Pasaules svētdarīšanai konsekrēti laji
DIBINĀŠANA
Apustulisko Oblāšu Sekulārais institūts ir dzimis atsaucoties uz „Provida Ecclesia Mater” (Pirmais pontifikālais dokuments, kurš tika veltīts Sekulārajiem institūtiem un kura autors ir Pijs XII, 1947). Patiešām 1947. gada 1. maijā Dieva kalps bīskaps Guljelmo Džakvinta rekolekciju laikā uzrunāja grupu jauniešu, kas bija izteikuši vēlēšanos konsekrēt savu dzīvi apustulātam, piedāvājot apustulāta Pro Sanctitate programmu. Institūta dibināšana galīgi tika īstenota 1950. gada 1. maijā Romā.
Apustulisko oblāšu sekulārinstitūts ir katoļu Baznīcas institūts, ko veido laju sievietes, kas ir izvēlējušās dzīvot konsekrētu dzīvi, veltot to Dievam, pasaulei un tuvākajiem. Dodot nabadzības, šķīstības, paklausības svinīgos solījumus un apustulāta solījumu, Apustuliskās oblātes veltī savu dzīvi tam, lai izplatītu savu īpašo harizmu – aicinājumu uz svētumu.
Kustība “Pro Sanctitate” darbojas dažādās pasaules valstīs. 1947. gadā tās darbība aizsākās Romā, nākamajos gados izplatoties visā Itālijā. 1964. gadā kustības “Pro Sanctitate” locekļi no Itālijas devās uz Ameriku, lai arī tur izplatītu ideju par svētuma ideālu. 1965. gadā kustība savu darbību uzsāka Beļ?ijā, 1970. gadā Maltā, 1975. gadā Indijā, 1996. gadā Brazīlijā, Latvijā un Lietuvā.
AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS
„Mūsu ģerbonis ir ļoti vienkāršs: balts kalns, kas paceļas pret zilām debesīm.
Debesīs virs tā – koši sarkaniem burtiem uzrakstīta devīze „Ora” – un vienā kalna pusē izceļas tādiem pašiem sarkaniem burtiem rakstīta devīzes otra daļa – „Labora”.
No kalna pakājes līdz tā augšai paceļas trīs zeltaini kviešu stiebri.
Šī ģerboņa simboliskā jēga ir vienkārša: kalns attēlo Karmela kalnu, kas simbolizē pilnību; tā spožais baltums – šķīstību; zilās debesis ir veltīšanās Marijai. Moto „ora labora” ir benediktiešu ideāls, un no tā esam aizguvuši nosaukumu „Oblāte”. Šis moto rakstīts karsti kvēlojošas dzelzs krāsā – tā ir pilnībā atdotas mīlestības krāsa.
Kvieši ir Euharistijas simbols, kas tāpat aicina mūs atcerēties Euharistiskās upurēšanas nozīmi. Tie ir kā trīs teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība.
Savu nosaukumu Apustuliskās Oblātes atradīs vārda „Ora” pirmajā un pēdējā burtā.”
SASTĀVS
Apustuliskās oblātes var iesaistīties sekulārinstitūtā vienā no trim veidiem:
- internās oblātes dzīvo kopienā, viņas dod svinīgus solījumus un apustulāta solījumu un uzturas kopienā, kamēr pilnīgi sagatavojas tam, lai tiktu nosūtītas misijā uz jaunām vietām, kur sāk izplatīt svētuma idejas;
- eksternās oblātes dzīvo patstāvīgi, turpina dzīvot un strādāt pasaulē un sludina svētumu ar savu dzīvesveidu; arī viņas saliek svinīgos solījumus un apustulāta solījumu;
- kooperatīvās oblātes parasti ir precējušās un saliek tikai apustulāta solījumu; viņas veicina svētumu savā ģimenē, savā darba vietā un kustībā Pro Sanctitate.
DARBĪBA
„Oblātei jākļūst par labo maizi, kuru cilvēki var apēst’’ (G. Džakvinta.)
„Konsekrācija Sekulārā institūtā ietver sevī: klātbūtni pasaulē, kura līdzinās rauga klātbūtnei, par kuru runā Evaņģēlijs, līdzdalību tās dzīvē tik lielā mērā, cik tā ir veselīga un likumīga, dzīvinot no iekšpuses tās struktūras un izmantojot sekulārās realitātes atbilstošos līdzekļus un kanālus.” (Apustulisko Oblāšu sekulārā institūta Konstitūcija, 45)
Apustulisko Oblāšu garīguma un darbības pamatā ir evaņģēliskās ainas simbols: pie Sikāras akas samarietes vietā ir apustuliskā oblāte, kura atbild uz Jēzus aicinājumu, bet atbildot saskata, ka Jēzus prasība „Dod Man dzert!” vispirms izpaužas kā dāvana, un tad viņas atbilde ir: „Jā, Kungs! Bet kā?”
Jēzus slāpes to dievišķajā dziļumā izpaužas pie Krusta, kad Viņš izsaka Savu „sitio!”: „Man slāpst!” Uz šīm slāpēm ar savu dzīvi un darbu atbild visi cilvēki, sievietes un vīrieši. Tās ir Dieva bezgalīgās mīlestības slāpes, mīlestības, kurai nav nekādu robežu. Tā nāk pasaulē ikvienā zemeslodes vietā, ikvienā situācijā. Kungs nešķiro ne vietas, ne rases: katrs cilvēks ir Viņa radība, ikviena labad Viņš uzkāpa Krustā. No tā izriet vispārējais aicinājums uz svētumu, kas ir pats Apustulisko Oblāšu garīguma kodols.
„Oblāšu apustuliskajai pašatdevei ir jābūt konkrētai viņu mīlestības izpausmei pret Trīsvienību un pret brāļiem, un tai jāietver sevī pašaizliedzību, lai pilnīgā veidā kalpotu pestīšanas darbam” (Konst. 15).
„Mūsu Apsolītā zeme ir svētums, mīlestības pilnība, kas ir galapunkts ceļā pie Tēva, kas ir būtiskākā Iemiesošanās motivācija, kas ir Svētā Gara nemitīgās darbības auglis” (Komentārs Oblāšu Konstitūcijas 16). Svētuma priekšā pazūd visas robežas, atšķirības kļūst par kopīgu bagātību. Tam ir viens vienīgs kritērijs: atbilde Dieva bezgalīgajai mīlestībai pret katru radību, uzticīga uzmanība pret katru brāli un māsu. Tādēļ Apustulisko Oblāšu garīgums un apustulāts ir tiešām universāls.
Mūsu harizma ir izplatīt aicinājumu uz svētumu, sniedzot visiem pieejamu cilvēcisko un garīgo formāciju. Mēs mēģinām palīdzēt visiem mūsu kustības dalībniekiem veidot sevi tā, lai tie kļūtu par svētuma apustuļiem. Mēs piedāvājam izglītošanās iespējas un garīgo formāciju, lai būtu šī lielā ideāla liecinieki, pat ja esam tikai nepilnīgi instrumenti Dieva rokās.
Gan pieaugušie un jaunieši, gan bērni un sirmgalvji, gan priesteri un ordeņu ļaudis, gan laulātie, gan arī tie, kas cieš no slimībām, – ikviens cilvēks ir aicināts uz svētu dzīvi, kā arī aicināts veltīt savas pūles tam, lai veicinātu savu brāļu svēttapšanu.
Viens no mūsu apustuliskās darbības veidiem ir veicināt cilvēcisko un garīgo formāciju. Tāpēc mēs organizējam tikšanās, rekolekcijas, katehēzes, konferences, garīgās formācijas skolas, lai palīdzētu visiem cilvēkiem saskatīt aicinājumu uz svētumu un pilnībā izdzīvot savu kristīgo dzīvi, savu ticību. Visās diecēzēs, kur mēs darbojamies, mēs organizējam:
- vispārējā svētuma dienu (novembrī);
- priesterības vispārējā svētuma dienu (konkrēts datums tiek noteikts kopā ar diecēzes bīskapu).
Mēs arī organizējam tikšanās jauniešiem, saderinātajiem, ģimenēm, rīkojam rekolekcijas. Lai veiktu evaņģelizāciju, mēs ejam uz skolām un universitātēm, kontaktējamies ar studentiem. Māsas palīdz aicinājuma izšķiršanā, nodrošina personīgo garīgo vadību.
KANONISKAIS STATUSS
Apustulisko oblāšu sekulārinstitūtu oficiāli ir atzinusi Konsekrētās dzīves katoļu Baznīcā Pontifikālā kongregācija. Tā pamatlikumi ir apstiprināti tajā pašā kongregācijā un tiek oficiāli atzīti visā pasaulē.
Kā Apustuliskajām oblātēm mums ir dažādas Betānijas: apustuliskās Betānijas, rekolekciju mājas, kuras mēs saucam par Horeba centriem, izdevniecības māja, nams, kurā tiek uzņemti vecie cilvēki, kam nav patvēruma ?imenē, svētceļnieku mājas. Katras Betānijas darbs ir virzīts uz to, lai izplatītu aicinājumu uz svētumu un svētdarītu ikvienu darbu, kāds ir sastopams pasaulē.
Līdzās visām šīm aktivitātēm Apustuliskās oblātes aktīvi darbojas arī kustībā Pro Sanctitate, kuras dibinātājs arī ir Džuljermo Džakvinta un kurai ir izvirzīts tas pats mērķis, proti, izplatīt aicinājumu uz svētumu. Apustuliskajām oblātēm šajā kustībā ir nozīmīga loma, veicot cilvēku garīgo pilnveidošanu – šīs kustības ietvaros vadot gan bērnu, gan pieaugušo garīgo izaugsmi.
Mūs dēvē par “Apustuliskajām oblātēm, cerības sējējām”. Vārds oblāte nozīmē upuri – simbolisku upuri svētuma apustulātam. Lūgšana un apustulāts, meditācija, kontemplācija ir būtiska oblāšu dzīves sastāvdaļa. Būdama citu cilvēku garīgās dzīves veicinātāja, katra oblāte savu dzīvi ir veltījusi personiskam ceļojumam uz garīgo izaugsmi un svētumu.
1. maijā katrs Apustuliskā maksimālisma loceklis atjauno savu savienību ar Dievu. Apustuliskajā maksimālismā ietilpst priesteri – apustuliskās brālības locekļi, Apustuliskās oblātes un sociālie animatori, kas šajā dienā atjauno savu veltīšanos un solījumus.
ĢĒRBONIS
