Bērni un plašsaziņas līdzekļi: audzināšanas izaicinājums
Dārgie brāļi un māsas!
1. “Bērni un plašsaziņas līdzekļi: audzināšanas izaicinājums” – tāda ir 41. Pasaules Sabiedriskās saziņas dienas tēma, kas mūs aicina pārdomāt divus ļoti svarīgus jautājumus. Viens no tiem ir bērnu audzināšana. Otrs, varbūt ne tik redzams, bet ne mazāk svarīgs – attieksmes pret plašsaziņas līdzekļiem audzināšana. Šie sarežģītie izaicinājumi, ar kuriem audzināšanai mūsdienās nākas sadurties, bieži vien ir saistīti ar plašsaziņas līdzekļu lielo ietekmi pasaulē.
Plašsaziņas līdzekļi, kas ir viens no globalizācijas aspektiem, straujās tehnoloģiju āttīstības dēļ dziļi ietekmē kultūras vidi (sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule „Straujā attīstība”, 3). Daudzi sūdzas, ka jaunā cilvēka veidošanā plašsaziņas līdzekļi ir kļuvuši par sāncensi skolām, Baznīcai un, iespējams, pat ģimenei. Daudzi cilvēki uzskata, ka patiesība ir tā, ko par tādu atzīst plašsaziņas līdzekļi. (Pontifikālā sociālās saziņas padome, Aetatis Novae, 4)
2. Bērnu, plašsaziņas līdzekļu un audzināšanas saikne jāaplūko, raugoties no diviem skatpunktiem – no tā, kā bērna personības veidošanos ietekmē plašsaziņas līdzekļi, un no tā, kā bērni tiek audzināti, lai to attieksme pret plašsaziņas līdzekļiem būtu atbilstoša. Šeit rodas savstarpēja saikne, kas, no vienas puses, norāda uz plašsaziņas līdzekļu kā nozares atbildību un, no otras,- uz lasītāju, skatītāju un klausītāju aktīvu un kritisku pieeju plašsaziņas līdzekļiem. Šajā saistībā tam, ka bērni tiek atbilstoši audzināti, lai tie prastu pareizi izmantot plašsaziņas līdzekļus, ir būstiska nozīme viņu kultūras, tikumiskajā un garīgajā attīstībai.
Kā šo kopējo labumu – plašsaziņas līdzekļus – pasargāt un izmantot? Vecāku, Baznīcas un skolas uzdevums ir audzināt bērnus tā, lai viņi prastu izdarīt izvēli attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem. Galvenā nozīme ir vecākiem. Viņiem ir tiesības un pienākums nodrošināt to, lai plašsaziņas līdzekļi tiktu apdomīgi izmantoti, audzinot bērnu sirdsapziņu, mudinot viņus izteikt veselīgus un objektīvus spriedumus, kas tiem palīdzēs izvēlēties vai atteikties no plašsaziņas līdzekļu piedāvāto programmu klāsta (sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskais pamudinājums Familiaris Consortio, 76). Šajā saistībā skolām un draudzēm ir jārosina bērnu vecāki un tiem jāpalīdz, lai tiem būtu pārliecība, ka šajā grūtajā audzināšanas darbā, kas, no otras puses, sniedz gandarījumu, tos atbalsta plaša sabiedrība.
Bērnu audzināšanai attiecībā pret plašsaziņas līdzekļiem jābūt pozitīvai. Bērniem, kam tiek mācīts, kas ir estētiski un kas atbilst morāles vērtībām, veidojas atbilstošs viedoklis, apdomība un spēja atšķirt labo no ļaunā. Šajā ziņā ļoti nozōmīgs ir vecāku piemērs un centieniem ievest bērnus klasiskās literatūras, mākslas un mūzikas pasaulē. Masu literatūrai vienmēr būs sava vieta sabiedrībā, taču mācību iestādes nedrīkst pasīvi pieņemt tieksmi pēc sensācijām. Skaistums, kas atspoguļo dievišķo, iedvesmo un dzīvina jaunās sirdis un prātus, bet neglītais un vulgārais negatīvi ietekmē attieksmi un izturēšanos.
Tāpat kā audzināšana vispār, tā arī audzināšana, kuras nolūks ir prasme izmantot plašsaziņas līdzekļus, saistīta ar audzināšanu brīvībai. Šis uzdevums prasa daudz. Brīvību bieži raksturo kā nemitīgus izpriecu vai jaunu piedzīvojumu meklējumus. Taču tā patiesībā ir sevis notiesāšana, nevis brīvība! Patiesa brīvība nekad nepakļaus indivīdu, jo īpaši – bērnu, nepiesātināmai dziņai pēc šādas jaunas pieredzes. Patiesības gaismā raugoties, autentiska brīvība ir galīgā atbilde uz Dieva „jā” cilvēcei, kurš mūs aicina izvēlēties – izvēlēties, nevis nešķirojot, bet gan brīvi visu to, kas ir labs, patiess un skaists. Vecākiem – šīs brīvības sargiem -, kas pakāpeniski dod aizvien lielāku brīvību saviem bērniem, viņi jāiepazīstina ar to, kas dzīvē ir īsts prieks (sal. Uzruna V Pasaules Ģimeņu saietā Valensijā 2006. gada 8. jūlijā).
3. Šo vecāku un skolotāju patieso vēlmi audzināt bērnus skaistajam, patiesajam un labajam var atbalstīt arī plašsaziņas līdzekļu nozare, taču vienīgi tik daudz, cik tā sekmē cilvēka cieņu, laulības un ģimenes dzīves patieso vērtību un cilvēces pozitīvos sasniegumus un mērķus. Tādējādi gan vecāki, gan skolotāji un visi tie, kam ir pilsoniskās atbildības izjūta, ar īpašu ieinteresētību un kā neatliekamu apsver nepieciešamību pēc tā, lai plašsaziņas līdzekļi iesaistītos efektīvā audzināšanā un ētisko standartu veicināšanā, tiek apsvērta ar lielu ieinteresētību.
Piekrītot tam, ka daudzi, kas strādā sabiedriskās saziņas jomā, vēlas rīkoties saskaņā ar to, kas ir labs, tomēr jāatzīst, ka viņi tiek pakļauti arī „īpašam psiholoģiskajam spiedienam un ētiskajām dilemmām” (Aetatis Novae, 19), kas komerciālās konkurences dēļ dažreiz liek izvēlēties zemākus standartus. Ikviena tendence radīt programmas un raidījumus, tostarp animācijas filmas un videospēles, lai izklaides vārdā cildinātu vardarbību un pretsabiedrisku uzvedību vai padarītu triviālu cilvēka seksualitāti nav nekas cits kā perversija, kas vēl jo vairāk nosodāma ir tad, ja šīs programmas tiek paredzētas bērniem un pusaudžiem. Kā šādu „izklaidi” izskaidrot neskaitāmiem nevainīgiem bērniem, kas patiešām cieš no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas? Šajā saistībā būtu labi, ja visi pārdomāt par to, cik liela atšķirība ir starp Kristu, kas „apskāva bērnus un, uzlicis tiem rokas, tos svētīja” (Mk 10,16) un to, „kas ieļauno (..) vienu no šiem mazajiem” un kam „labāk būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni” (Lk 17,2).
No jauna aicinu plašsaziņas līdzekļu nozares vadītājus mācīt un mudināt raidījumu veidotājus un rakstu autorus aizsargāt kopējo labumu, atspoguļot patiesību, aizstāvēt katra ikviena cilvēka cieņu un veicināt respektu pret ģimenes vajadzībām.
4. Arī Baznīca saskaņā ar tai uzticēto pestīšanas vēsti ir cilvēces skolotāja, tāpēc tā izmanto izdevību, lai palīdzētu vecākiem, skolotājiem, tiem, kas strādā plašsaziņas līdzekļos, un jauniešiem. Baznīcas draudžu un skolu programmām ir jārāda piemērs tam, kā veicama attieksmes pret plašsaziņas līdzekļiem audzināšana. Vairāk par visu Baznīca vēlas darīt zināmu savu skatījumu uz cilvēka cieņu, kas ir tādas cilvēku saziņas centrā, kurai nav kaitīga ietekme. „Raugoties ar Kristus acīm, es citiem varu dot daudz vairāk, nekā tikai apmierināt viņu ārējās vajadzības; es varu dot viņiem mīlestības skatienu, pēc kura alkst viņu sirds.” (Deus Caritas Est, 18)
Vatikānā 2007. gada 24. janvārī, Svētā Franciska no Sales svētkos,
Benedikts XVI
Tulkoja A. Feldmane