Svētais Pāvils – ceļotājs un tautu Apustulis
Dārgie brāļi un māsas!
Šā gada Pasaules migrantu un bēgļu dienas vēstījuma temats ir: „Svētais Pāvils – ceļotājs un tautu Apustulis”. Ierosmi tas gūst no manis izsludinātā Apustuļa Pāvila godam veltītā Jubilejas Gada viņa dzimšanas divtūkstošgadu atcerei. Pāvila, „ceļotāja pēc aicinājuma”, mācība un viņa vidutāja darbs dažādu kultūru un Evaņģēlija starpā ir nozīmīgs atsauksmes punkts arī tiem, kuri ir iesaistīti mūsdienu migrācijas kustībā.
Dzimis uz Cilīcijas Tarsu emigrējušu ebreju ģimenē, Sauls tika audzināts ebreju un grieķu valodās un kultūrās, lielu uzmanību pievēršot arī romiešu kultūras kontekstam. Pēc tikšanās ar Kristu uz Damaskas ceļa (sal Gal 1,13-16), viņš, nenoliedzot savas „tradīcijas” un saglabājot cieņu un pateicību Jūdaismam un Likumam (sal. Rm 9,1-5; 10,1; 2 Kor 11,22; Gal 1,13-14; Flp 3,3-6), bez kavēšanās un ilgām pārdomām drosmīgi un ar entuziasmu veltījās jaunajai misijai, paklausot Kunga pavēlei: „Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Apd 22,21). Viņa dzīve pilnībā izmainījās (sal. Flp 3,7-11) – Jēzus viņam kļuva par eksistences pamatojumu un apustuliskā kalpošanas darba Evaņģēlijam iedvesmojošu cēloni. No kristiešu vajātāja viņš pārtapa Kristus apustulī.
Svētā Gara vadīts, Pāvils bez atlikuma veltīja sevi Evaņģēlija, kas ir „Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim” (Rm 1,16), sludināšanai visiem bez tautības un kultūras izšķirības. Savu apustulisko ceļojumu laikā, neraugoties uz atkārtotām pretestībām, viņš visur sludināja Evaņģēliju vispirms sinagogās, veltot galveno uzmanību saviem diasporā dzīvojošajiem tautiešiem (sal. Apd 18,4-6). Ja tie viņu atmeta, tad viņš vērsās pie pagāniem, kļūstot par patiesu „migrantu misionāru”, pats būdams migrants un Jēzus Kristus ceļojošais vēstnieks, lai aicinātu ikvienu personu kļūt par „jaunu radību” (2 Kor 5,17) Dieva Dēlā.
Kerigmas sludināšana lika svētajam Pāvilam šķērsot Tuvo Austrumu jūras un pārstaigāt Eiropas ceļus līdz par Romai. Savu ceļojumu viņš uzsāka Antiohijā, kur Evaņģēlijs tika sludināts tautām, kas nepiederēja Jūdaismam, un kur Jēzus mācekļi pirmo reizi tika nosaukti par „kristiešiem” (sal. Apd 11,20.26). Viņa dzīve un sludināšana pilnībā bija vērsta uz to, lai visi pazītu un mīlētu Jēzu, jo Viņā visas tautas ir aicinātas kļūt par vienu tautu.
Tāda šobrīd, globalizācijas apstākļos, ir arī Baznīcas un ikviena kristītā misija; misija, kas pastorālo rūpju mudināta vēršas arī pie daudzveidīgās migrantu pasaules – studentiem, kuri studē ārvalstīs, imigrantiem, bēgļiem, evakuētajiem – ieskaitot arī moderno verdzības veidu, piemēram, cilvēku tirdzniecības upuriem. Arī šodien pestīšanas vēsts tiek piedāvāta ar tautu Apustulim līdzīgu attieksmi, ņemot vērā dažādas sociālās un kultūras situācijas, kā arī migrantu un ceļotāju īpašās grūtības. Novēlu, lai ikvienā kristiešu kopienā valdītu tāda pati apustuliskā degsme, kāda bija svētajam Pāvilam, kurš visiem sludināja Tēva pestījošo mīlestību (Rm 8,15-16; Gal 4,6), lai pēc iespējas daudzus mantotu Kristum (1 Kor 9,22). Lai viņa piemērs mums ir kā pamudinājums būt solidāriem ar šiem mūsu brāļiem un māsām un ikvienā pasaules vietā un visos veidos veicināt atšķirīgu tautību, kultūru un reliģiju mierīgu līdzāspastāvēšanu.
Kāds tad bija tautu Apustuļa noslēpums? Viņam raksturīgā misionārā degsme un cīnītāja gars izrietēja no tā, ka viņš bija „Kristus Jēzus satverts” (Flp 3,12), ka vienmēr bija tik dziļi iekšēji vienots ar Kristu, ka jutās Viņa dzīves līdzdalībnieks, caur „vienību ar viņa ciešanām” (Flp 3,10; sal. arī Rm 8,17; 2 Kor 4,8- 12; Kol 1, 24). Te rodams svētā Pāvila, kurš saka: „Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem”(Gal 1,15-16; sal. arī Rm 15,15-16), apustuliskās degsmes avots. Ar Kristu viņš jutās tik ļoti „reizē krustā sists”, ka varēja apgalvot: „Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2,20). Nekādas grūtības viņu nekavēja turpināt savu drosmīgo evaņģelizācijas darbu tādās kosmopolītiskās pilsētās kā Roma un Korinta, kurās tajā laikā bija vērojama patiešām dauzveidīga tautību un kultūru mozaīka.
Lasot Apustuļu darbu grāmatu un Pāvila vēstules, kurās viņš vēršas pie dažādiem adresātiem, atklājas tādas Baznīcas paraugs, kas nav noslēgta, bet gan atvērta visiem, kuru veido ticīgie bez kultūru un rasu izšķirībām – patiesi, ikviens kristītais ir vienas Kristus Miesas dzīvais loceklis. Šajā skatījumā brālīgā solidaritāte, kas izpaužas ikdienas dalīšanās žestos, līdzdalībā un priecīgās rūpēs par citiem, iegūst vienreizēju nozīmi. Svētais Pāvils vienmēr māca, ka šo savstarpējas brālīgas pieņemšanas dimensiju nav iespējams īstenot, ja nav gatavības klausīties un pieņemt sludināto un praktizēto Vārdu (sal. 1 Tes 1,6), Vārdu, kas visus aicina atdarināt Kristu (sal. Ef 5,1-2), atdarinot Apustuli (sal. 1 Kor 11,1). Tādēļ, jo vienotāka ar Kristu ir kopiena, jo tā kļūst uzmanīgāka pret tuvāko, izvairoties no nosodīšanas, panicināšanas un ieļaunojumiem un savstarpēji pieņemot vienam otru (sal. Rm 14,1-3; 15, 7). Pielīdzināti Kristum, ticīgie Viņā jūtas kā „brāļi”, kā viena Tēva bērni (Rm 8,14-16; Gal 3,26; 4,6). Brālības vērtība tos mudina „censties parādīt viesmīlību” (Rm 12,13), kas ir agapes pirmdzimtā meita (sal. 1 Tim 3,2; 5,10; Tit 1,8; Flm 17).
Tādā veidā īstenojas Kunga apsolījums: „Es jūs pieņemšu un būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām” (2 Kor 6,17-18). Ja mēs to apzināmies, vai varam nerūpēties par tiem, kuri atrodas smagās un sarežģītās situācijās, jo īpaši bēgļiem? Vai varam nepalīdzēt tam, kurš patiešām ir pats vājākais un neaizsargātākais, kura dzīve ir nepastāvīga un nedroša, kas ir atmests un bieži vien izslēgts no sabiedrības? Viņiem ir jāparāda primāra uzmanība, jo, pārfrzējot labi zināmu Pāvila teicienu, „pasaules neprātīgos Dievs izredzēja, lai apkaunotu stipros; un pasaules neievērojamos un nicinātos, un tos, kas nekas nav, lai iznīcinātu tos, kas kaut kas ir; lai neviens cilvēks nelielītos Viņa priekšā” (1 Kor 1,27-29).
Dārgie brāļi un māsas, lai Pasaules Migrantu un bēgļu diena, kas tiks svinēta 2009. gada 18. janvārī, mudina jūs visus pilnībā izdzīvot brālīgu mīlestību, neņemot vērā atšķirības un nediskriminējot citus, pārliecībā, ka ikviens, kam mēs esam nepieciešami un kuram varam palīdzēt, ir mūsu tuvākais (sal. Deus caritas est, n. 15). Lai pazemīgā, lielā Apustuļa un ceļotāja, tautu un kultūru evaņģelizētāja Svētā Pāvila mācība un piemērs ļauj mums saprast, ka mīlestības praktizēšana ir visas kristīgās dzīves virsotne un būtība. Mīlestības bauslis – mēs to labi zinām – nostiprinās, kad Kristus mācekļi vienoti piedalās Euharistijas mielastā, kas ir īpašs brālības un mīlestības Sakraments. Tāpat kā Jēzus Pēdējo Vakariņu namā Euharistijas dāvanu vienoja ar jaunu brālīgas mīlestības bausli, tāpat viņa „draugi”, sekojot Kristum, kas kļuva par visas cilvēces „kalpu”, Viņa Žēlastības stiprināti, nevar neveltīt sevi savstarpējai kalpošanai, nerūpējoties viens par otru saskaņā ar svētā Pāvila ieteikumu: „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu” (Gal 6,2). Tikai tādā veidā var augt mīlestība ticīgo vidū un pret visiem cilvēkiem (sal. 1 Tes 3,12).
Dārgie brāļi un māsas, nepagursim ar entuziasmu, bez bailēm un sevi nesaudzējot sludināt „Labo Vēsti” un par to liecināt! Evaņģēliskās vēsts būtība ir mīlestība un Kristus patiesie mācekļi tiek atpazīti pēc viņu savstarpējās mīlestības un atvērtības visiem cilvēkiem. Lai šo dāvanu mums izlūdz Apustulis Pāvils un jo īpaši Marija, pieņemšanas un mīlestības Māte. Lūdzot dievišķo aizsardzību tiem, kuri rūpējas par migrantiem un visu plašo emigrācijas pasauli, apsolu ikvienam nemitīgu lūgšanu un no sirds dodu visiem savu Apustulisko Svētību.
Kastel Gandolfo, 2008.gada 24.augustā
BENEDICTUS PP. XVI
