DIBINĀŠANA
Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas pirmsākumi meklējami 1866. gadā Dienvidfrancijā. Kongregācijas dibinātājs ir dominikāņu tēvs Jānis Jāzeps Latasts un līdzdibinātāja – māte Henrika-Dominika (dzim. Anna Bertjē).
Politiskā un sabiedriskā situācija tolaik Francijā bija stipri vien līdzīga šodienas situācijai Baltijā. Tas bija laiks, kad pāri Francijai bija brāzusies revolūcija, kad Baznīca tika nežēlīgi vajāta un ticības dzīve bija gandrīz pilnībā izpostīta, kad Baznīcai vajadzēja atdzimt no jauna un tikai lēnām varēja atsākties klosteru darbība, bet sabiedrībā – tāpat ka šodien – valdīja ne mazums aizspriedumu un stereotipu. Reiz tēvam Latastam tika uzdots vadīt rekolekcijas kādā no visstingrākā režīma sieviešu cietumiem. Viņam, dodoties turp, nācās visai grūti pieņemt domu, ka Kristus ir miris arī par šādām sievietēm. Taču, sastapies ar viņām aci pret aci, viņš secināja, ka patiesībā viņas pašas ir sabiedrības upuri. Rekolekciju laikā notika daudzi patiesas atgriešanās gadījumi, taču izrādījās, ka nav neviena klostera, kurš būtu ar mieru uzņemt šīs sievietes savā kopienā kā līdztiesīgas māsas, jo tolaik māsām bija jābūt nevainojamām visā – arī savā pagātnē, lai nekas neaptumšotu klostera “labo slavu”. Tāpēc tēvam Latastam radās doma par Betāniju, kur sievietes gan ar labu, gan sliktu reputāciju varētu dzīvot līdztiesīgu dzīvi, bet šīs idejas praktisko daļu realizēja māte Henrika-Dominika.
Latvijā Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas Rīgas Sv. Jāzepa klosteris tika nodibināts ar arhibīskapa metropolīta Jāņa kardināla Pujata piekrišanu un apstiprinājumu 1995. gada 15. novembrī.
AICINĀJUMS (HARIZMA)
Kongregācijas mērķis ir lūgšanu dzīve un jaunatnes audzināšana. Citās valstīs Betānijas māsas strādā ar bērniem, ar sievietēm cietumos, ar sievietēm krīzes situācijās un no sabiedrības izstumtajiem cilvēkiem. Latvijā pašlaik ir aktuāla dzīve kopienā, formācija, lūgšanu dzīve, kā arī iespēju robežās tiek sniegts atbalsts cilvēkiem, kas ir izstumti no sabiedrības.
Betānija ir vieta, kura minēta Sv. Rakstos un kur dzīvoja divas māsas – gādīgā Marta un bijusī grēciniece Marija Magdalēna. Jēzus bija viņu abu draugs. Šīm divām sievietēm bija gan atšķirīga pagātne, gan atšķirīgas mīlestības izpausmes attiecībā uz Jēzu, taču viņas abas vienoja tieši pati mīlestība uz Viņu. Šeit tiek uzsvērta vēl viena ideja: Dieva Māte Marija un Marija Magdalēna arī bija sievietes ar dažādu dzīves pieredzi, taču nešķirami vienotas savā mīlestībā pie Krustā Sistā kājām. Tātad brīdī, kurā tiek dots vārds mīlestībai, pagātnei vairs nav nozīmes. Ikvienā no mums dzīvo gan Marta, gan Magdalēna – gan aktīvā un darbīgā, gan apcerošā un kontemplatīvā – tāda, kas uzklausa, vēro un nodod tālāk citiem.
Šodien pašas par sevi mēs apgalvojam, ka esam sievietes ar dažādu pagātni un reputāciju, atšķirīgu mentalitāti, izglītību, sociālo statusu un vērtību sistēmu, taču mūs visas vieno mīlestība uz Dievu, kuru mēs vēlamies izdzīvot Dieva klātbūtnē ikdienā kopienā viena blakus otrai.
IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)
“Dievs mums nejautā, kādi mēs esam bijuši, Dievs mums jautā, kādi mēs esam,” – tas mums ir svarīgi šodien. Nav nozīmes tam, vai mēs ejot kādreiz nepaklūpam, bet gan tam, vai mēs pieceļamies, lai ietu tālāk. Tāpēc mēs nenospraužam robežas: tu drīksti būt mūsu kopienā, bet tu – nē. Svarīgāka ir vēlme dzīvot Dievam veltītu dzīvi saskaņā ar mūsu garīgumu, un tieši tas nosaka piederību Betānijas māsām.
Formācija notiek vairākos etapos: vispirms kandidatūra, kas ilgst no 4 mēnešiem līdz 2 gadiem un ilgāk, tad postulāts apmēram 1 gadu (vai ilgāk), 2 gadi noviciātā, kam seko saistības ar kongregāciju uz laiku (3 gadi), kam var sekot šo saistību atjaunošana uz laiku līdz pat 9 gadiem, vai mūžīgie solījumi jeb saistības ar kongregāciju uz visu dzīvi.
DARBĪBA
Betānijas dominikāņu māsu pirmais pamata postulāts ir šāds: visas māsas kā līdztiesīgas dzīvo kopienā Dieva klātbūtnē, tādējādi mēģinot piepildīt Dieva valstību mūsos, neraugoties uz to, kas šķir.
Dzīve kongregācijā ir arī lūgšanu apustulāts, un īpašs mūsu darbības virziens ir pievēršanās cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek izstumti no sabiedrības vai nonākuši kritiskās situācijās un kuriem tiek liegtas vai apdraudētas viņu pamattiesības uz katram pienākošos cilvēcisko cieņu un personas neaizskaramību.
