mācītāji! Atziņas atslēgu jūs paņēmāt, bet paši jūs iekšā neejat, un tiem, kas grib ieiet, jūs to liedzat.
53. Bet kad Viņš to tiem sacīja, farizeji un bauslības mācītāji sāka Viņam neatlaidīgi uzmākties un daudzrunībā nomākt Viņa runu,
54. Tie uzglūnēja un meklēja satvert Viņu vārdos, lai apsūdzētu Viņu.

Lūkasa 12, 1 – 59
1. Bet kad daudz ļaužu bija sapulcējušies, tā ka tie gandrīz viens otru samina, Viņš sāka runāt saviem mācekļiem: Sargieties no farizeju rauga, kas ir liekulība!
2. Jo nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nezināms, kas nenāks zināms.
3. Tāpēc, ko jūs esat teikuši tumsā, to runās gaismā; un ko jūs kambaros sacījāt ausī, tas tiks sludināts no jumtiem.
4. Un es jums, saviem draugiem, saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs neko nespēj darīt!
5. Bet es jums rādīšu, no kā jums jābaidās: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas iemest ellē. Tiešām, es saku jums: tā baidieties!
6. Vai piecus zvirbuļus nepārdod par diviem grašiem? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā.
7. Bet arī visi jūsu galvas mati ir saskaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi.
8. Un es jums saku: katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā.
9. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas tiks noliegts Dieva eņģeļu priekšā.
10. Un katram, kas runā pret Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, bet kas zaimo Svēto Garu, tam to nepiedos.
11. Bet kad viņi vedīs jūs sinagogās un iestāžu, un valdības priekšā, nerūpējieties par to, ko jūs atbildēsiet vai ko teiksiet!
12. Jo Svētais Gars jūs tanī brīdī mācīs, kas jums jārunā.
13. Bet kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā!
14. Un Viņš tam sacīja: Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?
15. Un Viņš sacīja tiem: Pielūkojiet un sargieties no katras mantkārības, jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga viņa dzīve!
16. Bet viņš tiem teica līdzību, sacīdams: Kāda bagāta cilvēka tīrums deva bagātu ražu.
17. Un viņš sevī domāja, sacīdams: Ko lai es daru, jo man nav kur novietot savu ražu.
18. Un viņš sacīja: Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus; un tur es savākšu, kas man izaudzis un visu savu mantu.
19. Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro!
20. Bet Dievs sacīja viņam: Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji?
21. Tā iet tiem, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva.
22. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Tāpēc es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties.
23. Jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu!
24. Vērojiet kraukļus! Viņi nesēj un nepļauj, tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos uztur. Cik daudz vērtīgāki par tiem esat jūs?
25. Bet kas no jums rūpējoties var pagarināt savu augumu par vienu olekti?
26. Ja jūs nespējat pat vismazāko, ko tad jūs raizējaties par citu?
27. Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Tās nestrādā un nevērpj, bet es jums saku: pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām.
28. Bet ja Dievs tā ģērbj zāli, kas šodien tīrumā, bet rīt tiek krāsnī mesta, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie!
29. Tāpēc arī jūs nejautājiet, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un neuztraucieties!
30. Jo to visu meklē pasaules tautas. Bet jūsu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag.
31. Labāk cenšaties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un viss tas tiks jums piedots klāt.
32. Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums valstību!
33. Pārdodiet savu mantu un dodiet nabagiem dāvanas! Gādājiet sev somas, kas nenoveco, un neizsīkstošu mantu debesīs, kur zagļi netuvojas un kodes nebojā!
34. Jo kur jūsu manta, tur arī jūsu sirdis.
35. Jūsu gurni lai ir apjozti un degoša lāpa jūsu rokās!
36. Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās!
37. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos.
38. Un ja viņš nāktu otrā nakts maiņā, un ja viņš nāktu trešajā sardzes maiņā un tā viņus atrastu, tad svētīgi šie kalpi!
39. Bet tas jums jāzina: ja nama tēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad viņš paliktu nomodā un neatļautu tam ielauzties savā namā.
40. Tā arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat.
41. Bet Pēteris sacīja Viņam: Kungs, vai tu šo līdzību saki mums vai visiem?
42. Un Kungs sacīja: Kā tev šķiet, kas ir tas uzticīgais un saprātīgais nama turētājs, ko Kungs iecēlis savai saimei, lai viņš tai dotu laikā kviešu mēru?
43. Svētīgs tas kalps, ko kungs atnācis atradīs tā darām.
44. Patiesi es jums saku: viņš iecels to pār visiem saviem īpašumiem.
45. Bet ja šis kalps, savā sirdī sacīdams: Mans kungs kavējas nākt, sāks sist kalpus un kalpones un ēdīs, un dzers, un piedzersies,
46. Tad tā kalpa kungs nāks tanī dienā, kad tas negaida, un stundā, kuru tas nezina, un atdalīs viņu, un dos tam tā daļu ar neticīgajiem.
47. Bet šis kalps, kas zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu.
48. Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.
49. Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegtos.
50. Bet man jākristās kristībā: un kā es ilgojos, kamēr tas notiks!
51. Jūs domājat, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Es jums saku nē, bet šķelšanos!
52. Jo no šī laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim.
53. Sašķelsies tēvs pret dēlu un dēls pret savu tēvu, māte pret meitu un meita pret māti. Vīramāte pret savu vedeklu un vedekla pret savu vīramāti.
54. Bet ļaudīm Viņš sacīja: Kad jūs redzat rietumos paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus; un tā arī notiek.
55. Un kad pūš dienvidu vējš, jūs sakāt: būs karstums; un tā notiek.
56. Jūs, liekuļi, par debess un zemes izskatu jūs protat spriest, bet kāpēc jūs nespriežat par šo laikmetu?
57. Un kāpēc jūs nespriežat paši no sevis, kas taisnīgi?
58. Bet ja tu ej ar savu pretinieku pie priekšnieka, pūlies jau ceļā no tā atbrīvoties, lai viņš tevi neaizvestu pie tiesneša un tiesnesis nenodotu tevi tiesas izpildītājam, un tiesas izpildītājs neiemestu tevi cietumā!
59. Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo grasi.

Lūkasa 13, 1 – 35 

1. Bet tanī pat laikā atnāca daži un ziņoja Viņam par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts sajauca ar to upuriem.
2. Un Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija lielāki grēcinieki nekā visi galilejieši, tāpēc ka viņiem tā bij jācieš?
3. Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā.
4. Vai jūs domājat, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem nogāzās Siloes tornis un nosita viņus, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji?
5. Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā.
6. Un Viņš sacīja tiem šo līdzību: Kādam bija vīģes koks, iestādīts paša vīna dārzā; un viņš nāca un meklēja tanī augļus, bet neatrada.
7. Tad viņš sacīja vīna dārza kopējam: Lūk, jau trešo gadu nāku meklēt augļus šai vīģes kokā, bet neatrodu. Tāpēc nocērt to, lai tas neaizņem zemi!
8. Bet tas atbildēja viņam, sacīdams: Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus,
9. Varbūt tas nesīs augļus, bet ja nē, tad nākotnē tu nocirtīsi to.
10. Un Viņš mācīja sabatos to sinagogā.
11. Un, lūk, sieviete: tai astoņpadsmit gadu bija slimības gars; un viņa bija saliekta un nespēja pat augšup paskatīties.
12. Jēzus, ieraudzījis viņu, pasauca to pie sevis un sacīja tai: Sieviete, tu esi atbrīvota no savas slimības.
13. Un Viņš uzlika tai rokas; un tūdaļ tā uzcēlās un godināja Dievu.
14. Bet sinagogas priekšnieks, saīdzis, ka Jēzus dziedināja sabatā, sāka runāt ļaudīm, sacīdams: Ir sešas dienas, kurās jāstrādā; tanīs nāciet un dziedinieties, bet ne sabatā!
15. Bet Kungs atbildēja viņam, sacīdams: Jūs, liekuļi, vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles un neved dzirdināt?
16. Bet vai nevajadzēja sabatā atraisīt no šīm saitēm šo Ābrahama meitu, kuru sātans bija saistījis, lūk, jau astoņpadsmit gadu?
17. Un kad Viņš to pateica, visi Viņa pretinieki nosarka, bet visa tauta priecājās par visu, ko Viņš vareni darīja.
18. Un Viņš sacīja: Kam līdzīga Dieva valstība? Ar ko lai es to salīdzinu?
19. Tā līdzīga sinepju graudiņam, ko cilvēks paņēma un iesēja savā dārzā; un tas auga un kļuva liels koks; un debess putni mājoja tā zaros.
20. Un vēl Viņš sacīja: Ar ko lai es salīdzinu Dieva valstību?
21. Tā līdzīga raugam, kuru sieviete paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr viss sarūga.
22. Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzalemi, apstaigāja pilsētas un miestus mācīdams.
23. Bet kāds sacīja Viņam: Kungs, vai maz ir to, kas tiks pestīti?
24. Pūlieties ieiet caur šaurajām durvīm, jo, es jums saku, daudzi meklēs ieiet, bet nevarēs.
25. Jo kad nama tēvs būs iegājis un durvis noslēdzis, tad jūs, ārā stāvēdami, sāksiet pie durvīm klauvēt, sacīdami: Kungs, atver mums! Tad Viņš, atbildēdams jums, sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat.
26. Tad jūs sāksiet runāt: Mēs Tavā klātbūtnē ēdām un dzērām, un Tu mācīji mūsu ielās.
27. Un Viņš jums sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat; ejiet prom no manis, jūs, visi ļauna darītāji!
28. Tur būs raudāšana un zobu griešana, kad redzēsiet Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu, un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi izmestus ārā.
29. Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā!
30. Un, lūk, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie.
31. Tanī pat dienā nāca daži farizeji un sacīja Viņam: Aizej un aizceļo no šejienes, jo Herods grib Tevi nonāvēt!
32. Un Viņš tiem sacīja: Ejiet un sakiet šim lapsai: lūk, es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu.
33. Tomēr man šodien un rīt, un nākošajā dienā jābūt ceļā, jo nepiedienas pravietim ārpus Jeruzalemes iet bojā.
34. Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju savākt tavus bērnus, kā putns savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu to negribēji!
35. Lūk, jūsu nams tiks jums atstāts tukšs. Bet es jums saku: jūs mani neredzēsiet, kamēr nāks laiks, kad jūs sacīsiet: Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā!

Lūkasa 14, 1 – 35
1 Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja.
2 Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā.
3 Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja.
4 Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida.
5 Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?”
6 Un tie nekā uz to nespēja atbildēt.
7 Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams:
8 “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts,
9 un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta.
10 Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā.
11 Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
12 Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ.
13 Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus;
14 un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.”
15 Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!”
16 Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.
17 Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts.
18 Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.
19 Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.
20 Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.
21 Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus.
22 Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas.
23 Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.
24 Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.”
25 Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja:
26 “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.
27 Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.
28 Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai,
29 lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu,
30 sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.
31 Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem;
32 un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.
33 Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.
34 Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot?
35 Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!”

Lūkasa 15, 1 – 32

1. Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu.
2. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem.
3. Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams:
4. Kurš cilvēks no jums, kam simts avis, pazaudējot vienu no tām, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet meklēt to, kas pazuda, kamēr viņš to atrod?
5. Un viņš, atradis to, priecādamies liek savos plecos.
6. Un viņš, mājās pārnācis, sasauc draugus un kaimiņus un saka viņiem: Priecājieties ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi!
7. Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag.
8. Vai atkal: kura sieviete, kam desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neiededzinās sveci un neizslaucīs māju, rūpīgi meklēdama, kamēr to neatradīs?
9. Un viņa, to atradusi, sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: Priecājieties ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi!
10. Es jums saku: tā Dieva eņģeļi priecāsies par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem.
11. Un Viņš sacīja: Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem.
13. Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu.
14. Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu.
15. Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas.
16. Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva.
17. Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā!
18. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.
19. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!
20. Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to.
21. Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22. Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām,
23. Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies,
24. Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot.
25. Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību.
26. Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir.
27. Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu.
28. Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt.
29. Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu;
30. Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu.
31. Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs;
32. Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.

Lūkasa 16, 1 – 31 

1. Bet Viņš sacīja arī saviem mācekļiem: Kāds cilvēks bija bagāts, un tam bija mantas pārvaldnieks. Un šis tika viņam apsūdzēts, it kā tas izšķiežot tā mantu.
2. Un viņš, to pasaucis, sacīja tam: Ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par mantas pārvaldīšanu, jo tu pārvaldnieks vairs nevarēsi būt!
3. Bet pārvaldnieks sacīja sevī: Ko lai es daru, jo mans kungs atņem man mantas pārvaldīšanu? Rakt es nespēju, ubagot kauns.
4. Es zinu, ko darīt, lai viņi mani uzņemtu savās mājās, kad būšu atcelts no pārvaldīšanas.
5. Un viņš, ataicinājis pa vienam sava kunga parādniekus, sacīja pirmajam: Cik tu esi manam kungam parādā?
6. Un tas viņam sacīja: Simts mucu eļlas. Un viņš tam sacīja: Ņem savu parāda zīmi, apsēsties tūlīt un raksti piecdesmit!
7. Tad viņš sacīja otram: Bet tu cik esi parādā? Tas atbildēja: Simts mēru kviešu. Viņš tam sacīja: Ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit!
8. Un kungs palielīja netaisnīgo pārvaldnieku, ka viņš gudri darījis, jo šīs pasaules bērni ir atjautīgāki savā ciltī nekā gaismas bērni.
9. Un es jums saku: iegūstiet sev draugus no netaisnas bagātības, lai tad, kad jūsu pietrūks, uzņemtu jūs mūžīgajos mājokļos.
10. Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās.
11. Ja jau jūs netaisnas bagātības lietās neesat bijuši uzticami, kas lai jums uztic to, kas ir patiess,
12. Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos to, kas ir jūsu?
13. Neviens kalps nevar diviem kungiem kalpot: vai nu viņš vienu nīdīs un citu mīlēs, vai vienam pakļausies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un bagātībai.
14. Bet to visu dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi; un tie izsmēja Viņu.
15. Un Viņš tiem sacīja: Jūs esat tādi, kas sevi attaisno cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis, jo kas cilvēkiem augsts, tas Dieva priekšā ir negantība.
16. Bauslība un pravieši turpinājās līdz Jānim; no tā laika tiek sludināta Dieva valstība, un katrs ar spēku laužas tanī.
17. Bet drīzāk debess un zeme zudīs, nekā viena zīme no bauslības atkritīs.
18. Katrs, kas šķiras no savas sievas un apprecē citu, pārkāpj laulību; un tas, kas apprecē tādu, kas no vīra šķirta, pārkāpj laulību.
19. Bija kāds bagātnieks, kas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un katru dienu lepni dzīroja.
20. Un bija kāds nabags, vārdā Lācars, kas gulēja pie viņa durvīm un bija augoņu pilns.
21. Viņš gribēja ēst druskas, kas krita no bagātnieka galda; un neviens viņam tās nedeva, bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus.
22. Bet notika, ka nomira nabadzīgais; un eņģeļi aiznesa viņu Ābrahama klēpī. Bet nomira arī bagātais un tika paglabāts ellē.
23. Mokas ciezdams, viņš pacēla savas acis un tālienē ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī.
24. Tad viņš sauca, sacīdams: Tēvs, Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš, sava pirksta galu ūdenī iemērcis, dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šais liesmās!
25. Un Ābrahams sacīja viņam: Atminies, dēls, ka tu savu labumu saņēmi, būdams dzīvs, turpretī Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.
26. Un pie tam starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, tā ka tie, kas no šejienes vēlētos aiziet pie jums, to nespētu, tāpat arī pāriet no jums pie mums.
27. Un viņš sacīja: Tad es lūdzu tevi, tēvs, sūti viņu mana tēva namā,
28. Jo man pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šai moku vietā!
29. Un Ābrahams sacīja tam: Tiem ir Mozus un pravieši, lai viņi klausa tos!
30. Bet tas sacīja: Nē, Ābrahama tēv, bet ja kāds no mirušajiem aiziet pie tiem, tad viņi gandarītu par grēkiem!
31. Bet viņš tam sacīja: Ja tie Mozu un praviešus neklausa, tad arī, ja kāds no miroņiem uzceltos, tie neticēs.

Lūkasa 17, 1 – 37
1. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nav iespējams, ka apgrēcība nenāktu; bet bēdas tam, caur ko tā nāk!
2. Labāk tādam būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā viņš apgrēcina vienu no šiem mazajiem.
3. Pielūkojiet paši sevi! Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam!
4. Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam!
5. Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību!
6. Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu.
7. Bet kurš no jums, kam ir kalps, arājs vai gans, kad tas pārnāks no lauka, sacīs viņam: tūlīt nāc un sēdies pie galda?
8. Vai viņš tam neteiks: pagatavo man ēdienu un apjoz priekšautu, un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu; un pēc tam tu ēdīsi un dzersi.
9. Un vai viņš izsaka pateicību tam kalpam, ka tas darīja to, ko tam pavēlēja?
10. Es nedomāju. Tā arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt.
11. Un, ejot uz Jeruzalemi, notika, ka Viņš gāja caur Samarijas un Galilejas vidieni.
12. Un kādā miestā ieejot, Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīrieši, kas apstājās notālēm.
13. Un paceltā balsī sacīja: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!
14. To ieraudzījis, Viņš sacīja: Ejiet un parādieties priesteriem! Un notika, ka, tiem ejot, viņi kļuva tīri.
15. Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš izdziedināts, griezās atpakaļ un skaļā balsī godināja Dievu,
16. Un nokrita uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās; un tas bija samarietis.
17. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Vai desmit nekļuva veseli? Kur ir deviņi?
18. Nav neviens atradies, kas būtu atgriezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks.
19. Un Viņš tam sacīja: Celies un ej, jo tava ticība tev palīdzējusi!
20. Bet farizeji jautāja Viņam: Kad nāks Dieva valstība? Viņš tiem atbildēja un sacīja: Dieva valstība nenāk redzamā veidā.
21. Un arī neteiks: Lūk, še ir, vai, lūk, tur ir, jo, lūk, Dieva valstība ir jūsos pašos.
22. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nāks dienas, kad jūs alksiet redzēt vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet.
23. Un jums sacīs: Lūk, še ir, un, lūk, tur ir! Neejiet tur un nesekojiet tam!
24. Jo kā zem debesīm uzliesmojis zibens apspīd to, kas zem debesīm ir, tā būs Cilvēka Dēls savā dienā.
25. Bet vispirms Viņam daudz vajag ciest un no šīs cilts atmestam kļūt.
26. Un kā tas bija Noasa dienās, tā tas būs arī Cilvēka Dēla dienās.
27. Tie ēda un dzēra; precēja sievas un izdeva pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā; un tad nāca ūdensplūdi un iznīcināja visu.
28. Tāpat, kā tas notika Lata dienās: ēda, dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja;
29. Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, lija uguns un sērs no debesīm un iznīcināja visus.
30. Gluži tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.
31. Ja kāds tanī stundā būs uz jumta, bet viņa lietas – namā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt, un ja kas tīrumā, tas lai neatgriežas atpakaļ!
32. Pieminiet Lata sievu!
33. Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs.
34. Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā: vienu uzņems, bet otru atstās.
35. Divas kopā mals: vienu uzņems un otru atstās; divi būs tīrumā: vienu uzņems un otru atstās.
36. Tad mācekļi jautāja Viņam, sacīdami: Kur, Kungs?
37. Viņš tiem sacīja: Visur, kur miesa, salasās arī ērgļi.

Lūkasa 18, 1 – 43
1. Bet vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt,
2. Sacīdams: Vienā pilsētā bija kāds tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.
3. Bet kāda atraitne bija tanī pilsētā; un viņa nāca pie viņa un sacīja: Aizstāvi mani pret manu pretinieku!
4. Un tas ilgu laiku negribēja. Bet pēc tam viņš sevī sacīja: Lai gan es Dieva nebaidos un no cilvēkiem nekaunos,
5. Tomēr, lai šī atraitne mani neapgrūtinātu, es spriedīšu tiesu, ka viņa, beigās atnākusi, neuzbruktu man.
6. Bet Kungs sacīja: Klausieties, ko netaisnais tiesnesis saka!
7. Un vai Dievs lai nespriestu taisnīgu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, un nebūtu pacietīgs ar viņiem?
8. Es jums saku, ka Viņš drīz tiem spriedīs taisnīgu tiesu. Tomēr, kā rādās, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?
9. Bet tiem, kas sevi uzskatīja taisnīgus esam un citus nicināja, Viņš sacīja šo līdzību:
10. Divi cilvēki iegāja svētnīcā Dievu lūgt. Viens bija farizejs un otrs muitnieks.
11. Farizejs nostājies sevī tā lūdza: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks!
12. Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir.
13. Bet muitnieks, tālāk stāvēdams, negribēja pat acis pacelt pret debesīm, bet, sitot pie savām krūtīm, sacīja: Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!
14. Es jums saku: šis aizgāja savās mājās attaisnots, bet tas ne. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts.
15. Bet arī bērnus Viņam atnesa, lai Viņš tiem pieskartos. Kad mācekļi to redzēja, tie norāja tos.
16. Bet Jēzus pasauca viņus un sacīja: Laidiet bērnus pie manis nākt un neliedziet viņiem to, jo tādiem pieder Dieva valstība!
17. Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tanī neieies.
18. Un kāds priekšnieks jautāja Viņam, sacīdams: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?
19. Bet Jēzus viņam sacīja: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.
20. Baušļus tu zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev būs tēvu un māti godāt.
21. Tas sacīja: To visu esmu izpildījis kopš jaunības.
22. Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņam: Vēl viena tev trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un dod nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man!
23. To dzirdēdams, viņš noskuma, jo bija ļoti bagāts.
24. Bet Jēzus, redzēdams viņu noskumušu, sacīja: Cik grūti tiem, kam nauda, ieiet Dieva valstībā!
25. Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.
26. Tad tie, kas dzirdēja, sacīja: Un kas tad var kļūt pestīts?
27. Viņš tiem sacīja: Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.
28. Bet Pēteris sacīja: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev.
29. Viņš tiem teica: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas atstājis māju vai vecākus, vai brāļus, vai sievu, vai bērnus Dieva valstības dēļ
30. Un kas nesaņem daudz vairāk jau šinī laikā, bet nākošajā mūžā mūžīgo dzīvi.
31. Bet Jēzus ņēma tos divpadsmit sev līdz un sacīja viņiem: Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi; un viss izpildīsies, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.
32. Jo Viņu nodos pagāniem un apsmies, un šaustīs, un apspļaudīs,
33. Un pēc šaustīšanas Viņu nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.
34. Bet no tā viņi neko nesaprata; un šis vārds palika tiem apslēpts; un viņi neaptvēra to, kas tika runāts.
35. Bet notika, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds aklais sēdēja ceļmalā un ubagoja.
36. Un, kad viņš dzirdēja ļaužu pulku garām ejam, tas jautāja, kas tas ir.
37. Bet viņam pateica, ka Jēzus Nācarietis iet garām.
38. Tad viņš sauca, sacīdams: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
39. Bet tie, kas gāja priekšā, norāja viņu, lai viņš ciestu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
40. Tad Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Un kad tas tuvojās, viņš jautāja tam,
41. Sacīdams: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet viņš sacīja: Kungs, lai es redzu!
42. Un Jēzus sacīja viņam: Topi redzīgs, tava ticība tevi glābusi.
43. Un tūdaļ viņš kļuva redzīgs un, Dievu godinādams, sekoja Viņam. Un visa tauta, to redzēdama, godināja Dievu.

Lūkasa 19, 1 – 48
1. Un Viņš, iegājis Jērikā, gāja tai cauri.
2. Un, lūk, kāds cilvēks, vārdā Zahejs, kas bija muitnieku priekšnieks un bagāts,
3. Meklēja Jēzu redzēt, kas Viņš ir, un nevarēja ļaužu dēļ, jo bija mazs augumā.
4. Un tas, paskrējis uz priekšu, uzkāpa vīģes kokā, lai Viņu redzētu, jo tur Viņam bija jāiet garām.
5. Un kad Jēzus atnāca tai vietā, Viņš, uz augšu paskatījies, ieraudzīja to un sacīja viņam: Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā!
6. Un tas steigšus nokāpa un uzņēma Viņu ar prieku.
7. To redzot, visi kurnēja, sacīdami, ka Viņš apmeties pie grēcīga cilvēka.
8. Bet Zahejs piecēlies sacīja Kungam: Lūk, Kungs, pusi no savas mantas es atdodu nabagiem; un es atdošu četrkārtīgi, ja es kādam to būtu nokrāpis.
9. Jēzus sacīja viņam: Šodien šim namam notikusi pestīšana, jo arī šis ir Ābrahama dēls.
10. Jo Cilvēka Dēls nācis meklēt un pestīt to, kas bija zudis.
11. Tiem klausoties, Viņš turpināja un sacīja līdzību, jo Viņš bija tuvu Jeruzalemei; un tie domāja, ka Dieva valstība tūliņ parādīsies.
12. Viņš sacīja: Kāds dižciltīgs cilvēks aizgāja tālās zemēs, lai iegūtu sev valsti un atgrieztos atpakaļ.
13. Un viņš, pasaucis savus desmit kalpus, deva tiem desmit minas un sacīja viņiem: Tirgojieties, kamēr es pārnākšu!
14. Bet viņa pilsoņi ienīda to; un tie sūtīja sūtņus viņam pakaļ un sacīja: Mēs nevēlamies, ka šis valdītu pār mums.
15. Un notika, ka viņš, valsti ieguvis, atgriezās atpakaļ un lika pasaukt kalpus, kuriem viņš bija devis naudu, lai uzzinātu, cik katrs ietirgojis.
16. Tad nāca pirmais un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja desmit minas.
17. Viņš tam sacīja: Pareizi, labais kalps, tu biji uzticams mazās lietās; tu valdīsi pār desmit pilsētām.
18. Un otrs atnāca un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja piecas minas.
19. Un viņš tam sacīja: Arī tu valdi pār piecām pilsētām.
20. Un vēl cits nāca un sacīja: Kungs, še ir tava mina. Es to biju noglabājis sviedrautā.
21. Jo es baidījos tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks: tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis.
22. Viņš sacīja tam: Nekrietnais kalps, ar tavu muti es tevi tiesāju. Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks, kas ņem, ko nav nolicis, un pļauj, ko nav sējis.
23. Un kāpēc tu neatdevi manu naudu maiņgaldā, lai es pārnācis atprasītu to ar augļiem!
24. Un klātesošiem viņš teica: Atņemiet viņam minu un dodiet tam, kam desmit minas!
25. Un tie sacīja viņam: Kungs, viņam jau desmit minas!
26. Bet es jums saku: katram, kam ir, tiks dots, lai viņam būtu pārpilnība; bet no tā, kam nav, tiks ņemts arī tas, kas viņam ir. (Mt.13,12; 25,29; Mk.4,25)
27. Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār viņiem valdītu, atvediet šurp un nogaliniet manā priekšā!
28. Un to teicis, Viņš, iedams uz Jeruzalemi, turpināja ceļu.
29. Un notika, kad Viņš tuvojās Betfāgai un Betānijai pie kalna, kas saucas Olīvkalns, ka Viņš sūtīja divus savus mācekļus,
30. Sacīdams: Ejiet uz miestu, kas jūsu priekšā! Un jūs ieiedami atradīsiet piesietu ēzeļa mātes kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis; atraisiet to un atvediet!
31. Un ja kāds jūs jautās, kāpēc jūs to atraisāt, tad sakiet viņam tā: Kungs vēlas tā pakalpojumu.
32. Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada kumeļu stāvam, kā viņš tiem bija sacījis.
33. Bet kad viņi raisīja kumeļu vaļā, tā īpašnieki sacīja tiem: Kāpēc jūs atraisāt kumeļu?
34. Un viņi atbildēja: Kungam to vajag.
35. Un viņi atveda to pie Jēzus. Un viņi, savas drēbes kumeļam uzklājuši, uzsēdināja Jēzu.
36. Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā.
37. Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši,
38. Sacīdami: Svētīgs, Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā!
39. Un daži farizeji ļaužu pulkā sacīja Viņam: Mācītāj, apsauc savus mācekļus!
40. Viņš tiem sacīja: Es jums saku: ja viņi klusētu, kliegtu akmeņi.
41. Un Viņš, pienācis tuvāk un uzlūkodams pilsētu, raudāja par to, sacīdams:
42. Kaut jel arī tu atzītu un pat šinī tavā dienā, kas pie tava miera vajadzīgs! Bet tagad tas apslēpts tavām acīm:
43. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki aplenks tevi vaļņiem; un tie ielenks tevi un spiedīs tevi no visām pusēm;
44. Un viņi nospiedīs tevi zemē un tavus bērnus, kas tevī ir, un neatstās tevī akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neatzini savas piemeklēšanas dienu.
45. Un Viņš, iegājis svētnīcā, sāka dzīt ārā tos, kas tanī pārdeva un pirka,
46. Sacīdams viņiem: Ir rakstīts: mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs esat padarījuši to par slepkavu bedri. (Is.56,7; Jer.7,11)
47. Un viņš katru dienu mācīja svētnīcā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tautas priekšnieki meklēja Viņu nonāvēt;
48. Un tie neizprata, ko Viņam darīt, jo visa tauta neatlaidīgi klausījās Viņā.

Lūkasa 20, 1 – 47

1. Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās
2. Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis?
3. Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man:
4. Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem?
5. Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam?
6. Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.
7. Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes.
8. Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru.
9. Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku.
10. Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā.
11. Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā.
12. Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā.
13. Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros.
14. Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu!
15. Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs?
16. Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt!
17. Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni?
18. Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33;
1.Pēt.2,7)
19. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas.
20. Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai.
21. Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu;
22. Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē?
23. Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt?
24. Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara!
25. Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva!
26. Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa.
27. Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam,
28. Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus!
29. Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira.
30. Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem.
31. Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira.
32. Beigās pēc visiem nomira sieva.
33. Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva?
34. Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti.
35. Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems.
36. Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni.
37. Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.
38. Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo.
39. Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici.
40. Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt.
41. Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls?
42. Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas,
43. Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1)
44. Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls?
45. Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem:
46. Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos,
47. Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu.

Lūkasa 21, 1 – 38
1. Tad Viņš, pacēlis savas acis, redzēja bagātos metam savus ziedojumus upuru traukā.
2. Bet Viņš redzēja arī kādu nabaga atraitni, divas artaviņas iemetam.
3. Un Viņš sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne ziedoja vairāk nekā visi,
4. Jo šie visi ziedoja Dievam dāvanas no tā, kas tiem palika pāri, bet šī no savas trūcības upurēja visu savu iztiku, kas tai bija.
5. Un kad daži runāja par svētnīcu, ka tā skaistiem akmeņiem un dāvanām izgreznota, Viņš sacīja:
6. Nāks dienas, kad no tā, ko jūs redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs.
7. Bet tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, kad tas notiks, un kāda zīme tam, kad tas sāks izpildīties?
8. Viņš sacīja: Pielūkojiet, ka jūs nepieviļ! Jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: Es tas esmu, un tas laiks ir pienācis. Bet neejiet tiem pakaļ!
9. Bet kad jūs dzirdēsiet par kariem un nemieriem, nebīstieties! Tam visam iepriekš jānotiek, bet tūdaļ vēl nav gals.
10. Tad Viņš tiem sacīja: Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti.
11. Un vietu vietām būs lielas zemestrīces un mēris, un bads, un šausmas, un lielas zīmes no debesīm.
12. Bet pirms visa tā viņi pacels pret jums savas rokas un vajās jūs, nododot sinagogām un cietumiem, un vedīs jūs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ.
13. Bet tas notiks jums par liecību.
14. Tad nu apņematies savās sirdīs nedomāt par to, ko jūs atbildēsiet!
15. Jo es jums došu valodu un gudrību, kurai visi jūsu pretinieki nespēs pretoties un pretī runāt.
16. Pat vecāki un brāļi, un radi, un draugi jūs nodos un dažus no jums nonāvēs.
17. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ;
18. Bet neviens mats no jūsu galvas nepazudīs.
19. Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles.
20. Bet kad jūs redzēsiet karaspēku ielencam Jeruzalemi, tad ziniet, ka tās izpostīšana pienākusi.
21. Tad tie, kas Jūdejā, lai bēg kalnos, kas pilsētā, lai iet ārā, un kas tās apkārtnē, lai neieiet tanī!
22. Jo šīs ir atmaksas dienas, lai izpildītos viss, kas rakstīts.
23. Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās, jo liela apspiešana nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu.
24. Un no zobena asmens tie kritīs, un tos kā gūstekņus aizvedīs visās tautās, un pagāni mīdīs Jeruzalemi, iekams izpildīsies pagānu laiks.
25. Un būs zīmes pie saules un mēness, un zvaigznēm, un jūras kaukšanas un plūdu dēļ bailes tautām virs zemes.
26. Cilvēki bailēs sastings, gaidot, kas nāks pār visu pasauli, jo debesu stiprumi sakustēsies.
27. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā varā un godībā.
28. Bet kad tas viss sāks piepildīties, skatieties un paceliet savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas!
29. Un Viņš tiem sacīja līdzību: Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus!
30. Kad tiem jau augļi metas, tad ziniet, ka vasara tuvu.
31. Tāpat arī jūs, redzot to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu.
32. Patiesi es jums saku: Šī cilts neizzudīs, iekams viss tas notiks.
33. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.
34. Bet pielūkojiet, ka jūsu sirdis kādreiz neapgrūtinātu pārēšanās, piedzeršanās un šīs dzīves rūpes, un ka šī diena nepienāktu jums negaidīta.
35. Jo kā valgs tā nāks pār visiem, kas dzīvo virs zemes.
36. Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdziet Dievu, lai jūs būtu cienīgi stāties Cilvēka Dēla priekšā un izbēgtu no visa tā, kas notiks!
37. Tā Viņš dienas pavadīja, mācīdams svētnīcā, bet naktīs Viņš gāja un palika kalnā, ko sauc par Olīvkalnu.
38. Bet visa tauta rīta agrumā steidzās pie Viņa, lai svētnīcā Viņu klausītos.

Lūkasa 22, 1 – 71
1. Bet tuvojās neraudzētās maizes svētki, ko sauc par Lieldienām.
2. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Jēzu nonāvēt, bet viņi baidījās no ļaudīm.
3. Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit.
4. Un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot.
5. Un tie priecājās un piesolīja dot viņam naudu.
6. Un viņš apsolīja un meklēja izdevību, kā Viņu tiem nodot, ļaudīm nezinot.
7. Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Lieldienu jēru.
8. Un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: Ejiet un sagatavojiet mums Lieldienas jēru, lai mēs ēstu!
9. Bet viņi sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs tās sataisītu?
10. Un Viņš tiem sacīja: Lūk, pilsētā ieejot, jūs sastapsiet kādu cilvēku, kas nesīs ūdens krūzi; sekojiet viņam tai namā, kurā viņš ieies,
11. Un sakiet nama kungam: Mācītājs tev jautā: kur ir telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu svinēt Lieldienas?
12. Un viņš jums parādīs lielu, izklātu ēdamistabu; tur arī sagatavojiet!
13. Un tie aizgājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru.
14. Un kad pienāca stunda, Viņš novietojās un divpadsmit apustuļi ar Viņu.
15. Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šo Lieldienu jēru kopā ar jums, pirms es ciešu.
16. Jo es jums saku, ka no šī laika to vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā.
17. Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā!
18. Jo es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība.
19. Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota. To dariet man par piemiņu!
20. Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums top izlietas.
21. Bet, lūk, mana nodevēja rokas ir ar mani uz galda.
22. Jo Cilvēka Dēls aiziet, kā tas ir nolemts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Viņu nodod!
23. Un visi sāka apjautāties savstarpēji, kurš gan tas no viņiem būtu, kas to darīs?
24. Bet izcēlās starp viņiem arī ķilda, kurš, šķiet, esot no tiem lielākais?
25. Bet Viņš tiem sacīja: Pagānu ķēniņi valda pār viņiem, un viņu varas nesējus sauc par labdariem.
26. Bet jūs tā ne. Kas no jums lielāks, lai kļūst kā mazākais, bet priekšnieks – kā kalps;
27. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas atrodas pie galda, vai tas, kas apkalpo? Taču tas, kas atrodas pie galda. Bet es jūsu vidū esmu kā tāds, kas kalpo.
28. Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos.
29. Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs,
30. Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesājot divpadsmit Izraēļa ciltis.
31. Un Kungs sacīja: Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus,
32. Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!
33. Tas Viņam sacīja: Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un nāvē!
34. Bet Viņš sacīja: Es tev saku, Pēter, šodien vēl gailis nebūs nodziedājis, iekams tu trīsreiz būsi noliedzis, ka mani pazīsti. Un Viņš tiem sacīja:
35. Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka?
36. Bet viņi atbildēja: Nekā! Bet es jums saku: tagad, kam naudas maks, lai ņem līdz arī somu, un kam nav, tas lai pārdod svārkus un pērk zobenu!
37. Jo es jums saku, ka vēl pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Un noziedzniekam Viņš pieskaitīts. jo tas, kas par mani rakstīts, piepildās.
38. Bet viņi sacīja: Kungs, lūk, te ir divi zobeni. Un Viņš tiem sacīja: Diezgan!
39. Un izgājis, Viņš pēc ieraduma gāja uz Olīvkalnu; un mācekļi sekoja Viņam.
40. Un Viņš, tai vietā nonācis, sacīja tiem: Lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā!
41. Un Viņš attālinājās no tiem akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu,
42. Sacīdams: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!
43. Bet eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk.
44. Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē.
45. Un Viņš, piecēlies no lūgšanas, gāja pie saviem mācekļiem un atrada tos no skumjām aizmigušus.
46. Un Viņš tiem sacīja: Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, lai jūs neiekristu kārdināšanā!
47. Vēl Viņam runājot, lūk, ļaužu pūlis un viens no tiem divpadsmit, Jūdass vārdā, kas gāja tiem priekšgalā, tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu.
48. Bet Jēzus viņam sacīja: Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?
49. Bet tie, kas pie Viņa bija, redzot, kam jānotiek, sacīja Viņam: Kungs, vai lai cērtam ar zobenu?
50. Un viens no viņiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.
51. Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to.
52. Bet Jēzus augstajiem priesteriem un svētnīcas priekšniekiem, un vecākajiem, kas pret Viņu bija sanākuši, sacīja: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un milnām.
53. Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.
54. Un tie Viņu apcietināja un veda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes.
55. Un viņi, sakūruši uguni pagalma vidū, sēdēja ap to, un Pēteris bija starp tiem.
56. Kāda kalpone, redzēdama viņu sēžam gaismā, uzlūkoja to un sacīja: Šis arī bija ar Viņu.
57. Bet tas noliedza Viņu, sacīdams: Sieviet, es Viņu nepazīstu.
58. Un pēc brīža cits, viņu redzēdams, sacīja: Arī tu esi viens no viņiem. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es neesmu.
59. Un kad apmēram viena stunda bija pagājusi, kāds cits apstiprināja, sacīdams: Patiesi, arī šis pie Viņa bija, jo arī viņš ir galilejietis.
60. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es nezinu, ko tu runā! Un tūdaļ, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis.
61. Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Un Pēteris atminējās Kunga vārdu, ko Viņš sacīja: Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi.
62. Un Pēteris, izgājis ārā, rūgti raudāja.
63. Un vīri, kas Viņu apsargāja, izsmēja un šaustīja Viņu.
64. Un tie apklāja Viņu, un sita Viņu sejā, un jautāja Viņam, sacīdami: Pravieto, kas ir tas, kas Tevi sita?
65. Un daudz citus zaimus tie teica Viņam.
66. Un kad uzausa diena, sapulcējās tautas vecākie un augstie priesteri, un rakstu mācītāji un aizveda Viņu savas augstās tiesas priekšā, sacīdami: Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to!
67. Un Viņš tiem sacīja: Ja es jums teikšu, jūs man neticēsiet.
68. Bet ja es jautāšu, jūs neatbildēsiet un mani neatbrīvosiet,
69. Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Dieva spēka labās rokas.
70. Tad visi sacīja: Tātad tu esi Dieva Dēls? Viņš teica: Jūs sakāt, ka es tas esmu.
71. Bet viņi sacīja: Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to dzirdējām no Viņa mutes.

Lūkasa 23, 1 – 56

1. Un viss viņu pulks cēlās un aizveda Viņu pie Pilāta.
2. Un tie sāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: Mēs atradām, ka Viņš jauc mūsu tautu un ka Viņš aizliedz ķeizaram maksāt nodokļus un saka, ka Viņš ir Kristus – Karalis.
3. Un Pilāts jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Bet Viņš atbildēja un sacīja: Tu to saki.
4. Tad Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaužu pulkam: Es nekādas vainas neatrodu pie šī Cilvēka.
5. Un tie uzmācās viņam, sacīdami: Viņš kūda tautu, mācīdams visā Jūdejā, sākot ar Galileju līdz šejienei.
6. Bet Pilāts, dzirdēdams par Galileju, jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis.
7. Un uzzinājis, ka Viņš ir no Heroda apgabala, tas aizsūtīja Viņu pie Heroda, kas pats tanīs dienās bija Jeruzalemē.
8. Bet Herods, ieraudzījis Jēzu, ļoti priecājās, jo tas no seniem laikiem Viņu gribēja redzēt, jo daudz par Viņu bija dzirdējis, un cerēja no Viņa redzēt kādu brīnumu.
9. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja, bet Viņš tam nekā neatbildēja.
10. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un uzmācīgi Viņu apsūdzēja.
11. Tad Herods ar saviem kareivjiem, viņu nonicinājis, izsmiekla dēļ apģērba Viņu baltās drēbēs un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta.
12. Un tanī dienā Herods un Pilāts kļuva draugi, jo iepriekš viņi bija ienaidnieki savā starpā.
13. Bet Pilāts, sasaucis augstos priesterus un priekšniekus, un tautu,
14. Sacīja viņiem: Jūs atvedāt pie manis šo cilvēku, it kā Viņš būtu tautas kūdītājs; lūk, es Viņu izjautāju jūsu klātbūtnē un neatradu pie šī Cilvēka nevienas no tām vainām, kādās jūs Viņu apsūdzat;
15. Un Herods arī ne, jo es jūs aizsūtīju pie viņa un, lūk, nekas nav darīts, ar ko Viņš nāvi būtu pelnījis.
16. Tāpēc es Viņu sodīšu un atbrīvošu.
17. Bet svētkos viņam vajadzēja tiem vienu atbrīvot.
18. Bet viss pūlis kliedza, sacīdams: Nost šo, un atlaid mums Barabu,
19. Kas pilsētā kādas notikušās sacelšanās un slepkavības dēļ bija ielikts cietumā.
20. Un Pilāts, gribēdams Jēzu atbrīvot, atkal runāja viņiem,
21. Bet tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!
22. Bet trešo reiz viņš tiem teica: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu.
23. Bet tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā; un viņu kliegšana pieņēmās.
24. Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu.
25. Un viņš tiem atbrīvoja to, kas slepkavības un sacelšanās dēļ bija ieslodzīts cietumā, ko tie bija lūguši, bet Jēzu nodeva viņu iegribai.
26. Un kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ.
27. Bet Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja.
28. Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ!
29. Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tā miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas.
30. Tad sāks runāt kalniem: gāzieties pār mums, un uz pakalniem: apklājiet mūs!
31. Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo?
32. Bet līdz ar Viņu tika vestidivi citi ļaundari, lai viņus nogalinātu.
33. Un kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi.
34. Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus.
35. Un ļaudis stāvēja un skatījās; un priekšnieki kopā ar tiem izsmēja Viņu, sacīdami: Citiem Viņš palīdzēja, – lai glābj sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva izredzētais.
36. Arī kareivji, Viņu izsmiedami, nāca un sniedza Viņam etiķi,
37. Un sacīja: Ja Tu esi jūdu ķēniņš, tad glāb sevi!
38. Un bija arī virs Viņa uzraksts, rakstīts grieķu un latīņu, un ebreju valodā: Šis ir jūdu Ķēniņš.
39. Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs!
40. Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva!
41. Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis.
42. Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!
43. Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.
44. Bet bija ap sesto stundu, un tumsa iestājās līdz pat devītajai stundai.
45. Un saule aptumšojās, un priekškars svētnīcā pārplīsa vidū pušu.
46. Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu! Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu.
47. Bet simtnieks, redzēdams to, kas notika, godināja Dievu, sacīdams: Patiesi, šis Cilvēks bija taisnīgs!
48. Un viss ļaužu pulks, kas bija klāt pie šī šausmu skata, redzot notikušo, sita savās krūtīs un atgriezās atpakaļ.
49. Bet visi Viņa pazīstamie un sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, to redzēdamas, stāvēja nostāk.
50. Un, lūk, viens vīrs, Jāzeps vārdā, būdams labs un taisnīgs cilvēks, kas bija pilsētas pārvaldes loceklis,
51. No Arimatejas, Jūdejas pilsētas, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, nepiekrita to lēmumiem un darbiem;
52. Šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas.
53. Un viņš tās noņēma un ietina audeklā, un ielika izcirstā kapā, kur vēl neviens nebija glabāts.
54. Un tā bija sagatavošanās diena, un sabats jau tuvojās.
55. Bet sekotājas sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, redzēja kapu un to, kā Viņa miesas tika noliktas.
56. Un atgriezušās, viņas sagatavoja smaržas un svaidāmās zāles, bet sabatu saskaņā ar bauslību tās pavadīja klusu.

Lūkasa 24, 1 – 53

1. Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržas, ko tās bija sagatavojušas.
2. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu,
3. Un viņas gāja iekšā, bet Kunga Jēzus miesas neatrada.
4. Un notika, kamēr viņas bija savā prātā satriektas par to, lūk, divi vīri spožās drānās piebiedrojās viņām.
5. Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām sacīja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem?
6. Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies. Atminieties, ko Viņš jums teica, kamēr vēl bija Galilejā,
7. Sacīdams: Cilvēka Dēlam jābūt nodotam cilvēku – grēcinieku rokās, jātop krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no miroņiem.
8. Un tās atminējās Viņa vārdus.
9. Un viņas, atgriezušās no kapa, paziņoja to visu tiem vienpadsmit un visiem pārējiem.
10. Bet tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas, kas ar tām bija un kas apustuļiem to sacīja.
11. Un šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja.
12. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, pieliecies uz priekšu, ieraudzīja vienīgi noliktos autus un aizgāja, brīnīdamies sevī par notikušo.
13. Un, lūk, divi no viņiem tanī pat dienā gāja uz miestu, vārdā Emmaus, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes.
14. Un viņi savā starpā sarunājās par visu to, kas bija noticis.
15. Un notika, ka, viņiem sarunājoties un vienam otru izvaicājot, arī pats Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem.
16. Bet viņu acis tika turētas, lai tie Viņu nepazītu.
17. Un Viņš tiem sacīja: Kas tās par runām, ko jūs, iedami, savā starpā runājat un esat noskumuši?
18. Tad viens, kam vārds Kleofass, atbildēja Viņam, sacīdams: Vai Tu viens pats esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas tur šinīs dienās noticis?
19. Un Viņš tiem sacīja: Kas tad? Un viņi teica: Par Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā,
20. Un ka augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu pazudināšanai nāvē un piesita Viņu krustā.
21. Bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli; un šodien ir trešā diena pēc visa tā, kas notika.
22. Bet arī dažas no mūsu sievietēm, kas pirms gaismas bijušas pie kapa, izbiedēja mūs.
23. Un tās, neatradušas Viņa miesu, nāca un sacīja: Šīs arī eņģeļu parādīšanos redzējušas. Kas saka, ka Viņš dzīvo.
24. Un daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un viss bija tā, kā sievietes bija sacījušas, bet Viņu neatrada.
25. Tad Viņš tiem sacīja: Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši!
26. Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?
27. Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.
28. Un viņi tuvojās miestam, kurp tie gāja, bet Viņš izlikās tālāk ejot.
29. Bet tie Viņu ļoti lūdza, sacīdami: Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām! Un Viņš iegāja pie tiem.
30. Un notika, ka Viņš, būdams ar tiem pie galda, paņēma maizi un svētīja, un lauza, un pasniedza to viņiem.
31. Tad viņu acis atvērās; un tie pazina Viņu, bet Viņš nozuda no to acīm.
32. Un viņi teica viens otram: Vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus?
33. Un tai pašā stundā viņi cēlās, atgriezās Jeruzalemē un atrada sanākušus tos vienpadsmit un arī tos, kas ar viņiem bija;
34. Tie sacīja: Kungs patiesi augšāmcēlies un parādījās Sīmanim.
35. Un viņi stāstīja, kas notika ceļā, un kā tie, kad Viņš lauza maizi, to pazina.
36. Bet kamēr viņi tā runāja, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja tiem: Miers jums, nebīstieties, es tas esmu!
37. Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam.
38. Un Viņš sacīja tiem: Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs?
39. Skatiet manas rokas un kājas, jo es pats tas esmu! Taustiet un redziet, jo garam miesas un kaulu nav, kā to redzat man!
40. Un Viņš, to sacījis, tiem parādīja rokas un kājas.
41. Bet kad viņi priekā vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: Vai jums ir šeit kas ēdams?
42. Un tie Viņam atnesa gabalu ceptas zivs un kāri medus.
43. Un kad Viņš to klātbūtnē bija ēdis, paņēmis atlikušo, viņš deva tiem.
44. Un Viņš tiem sacīja: Šie ir vārdi, ko es jums sacīju, vēl pie jums būdams, ka nepieciešami visam bija jāpiepildās, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā un praviešos, un psalmos.
45. Tad Viņš tiem atvēra prātu, lai izprastu Rakstus.
46. Un Viņš tiem sacīja: Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā no miroņiem augšāmcelties.
47. Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi.
48. Bet jūs esat liecinieki par šo visu.
49. Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā, kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!
50. Un Viņš tos izveda ārā līdz Betānijai, un savas rokas pacēlis, svētīja tos.
51. Un notika, ka Viņš, svētījot tos, attālinājās no tiem un pacēlās debesīs.
52. Bet tie pielūguši Viņu, lielā priekā atgriezās Jeruzalemē.
53. Un viņi vienmēr bija svētnīcā, godinādami un teikdami Dievu. Amen.