Mīlestībā kalpot patiesībai
DIBINĀŠANA
Jēzus un Marijas Dominikāņu māsu misionāru kongregācijas dibinātājs ir Ādams Voroņeckis, kurš piedzima 1878. gada 21. decembrī dižciltīgā ģimenē Ļubļinā. Pēc ģimnāzijas beigšanas Varšavā 1898. gadā viņš devās uz Šveici, kur studēja dabaszinātnes, bet pēc gada uzsāka arī teoloģijas studijas. Atklādams sevī aicinājumu uz priesterību, viņš 1905. gadā iestājās Ļubļinas Garīgajā seminārā, kur pēc neilga laika jau 1906. gada martā viņu iesvētīja par priesteri. Pēc trīs gadiem, 1909. gada septembrī, Ādams Voroņeckis iestājās Sprediķotāju ordenī, saņemot habitu un klostervārdu Jaceks. Noviciātu viņš pavadīja Romā, kur 1911. gadā salika arī mūža solījumus. No 1914. gada līdz 1919. gadam viņš uzturējās Krakovā, kur ordeņa vadība viņam bija uzticējusi Polijas dominikāņu provinces atjaunošanu. Ļubļinas Katoļu universitātē tēvs Jaceks vadīja morālteoloģijas katedru. 1922. gadā viņu iecēla par šīs augstskolas rektoru, bet diemžēl nopietna slimība pārtrauca iesākto darbu.
Šis svētā Dominika dēls bija bagātīgi apveltīts ar spēju izjust sava laika Baznīcas aktuālās vajadzības. Īpaši tuvas viņam bija misijas un ekumenisms. 1932. gadā tēvs Jaceks kopā ar dominikāņu māsām Tomeju, Mariju un Imeldu Polijā lika pamatus jaunai māsu kongregācijai, kuras uzdevums būtu sludināt Evaņģēliju īpaši Austrumeiropas valstīs, kur ilgus gadus ticība Dievam tika aizliegta.
1932. gada 29. septembrī kongregāciju apstiprināja Varšavas arhidiecēzes bīskaps kardināls A. Kakovskis. 1948. gada 25. oktobrī kongregācija kanoniski tika pievienota Sprediķotāju ordenim.
Tēvs Jaceks aizgāja mūžībā 1945. gada 18. maijā Krakovā. Viņa kaps atrodas Sv. Jaceka dominikāņu baznīcā Varšavā.
2004. gada 7. decembrī tika uzsākts tēva Jaceka beatifikācijas process.
Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres dzīvo un kalpo Dievam un cilvēkiem Polijā, Krievijā, Ukrainā, Bolīvijā un Latvijā.
No 2000. gada 11. augusta Dominikāņu māsas misionāres darbojas Latvijā – Liepājas Sv. Trīsvienības klosterī, bet no 2005. gada 27. augusta Kuldīgā – Sāpju Dievmātes klosterī.
AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS
Pēc sv. Dominika piemēra un pamudinājuma runāt ar Dievu un par Dievu māsas tiek aicinātas sludināt Evaņģēliju vienmēr un visur.
Kongregācija savu garīgumu balsta Dominikāņu ordeņa doktrinālajā un apustuliskajā tradīcijā. To raksturo pilnīga sevis veltīšana Dievam caur svētsolījumiem, īstās patiesības meklēšana un dedzība cilvēku pestīšanas darbā.
Kongregācijai ir kontemplatīvi apustulisks raksturs. Mūsu garīgās un lūgšanu dzīves pamats ir ikdienas Svēta Mise. Māsas padziļina savu saikni ar Dievu personiskā klusā lūgšanā, adorācijā un garīgajā lasīšanā. Savu mīlestību uz Pestītāju un garīgo saikni ar Viņa Upuri atjaunojam, apmeklējot Vissvētāko Sakramentu. Ar lūgšanu „Kunga Eņģelis” trīs reizes dienā pagodinām Jēzus iemiesošanās noslēpumu. Māsas ņem dalību Jēzus lūgšanā un caur Baznīcas liturģisko stundu lūgšanu – Breviāru nemitīgi slavē Dievu. Saskaņā ar Dominikāņu ordeņa tradīciju katru dienu pārdomājam Rožukroņa lūgšanas noslēpumus, kas satur ticības patiesības par Vissvētākās Jaunavas Marijas līdzdalību Jēzus un Baznīcas noslēpumā. Krustaceļa lūgšanā pateicamies Dievam par Viņa atpestīšanas darbu, kā arī garīgi vienojamies pārlūgumā par grēkiem.
Māsu garīgās dzīves pilnveidošanai un atjaunotnei palīdz ikmēneša klusuma jeb sakopošanās diena un ikgada astoņu dienu rekolekcijas.
Dzīve kopienā, kontemplācija, ticības patiesību padziļināšana studijās, apustuliskais darbs palīdz mīlestībā kalpot patiesībai, kas ir arī kongregācijas devīze. Tēvs Jaceks kongregāciju novēlēja Dievmātei, kas stāv zem krusta, norādot uz viņu kā pilnīgas atdošanās Dievam, uzticības un līdzdarbības pestīšanas noslēpumā piemēru.
DARBĪBA LATVIJĀ
Sekojot sv. Dominika paraugam, kurš steidzās Baznīcai palīgā tur, kur tas bija visvairāk nepieciešams, tēvs Jaceks Voroņeckis atvēlēja kongregāciju pilnīgā Baznīcas rīcībā. Dominikāņu māsas savu apustulātu īsteno evaņģelizējot (skolās, bērnudārzos, svētdienas skolās, kā arī individuāli sagatavojot sakramentiem); palīdzot draudzes darbā, organizējot rekolekcijas bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem; rīkojot tematiskas tikšanās; iesaistoties karitatīvajā (žēlsirdības) darbā.
