Dieva taisnīgums ir atklājies caur ticību uz Jēzu Kristu (sal. Rom 3,21-22)
Dārgie brāļi un māsas,
Katru gadu Lielajā gavēnī Baznīca aicina vaļsirdīgi pārskatīt mūsu dzīvi Evaņģēlija mācības gaismā. Šogad vēlos piedāvāt dažas pārdomas par ietilpīgo taisnīguma tēmu, balstoties Pāvila vārdos: Dieva taisnīgums ir atklājies caur ticību uz Jēzu Kristu (sal. Rom 3,21-22).
Taisnīgums: „dare cuique suum”
Vispirms kavēšos pie „taisnīguma” jēdziena nozīmes, kas vispārējā lietošanā ietver sevī „katram dot savu – dare cuique suum“, saskaņā ar pazīstamo Ulpiāna, III gadsimta romiešu jurista, teicienu. Tomēr, īstenībā, šāda klasiska definīcija nepaskaidro, kas ir šis „savs“, kas būtu katram jānodrošina. Tas, pēc kā cilvēkam ir vislielākā nepieciešamība, nevar tikt viņam nodrošināts ar likumu. Lai baudītu patiesi piepildītu dzīvi, tam ir nepieciešams kaut kas daudz dziļāks, kas var tikt vienīgi dāvināts: varam teikt, ka cilvēks dzīvo no tās mīlestības, kuru spēj dāvāt vienīgi Dievs, kurš ir radījis viņu pēc sava tēla un līdzības. Protams, materiālie labumi ir lietderīgi un nepieciešami – Jēzus pats rūpējās dziedināt slimos, pabarot viņam sekojošo pūli, un viņš noteikti nosodīja ikvienu vienaldzību, kas vēl šodien simtiem miljonu cilvēku noved nāvē ēdiena, ūdens un medikamentu trūkuma dēļ -, bet „sadales taisnīgums” vēl nedod cilvēkam visu nepieciešamo „savu“. Tāpat kā cilvēkam nepieciešama maize, vēl vairāk tam ir nepieciešams Dievs. Svētais Augustīns atzīmē, ka, ja „taisnīgums ir tikums, kas iedala katram savu … kā lai dēvē par cilvēku taisnīgumu to, kas cilvēkam atņem patieso Dievu?”(De civitate Dei, XIX, 21).
No kurienes rodas netaisnīgums?
Evaņģēlists Marks nodod mums sekojošus Jēzus vārdus, kas iekļaujas tālaika strīdā par to, kas ir šķīsts un kas nešķīsts: „Nekas neieiet cilvēkā no ārpuses tāds, kas varētu viņu padarīt nešķīstu; bet cilvēku nešķīstu padara tas, kas no viņa iziet… Kas iziet no cilvēka, tas cilvēku padara nešķīstu. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas” (Mk 7,14-15.20-21). Aiz tiešā jautājuma par ēdienu farizeju reakcijā varam atklāt pastāvīgu cilvēka kārdinājumu: meklēt ļaunuma sākotni ārējos iemeslos. Daudzām mūslaiku ideoloģijām, kā labi redzam, ir šī pamatnostādne: tā kā netaisnīgums nāk „no ārpuses”, tad taisnīguma īstenošanai ir nepieciešams vienīgi novērst ārējos, to kavējošos iemeslus. Šis domāšanas veids – brīdina Jēzus – ir naivs un tuvredzīgs. Netaisnīgumam – ļaunuma auglim, nav vienīgi ārējas saknes; tā sākotne ir cilvēka sirdī, kurā rodami noslēpumainas vienošanās ar ļauno iedīgļi. Ar rūgtumu to atpazīst psalmists: „noziedzībā es esmu dzimis, un grēkā mani ir ieņēmusi māte” (Ps 51,7). Jā, cilvēku trauslu padara dziļa brūce, tā padara viņu nespējīgu ienākt komūnijā ar otru. Pēc dabas atvērts savstarpējai apmaiņai, viņš jūt sevī dīvainu smaguma spēku, kas liek viņam noslēgties sevī, nostādīt sevi virs un pret pārējiem: tas ir egoisms, pirmgrēka sekas. Ādams un Ieva, Sātana melu pavedināti, pretēji dievišķajai pavēlei nobaudīdami noslēpumaino augli, paļaušanās uz Mīlestību loģiku aizvieto ar neuzticības un sāncensības loģiku; saņemšanas, uzticīgas gaidīšanas no Otra loģikas vietā – bailīgas sagrābšanas un rīcības pēc paša prāta loģiku (sal. Rad 3,1-6), beigās iegūstot nemiera un nedrošības sajūtu. Kā lai cilvēks spēj atbrīvoties no šiem egoistiskiem spaidiem un atvērties mīlestībai?
Taisnīgums un Sedaqah
Izraēļa gudrības sirdī atrodam dziļu saikni starp ticību uz Dievu, kurš „pieceļ no putekļiem vājo” (Ps 113,7) un taisnīgumu attiecībā uz tuvāko. Pats vārds, ar kuru ebreju valodā apzīmē taisnīguma tikumu, sedaqah, to ļoti labi izsaka. Sedaqah nozīmē, no vienas puses, pilnīgu Izraēļa Dieva gribas pieņemšanu; no otras – vienlīdzību attiecībā ar tuvāko (sal. Izc 20,12-17), īpašā veidā ar nabagu, ar svešinieku, ar bāreni un atraitni (sal. Atk 10,18-19). Bet abas nozīmes ir saistītas, jo dot nabagam, izraēlietim nenozīmē neko citu kā Dieva, kurš ir apžēlojies par savu tautu, atzīšanu. Ne velti Likuma plākšņu dāvāšana Mozum Sinaja kalnā notiek pēc Sarkanās jūras pāriešanas. Likuma klausīšana paredz ticību uz Dievu, kurš pirmais ir uzklausījis savas tautas žēlabas un ir „nonācis, lai to atbrīvotu no ēģiptiešu rokām” (sal. Izc 3,8). Dievs ir uzmanīgs pret nabaga saucienu un kā atbildi prasa tikt uzklausītam, prasa taisnīgumu attiecībā uz nabagu (sal. Sīr 4,4-5.8-9), svešinieku (sal. Izc 22,20), vergu (sal. Atk 15,12-18). Lai nonāktu līdz taisnīgumam ir nepieciešams iziet no paš-pietiekamības ilūzijas, no šī dziļā noslēgtības stāvokļa, kas ir paša netaisnīguma sākotne. Citiem vārdiem, nepieciešama daudz dziļāka „izceļošana” par to, kādu Dievs ir veicis ar Mozu, sirds atbrīvošana, kas nevar tikt īstenota vienīgi ar Likuma vārdu. Vai cilvēkam maz ir cerība uz taisnīgumu?
Kristus, Dieva taisnīgums
Kristīgā vēsts atbild apstiprinoši uz cilvēka slāpēm pēc taisnīguma, kā to atzīmē apustulis PāvilsVēstulē romiešiem: „Tagad ir atklājies Dieva taisnīgums, neatkarīgi no Likuma… caur ticību uz Jēzu Kristu šis Dieva taisnīgums ir visiem, kas tic. Jo te nav nekādas izšķirības: visi ir sagrēkojuši un visiem pietrūkst Dieva godības, bet attaisnoti visi tiek par velti, no Viņa žēlastības, pateicoties atpestīšanai, kas ir Kristū Jēzū, kuru Dievs ir nolicis par grēka izpircēju caur ticību un ar Viņa asinīm” (3,21-25).
Kāds tad ir Kristus taisnīgums? Pāri pār visu tas ir taisnīgums, kas nāk no žēlastības, kurā ne jau cilvēks ir tas, kurš vērš par labu, dziedina sevi un citus. Fakts, ka „izpirkšana” notiek ar Jēzus „asinīm”, nozīmē, ka tie nav cilvēka upuri, kas viņu atbrīvo no vainu smaguma, bet gan Dieva mīlestības žests, Dieva, kurš atveras pilnīgi, uzņemot sevī cilvēkam uzlikto „lāstu”, lai apmaiņā dāvātu „svētību”, kas Dievam pienākas (sal. Gal 3,13-14). Bet šeit uzreiz parādās kāds iebildums: bet kāds gan taisnīgums tur, kur taisnīgais mirst par vainīgo, bet vainīgais pretī saņem svētību, kas pienākas taisnīgajam? Vai šādi katrs nesaņem pilnīgi pretēju „savam”? Patiesībā šādi tiek izslēgts dievišķais taisnīgums, būtiski atšķirīgs no cilvēciskā. Dievs savā Dēlā par mums ir samaksājis izpirkuma maksu, patiešām ārkārtīgi lielu maksu. Krusta taisnīguma priekšā cilvēks var sacelties, jo tas atklāj, ka cilvēks nav pašpietiekama būtne, bet gan, lai būtu pašam par sevi, tam ir vajadzīgs Otrs. Atgriezties pie Kristus, ticēt Evaņģēlijam būtībā nozīmē šo: iziet no pašpietiekamības ilūzijas, lai atklātu un pieņemtu paša vajadzību – vajadzību pēc citiem un pēc Dieva, pēc Viņa piedošanas un draudzības.
Kļūst saprotams, ka ticība nav kaut kas dabisks, ērts un pašsaprotams: nepieciešama pazemība, lai pieņemtu, ka man ir vajadzīgs otrs, kas atbrīvotu no „mana”, lai par velti dotu „savu”. Īpašā veidā tas notiek Euharistijas un Izlīgšanas sakramentos. Pateicoties Kristus darbībai mēs varam ienākt „daudz lielākā” taisnīgumā, kas ir mīlestības taisnīgums (sal. Rom 13,8-10), taisnīgums, kas jebkurā gadījumā atzīst sevi vairāk par parādnieku, nekā devēju, jo ir saņēmis vairāk, nekā varēja sagaidīt.
Šīs pieredzes stiprināts, kristietis ir mudināts radīt taisnīgu sabiedrību, kur visi saņem nepieciešamo, lai dzīvotu pēc cilvēciskās cieņas un, kur taisnīgums dzīvo no mīlestības.
Dārgie brāļi un māsas, Lielais Gavēnis vainagojas Trīs-Svētajās-Dienās, kad arī šogad svinēsim dievišķo taisnīgumu, kas ir mīlestības, dāvanas un pestīšanas pilnība. Lai šis gandarīšanas laiks ikvienam kristietim būtu par patiesas atgriešanās un dziļākas Kristus noslēpuma iepazīšanas laiku, Kristus – kurš ir nācis, lai piepildītu katru taisnīgumu. Ar šādiem vēlējumiem visiem no sirds dāvāju Apustulisko Svētību.
Vatikānā, 2009. gada 30. oktobrī
BENEDICTUS PP. XVI
No itāliešu valodas tulkoja M. Volohovs
